2006. gada 20. septembrī, Ričards Hamonds, guva nopietnas traumas auto avārijā, filmējot raidījumu Top Gear, kādā pamestā aerodromā, netālu no Jorkas. Viņš pilotēja reaktīvās piedziņas auto "Vampire", kurš teoretiski spējīgs pārvietoties ar 500 km/h lielu ātrumu. Pēc dažu avotu ziņām, viņš necentās pārsniegt Britu sauszemes ātruma rekordu, bet par drošību gādājošās firmas "Event Fire Services" īpašnieka paziņojumi ir ļoti pretrunīgi. Avārijas brīdī ātrums bija 464 km/h. Slimnīcā viņu apsekoja neiroloģijas nodaļas speciālisti, un raksturoja viņa stāvokli kā nopietnu, bet stabilu. Bet citas slimnīcas speciālisti ziņoja par nopietnu smadzeņu traumu. No ātruma mašīna tika uzrauta gaisā un apgriezta otrādi, tajā brīdī Ričards zaudēja samaņu. Sky News un BBC News, paziņojuši, ka viņš vadījis automobili "Vampire" ar Rols_rois dzinēju, kurš ļoti līdzīgs tam ar kuru sasniegts Britu sauszemes ātruma rekords - 488,11 km/h".
Gruzīņu kamaniņbraucējs Nodars Kumaritašvili gāja bojā treniņbrauciena laikā, Vistleras trasē, ietriecoties betona stabā.
2006. gada 15. maijā, pēc 40 dienu kāpšanas, Inglis kļuva par pirmo invalīdu, bez kājām, kurš sasniedziss Everesta virsotni. Atklimatizējoties 6 400 metru augstumā, Inglis krita un salauza vienu no protēzēm. Kamēr no bāzes nometnes atveda rezerves daļas protēzēm, salauzto satina ar izolācijas lentu.
1912. gada 18 janvārī pēdējā bilde no Roberta Skota ekspedīcijas. Neatkarīgi no Amundsena, tikai mēnesi vēlāk, Skota ekspedīcija, piecu cilvēku sastāvā, devās atklāt Dienvidpolu. No paša sākuma bija jāpiedzīvo ne mazums grūtību, pa daļai ekspedīcijas vadītāja vaina, pa daļai apstākļu sagadīšanās. Motorragavas izgāja no ierindas, Manžūrijas poniji neizturēja aukstumu un slodzi un tika nošauti. Smagās ragavas pāri ledus plaisām nācās vilkt pašiem. Angļi sasniedza mērķi mēnesi vēlākp ar saviem sāncenšiem, 1912. gada, 17. janvārī, Atrodot uz pola Norvēģu karogu un Amundsena pierakstus. Skots raksta savā dienasgrāmatā: "Norvēģi mūs apsteidza. Amundsens nokļuva pirmais līdz polam. Milzīga vilšanās. Kā dēļ visas šīs mogas. Es ar šausmām domāju par atpakaļceļu. " Atpakaļceļs tiešām pārvērtās par katastrofu. Pirmais gāja bojā Edgars Evanss, krītot no ledus pakalna, gūstot smadzeņu satricinājumu. 17. febuārī, mirst diennakti būdams bez samaņas. Nākošais gāja bojā kapteinis Outss, apsaldēdams abas kājas. Viņš lūdza viņa dēļ neaizkavēties, tomēr biedri nebija ar mieru viņu pamest. Tad kādu rītu viņš teica : "iziešu pastaigāties". Izlīda no telts un vairs neatgriezās. Līķis tā arī netika atrasts. Ceļotāji palika trijatā. Skota pēdējā nometne atradās tikai 20km no vietas, kur ir pārtikas krājumi. Spēcīgās vētras dēļ viņi nevarēja iziet no telts un iet tālāk. Spēki bija jau tuvu izsīkumam. Roberta Skota dienasgrāmatā pēdējais ieraksts izdarīts 29. martā: "Un mēs zinājām, ka riskējam un apstākļi ir pret mums un tapēc nav iemesla sūdzēties. Nāve ir tuvu. Dieva dēļ parūpējaties par mūsu tuviniekiem." Skota un viņa biedru līķi tika atrasti tikai 12. novembrī. Spriežot pēc tā, ka Skots gulēja vaļējā guļammaisā un bij paņēmis pie sevis abu biedru dienasgrāmatas, viņš mira pēdējais. Pēc atrašanas meklētāju komanda, uzcēla sniega piramīdu un uzlika no slēpēm veidotu krustu.