Frīdrihs Nīče ir filozofs, kas atklāja citus uzskatus. Es nevarēju neuztaisīt rakstu par viņu, jo šis cilvēks ir tā cienīgs.
''Dažiem Nīče ir kā starojošs meteors, kas nokritis no debesīm. Citiem viņš ir kā asinskārīgs vilks, kas iz mežiem iebrucis mūsu kultūrā....
Ikvienam, kas grib būt brīvs, jāsmeļas, pēc Nīčes domām brīvība sevī.
''Esi cilvēks - un seko nevis man, bet sev! Tikai sev! Topi, kas tu esi!'' Tāda ir Frīdriha Nīčes devīze, kas noder kuram katram melkējošām garam.''
Viļa Plūdoņa vārdi.
Frīdrihs Nīče dzimis luterāņu mācītāja ģimenē. Nīče studējis teoloģiju un klasisko filoloģiju Bonnā. 1868. gadā uzsākas viņa draudzība ar komponistu Rihardu Vāgneru, kas ilgst līdz 1876. gadam. Gadu vēlāk kļuvis par klasiskās filoloģijas ārpuskārtas profesoru Bāzeles Universitātē. Vācu-franču kara laikā (1870-71) Nīče neilgu laiku dienēja par sanitāru vācu armijā; šajā laikā tapis arī darbs "Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara" (Die Geburt der Tragödie aus dem Geiste der Musik). No 1879. gada vājās veselības dēļ F. Nīče darbojās kā "brīvais filozofs", bieži uzturoties Itālijā, kur tapusi arī pazīstamākā F. Nīčes darba "Tā runāja Zaratustra" (Also sprach Zaratustra) pirmā daļa (1883). Laikā līdz 1889. gadam, kad F. Nīčes garīgās veselības stāvoklis strauji pasliktinājās, tika uzrakstīti darbi "Cilvēciskais, pārāk cilvēciskais" (Menschliches, Allzumenschliches), "Jautrā zinātne" (Die fröhliche Wissenschaft), "Viņpus labā un ļaunā" (Jenseits von Gut und Böse), "Morāles ģenealoģija" (Zur Genealogie der Moral), "Dievu mijkrēslis" (Götzen-Dämmerung), "Antikrists" (Der Antichrist), filozofiskā autobiogrāfija "Ecce Homo". F. Nīče miris 1900. gadā – neatveseļojies, dzīves laikā neguvis pelnīto atzinību un ievērību. Viņa laikā Nīčes grāmatas bija aizliegtas.
Idejas Dieva nāve, pārcilvēks, mūžīgā atgriešanās Alma mater Bonnas universitāte Galvenie darbi "Tā runāja Zaratustra" (Also sprach Zaratustra), "Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara" (Die Geburt der Tragödie aus dem Geiste der Musik), "Cilvēciskais, pārāk cilvēciskais" (Menschliches, Allzumenschliches), "Dievu mijkrēslis" (Götzen-Dämmerung), "Antikrists" (Der Antichrist), "Ecce Homo".
dieva nāve pārcilvēks varas griba mūžīgā atgriešanās apolloniskais un dionīsiskais Dieva nāve [izmainīt šo sadaļu] Pirmoreiz izteikums par Dieva nāvi vienā no formām, kā tas tiek plaši citēts, ir fiksējams F. Nīčes darba "Jautrā zinātne" 125 fragmentā un tas skan šādi: Ko tādu darījām, ka atdalījām zemi no saules? Kur tagad tā virzās? Kurp virzāmies mēs? Prom no visām saulēm? Varbūt mēs nepārtraukti krītam? Turklāt atpakaļ, sānis, uz priekšu, uz visām pusēm? Vai gan vēl pastāv kāda augša un apakša? Varbūt mēs maldāmies kā caur nebeidzamu Neko? Vai neuzpūš vēsma no tukšuma? Vai nav kļuvis aukstāk? vai gan ik mirkli neiestājas nakts un vēl vairāk nakts? Vai nevajag gaišā dienas laikā iedegt lukturus? Vai mēs nedzirdam troksni, ko rada kaprači aprokot Dievu? Vai mūsu nāsis nejūt trūdošā Dieva smaku? - arī Dievi trūd! Dievs ir miris! Dievs paliks miris! Un mēs esam viņu nogalinājuši Šo Nīčes versiju par dieva nāvi var interpretēt, kā secinājumu par cilvēka ontoloģiskā stāvokļa maiņu pasaulē, kam pamatā pavērsiens uz racionalitāti, kas nosacīti datējams no 16 līdz 18 g.s. Vecais vērtību horizonts, kurā galvenā loma bija pārpasaulīgiem ideāliem, tiek nomainīts ar jaunu, kura centrā ir subjekta racionalitāte un dabas zinātņu atzinumi par pasauli. Kristietība un arī zinātne ar savām pretenzijās uz patiesību dieva nāves situācijā ir atteikšanās pieņemt faktu, ka cilvēks ir palicis viens ar sevi un viņam pašam ir jāuzņemas atbildība un jārada vērtības, kuras apliecina dzīvi un juteklisku estētiku, nevis jānogalina dzīve patiesības vārdā, kā to dara zinātne un kristietība. Pārcilvēks [izmainīt šo sadaļu] Pārcilvēka koncepcija visizvērstāk parādās F. Nīčes darbā "Tā runāja Zaratustra" un šīm koncepts ir lemts būt par pamatu daudzām spekulācijām par Nīčes ideju saikni ar nacistisko režīmu, kura ideoloģi atzina Nīčes ietekmes. Šāda interpretācija var rasties, ja ar jēdzienu "pārcilvēks" saprot kādu vēsturisku personu, vai personu grupu, kas šājā gadījumā varētu sasaukties ar Hitlera un citu nacistiskā režīma līderu uzskatu par cilvēku dalījumu pārākajās un zemākajās rasēs, kur vācieši iemiesotu pārcilvēkus, bet ebreji un citi ne-ārieši zemcilvēkus. Tomēr šī ir vienkāršota interpretācija, kura uz Nīčes ideju fona šķiet primitīva un ideoloģiskota. Plašāk interpretējot jēdzienu "pārcilvēks", to var saprast nevis kā kādu noteiktu personu, vai nākotni reāli apdzīvojošu cilvēku tipu, bet gan kā ideālu, kuram ir motivējoša funkcija. "Pārcilvēks" var tikt saprast, ka orientējoša ideja, kurai sekojot cilvēks atrodas pastāvīgā pārmaiņu procesā. Šī ideja motivē cilvēku pārvarēt sevi ik brīdi, atrasties pastāvīgā radīšanas procesā un tikai attiecībā pret to vērtēt kaut ko kā labu vai sliktu. Daži konteksti no darba "Tā runāja Zaratustra" (Zvaigzne ABC 2002), kuros parādās "pārcilvēka" ideja: Es mācu jums pārcilvēku. Cilvēks ir kaut kas, kas jāuzvar. Ko jūs esat darījuši, lai viņu uzvarētu? (3.Lpp) Kas ir pērtiķis cilvēks priekšā? Izsmiekls vai sāpīgs kauns? Un tādam pašam jābūt cilvēkam pārcilvēka priekšā:izsmieklam un kaunam(4. lpp) Pārcilvēks ir zemes kodols. Lai jūsu griba saka: kaut pārcilvēks būtu zemes kodols(turpat) Varas griba (griba pēc varas) [izmainīt šo sadaļu] Šīs koncepts atrodams darbā "Tā runāja Zaratustra" un apzīmē gan esošo cilvēka ontoloģisko situāciju, gan norāde uz veidu, kā attīstot šo jau piemītošo dziņu, veicama vērtību pārvērtēšana. Varas griba ir veids, kā realitāti atdzīvināt no sastinguma, kuru veicina pūļa morāle un tikumi. Varas griba katru mirkli pārvērš no-jauna tapšanā, tā veido savas vērtības, kuras balstās šajā tapšanas aktivitātē. Fragmenti: Tikai tur, kur dzīvība ir arī griba, bet nevis dzīvošanas griba, bet - to es mācu - varas griba (69 Lpp) Daudz ko dzīvojošais tur augstāku par paša dzīvību; bet iz pašas vērtēšanas runā varas griba (turpat) Mūžīgā atgriešanās [izmainīt šo sadaļu] Arī šis koncepts parādās darbā "Tā runāja Zaratustra" un iespējams ir viens no mistiskākajiem Nīčes uzskatiem, kuram grūti piemērot kādu noteiktu interpretāciju. Vienā no iespējām, tas var tikt saprasts, kā atskaites punkts rīcībai un kā apstāklis attiecībā pret kuru izvērtēt rīcību un nest par to atbildību. Atzīstot mūžīgās atgriešanās ideju, jāpieņem katra mirkļa nozīmē, jo katrā mirkli veiktā izvēlē atkārtosies bezgalīgi daudz reižu un pavairos sevi katrā no atgriešanās cikliem, līdz ar to katrs cilvēks ir atbildīgs mirkļa priekšā un viņa rīcībai ir jābūt tādai, lai šīs rīcības sekas nonākot bezgalīgas atgriešanās ciklā nepadarītu pasauli tukšu un bezjēdzīgu. Fragments: Vai nav vajadzējis visam, kas spēj iet, jau reizi šo ceļu būt gājušam? Vai nav vajadzējis visam, kas var notikt, jau vienreiz būt notikušam, izdarītam, patecējušam? (95 Lpp) Apolloniskais un dioniskais [izmainīt šo sadaļu] Šis nošķīrums parādās F. Nīčes darbā "Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara", kas tiek uzskatīta par vienu no visoriģinālākajām grieķu kultūras analīzēm. Nīče grieķu kultūras ģenēzē saskata divas pretrunīgas pasaules skatījuma formas - apolonisko un dionīsisko un nošķir tās. Dionīsiskais kultūras pirmsākums raksturīgs agrīnajai grieķu kultūra, kurā dominē mistērijas un kulta ceremonijas, kurām raksturīga orģistiska jautrība, dzīves apliecināšana un saplūšana vienā veselumā ar dabu. Savukārt, apoloniskais princips, kas ir pamatā vēlīnajai grieķu kultūrai paredz cilvēka atdalīšanos no dabas, pašsavaldību, saprātu un racionālā prāta diktētas robežas. Nīče saista grieķu kultūras pagrimumu tieši ar apolonisko pasaules skatījuma dominanci, par reprezentatīvāko apoloniskās kultūras figūru uzskatot Sokrātu, jo viņš iezīmē domāšanas formu, kas raksturīga rietumu pasaulei vēl šobrīd - dialektisku analīzi, kuras pamatā ir racionalitāte. Sokratiskā pieeja ir radikāls pretstats dionīsiskajam - reibinošiem un iracionāliem impulsiem, kuri ignorē racionālā prāta robežas. Pēc Nīčes domām, tieši dionīsiskā impulsa atdzīvināšana, var izglābt rietumu kultūru, nevis kultūras virzība pretim apoloniskajam.
Apraksts: „Tā runāja Zaratustra” ir darbs, kurā visspilgtāk parādās F. Nīčes izdomātais „pārcilvēks”, Pēc viņa uzskatiem, jāveido augstākais cilvēks – „pārcilvēks”, kura izcelšanās esot zemes prāts, jauns dzīvības tips, jauna eksistences forma. Darbs: Fridrihs Nīče „Tā runāja Zaratustra” „Tā runāja Zaratustra” ir darbs, kurā visspilgtāk parādās F. Nīčes izdomātais „pārcilvēks”, Pēc viņa uzskatiem, jāveido augstākais cilvēks – „pārcilvēks”, kura izcelšanās esot zemes prāts, jauns dzīvības tips, jauna eksistences forma. Visas būtnes attīstības gaitā esot radījušas kaut ko par sevi augstāku, un cilvēks nedrīkst kļūt par šī paisuma bēgumu. Darbā Zaratustra uzrunāja savus mācekļu, stāstot par to kādam jābūt „pārcilvēkam” tiek apspriestas arī labās un sliktās īpašības un arī parasto cilvēku domāšana un darbība. Zaratustra mācīja saviem mācekļiem, ka ideālajam cilvēkam jābūt drošsirdīgam, varonīgam, atiesam, taisnīgam, godīgam, brīvam no aizspriedumiem. „Pārcilvēkam” sievietes nevar būt draugi vai sabiedrotie, jo pārāk ilgi viņās ir bijis apslēpts vergs un varmāka. Viņš var būt kopā ar draugiem, tikai tādiem pašiem kā viņš, bet labāk būt vienam pašam. Darbā stāstīts, ka žēlsirdība un līdzcietība ir nodarījušas pasaulē visvairāk ciešanu, ka kristietība pārāk kultivējusi šīs īpašības un aiz tā slēpjas pūļa bailes no visa, kas paceļas pāri viduvējībai. Bet pārcilvēkam ir jāstāv visam tam pāri un jābūt kā bērnam, kas uz visām lietām lūkojas bez aizspriedumiem, bez tradīciju važām, to nevar uzpirkt un viņš atvērts visam jaunajam. Darbā tiek sludināts, ka valsts ir slikta, jo apvieno parastos cilvēkus, kuriem galvenais dzīvē ir bagātība un varas gūšana. Lai nomirst tie, kuri vaid par savām nelaimēm problēmām – parastie cilvēki. Es piekrītu F. Nīčem, ka vajadzētu veidot ko pārāku par cilvēkiem, šo „pārcilvēku”, kas varētu vadīt cilvēci tālāk attīstībā nevadoties pēc muļķīgām emocijām, taču nepiekrītu, ka visas parastā cilvēka īpašības ir sliktas un nīdējamas. Manuprāt, labāk lai šis „pārcilvēks” paliek kā kaut kas abstrakts un nesasniedzams atstājot pasauli tādu kāda tā ir ar visām tās īpašībām un emocijām.
Reklāma
Pirms kāda laika latviski tika iespiests viens no Nīčes pēdējiem darbiem “Antikrists”, kas ir ieguvis lielu popularitāti. Kas tad latviešu lasītājus tā pievelk šai grāmatai? Varbūt tā ir skandalozā slava, kas pavada Nīčes vārdu? Varbūt tas ir grāmatas nosaukums? Bet varbūt iemesls ir meklējams Arņa Kluiņa ievadvārdos, kur autors ar iznīcinošu ironiju nopūšas par karogiem, kas luterāņu mācītāju svētīti, tomēr sāk zaudēt krāsas.....°
