Daudziem bērniem, kas dzīvojuši kopā ar dzīvniekiem, ir tieksme uzvesties kā to audžuvecākiem: tie staigā uz četrām kājām, izdod tādas pašas skaņas kā suņi, vilkti vai citi dzīvnieki, tie var kost un būt agresīvi. Tas sniedz informāciju, ka šie bērni noteikti pavadīja savus sākotnējos dzīves gadus dzīvnieku kompānijā.
Dzīvnieku uzaudzinātie bērni.15
280
3
Oksana Malaja Atrašanas datums: 1992 Vecums atrašanas brīdī: 8 Vieta: Jaunblagoveščenska, Krievija 1992. gada augustā Odesas bērnu invalīdu institūtā Ukrainas dienvidos tika ievesta maza, kautrīga meitenīte. Viņa bija 8 gadus veca un iepriekšējos 5 dzīves gadus pavadījusi suņu sabiedrībā. Pašlaik viņai ir jau 22 gadi, taču viņas vieta cilvēku sabiedrībā paliek apšaubāma. Nesen 22 gadus vecā Oksana Malaja nodemonstrēja savam draugam, kā māk riet un pārvietoties uz visām četrām kājām. Tas likās tik pārliecinoši, ka puisis aizbēga kā pārbiedēts pastnieks. Tā ir tikai viena no daudzajām sociālajām grūtībām, ar ko Malaja saskaras ikdienā. Kopš viņas atgriešanās ir pagājuši jau 15 gadi, bet pagājušā mēnesī psihologi secināja, ka viņa nav gatava iekļauties cilvēku pasaulē.
Oksana Malaja ir dzimusi 1983. gada 4. novembrī Jaunblagoveščenskā. 3 gadu vecumā vardarbīgie, alkoholā ieslīgušie vecāki pameta meiteni pagalmā, pēc tam pazūdot pavisam.
Oksana atceras: „Mammai bija pārāk daudz bērnu. Mums visiem nepietika gultu, tā nu es pielīdu pie suņa un sāku dzīvot pie viņa”.
Līdzīgi klaiņojošiem suņiem kaimiņos, meitene pārtika no ēdiena atliekām un jēlas gaļas. Viņai nebija neviena, kas iemācītu tai cilvēku paradumus un valodu, tā nu viņa pievērsās suņiem.
"Es ar viņiem runājos, tie rēja, un es atkārtoju. Tāda bija mūsu sazināšanās.”
Pēc 5 gadiem Oksanu atrada. Varas iestādes bija šokā, redzot viņu skrienam uz četrām kājām, lokam barību un blusojamies ar zobiem. Ja viņai niezēja aiz auss, meitene pakasīja tur ar kāju.
Speciālisti sāka mācīt meitenei valodu un sociālos paradumus. Lai arī viņa likās saprotam cilvēku runu, viņa atbildēja tikai ar vienzilbes rējieniem. Viņa izvairījās no citiem bērniem, priekšroku dodot suņu sabiedrībai.
Šodien pēc daudziem īpašas izglītošanas gadiem, Malaja runā un uzvedas kā cilvēks, bet noteiktas suņiem raksturīgas īpašības paliek dziļi iesakņojušās viņas psihē. Stresa brīžos viņa atgriežas pie pagātnes. Un guļ viņa joprojām, saritinājusies kā suns.
"Kad jūtos vientuļa, es daru visādas lietas. Es rāpoju uz četrām. Tik vientuļa es jūtos. Tā kā man nav neviena blakus, es pavadu laiku ar suņiem. Es dodos pastaigās un daru visu, ko vien vēlos, un neviens nepamana, ka es pārvietojos četrrāpus."
Fiziski viņa ir vesela. Viņa ir gana spēcīga, neskatoties uz mazo augumu, un ir apveltīta ar asu dzirdi, ožu un redzi. Kā jau varētu gaidīt, viņai īpaši patīk dzīvnieki (viņa strādā vietējā govju fermā) un dārzkopība (jā, viņai beidzot ir izdevies uzrakt dārzu).
Taču psiholoģe Lina Fraija apgalvo, ka Oksanas garīgais vecums ir tikai 6 gadi. Dr. Vladimirs Nagornijs uzskata: „Ir jāatrod viņai piemērota nodarbošanās, un tas liks viņai novērst uzmanību no suņiem un dzīvniekiem uz kaut kādu noderīgu nodarbi. Taču viņa nekad netiks uzskatīta par pilnībā normālu cilvēku”.
Tomēr Malajas uzaugšana kopā ar suņiem ir devusi viņai daudzas apbrīnojamas īpašības, kuras spēj atpazīt tikai suņu mīļotāji. „Viņai ir humora izjūta”, stāsta Fraija. „Viņai patīk būt uzmanības centrā, likt cilvēkiem smieties”.
Pirms pāris nedēļām sāka izpausties kāda specifiski suniska īpatnība. Pirmo reizi kopš atgriešanās viņa satikās ar savu tēvu un piedeva viņam visus pāridarījumus. Meitene stāsta, „Es ilgojos pēc mīlestības un laipnība. Es viņus mīlu un cienu, lai arī kādi cilvēki viņi nebūtu”.
Nesen Oksana piekāva kādu zēnu, kurš meta ar akmeni sunim...
Reklāma
Madina Atrašanas datums: 2009 Vecums atrašanas brīdī: 3 Vieta: Ufa, Krievija Atrasta 3 gadus veca meitenīte, par kuru rūpējušies suņi pēc tam, kad meitenīti pametusi novārtā viņas māte alkoholiķe. Sociālā dienesta darbinieki atrada meitenīti viņas mātes mājā Krievijā, kailu un rāpojošu uz 4 kājām, graužot kaulus kopā ar suņiem, pie kuriem bērns spiedās klāt, lai sasildītos. Kā ziņo krievu masu mediji, bērnu sauc Madina, viņa zina tikai 2 vārdus - jā un nē – un rūc kā suns, kad tai tuvojas cilvēki. Madina nāk no centrālā Krievijas apgabala pilsētas Ufas; pārējie kaimiņu bērni no viņas arī novērsušies. Viņas māte – 23 gadus vecā Anna, lielāko dzīves daļu ignorējusi bērnu, pēc milicijas teiktā. Anna ir ēdusi pie galda, tajā pašā laikā ļaujot meitai ēst no grīdas kopā ar suņiem. Meitenītes māte bieži vien pazudusi, nereti bijusi pārāk piedzērusies, lai rūpētos par bērnu. 'Bērns ir īsts eņģelis, bet viņai trūkst mīlestības un aprūpes, ja neskaita suņus”, tā stāsta sociālā dienesta darbinieks. 'Kad māte bija dusmīga, meitenīte mēdza bēgt prom, bet ar viņu nespēlējās neviens bērns pagalmā, ziņoja kāds laikraksts. „Viņa praktiski nemācēja runāt un kāvās ar visiem. Tā suņi kļuva par viņas labākajiem draugiem. Viņa ar tiem spēlējās, gulēja kopā ar tiem, kad ziemā bija auksts”. Meitenītes tēvs pazuda jau drīz pēc viņas piedzimšanas, kas noveda Madinas māti pie dzeršanas, kā stāsta kaimiņi. Viņas mājā bieži viesojās vietējie dzērāji, pilnībā neliekoties ne zinis par mazo bērnu. Kad ieradās milicija, lai aizvestu bērnu, Anna it kā esot teikusi, ka rūpējās par savu meitu. Mediķi apgalvo, ka, par spīti savam liktenim, meitenīte esot fiziski un garīgi vesela.
Šajā attēlā redzama Madinas mamma Anna milicijas iecirknī tūdaļ pēc apcietināšanas un apsūdzību izvirzīšanas
Aksels Rivas Atrašanas datums: 2001 Vecums atrašanas brīdī: 11 Vieta: Telkahuano, Čīle
Akselu Rivas izmeta no mājas vardarbīgie vecāki, kad zēns bija piecus gadus vecs, tad viņš nonāca
patversmē. Tur viņam nepatika, 1998. gadā viņš no turienes aizbēga, būdams astoņus gadus vecs.
Pēc tam Aksels dzīvoja kopā ar 15 klaiņojošu suņu baru Čīles ostas pilsētā Talkahuano, guļot kopā ar tiem kādā alā pilsētas nomalē.
Kad policija pirmo reizi viņu pamanīja 2001. gada 16. jūnijā, Aksels Rivas centās bēgt, ielecot Klusajā okeānā. Galu galā viņu noķēra un aizveda uz Koncepcijas bērnu patversmi. „Suņi ir mana ģimene”, viņš teica policijai, „Lūdzu, ļaujiet man pie tiek atgriezties”.
"Viņš izrāda depresijas pazīmes, ir agresīvs, nerunā daudz, lai arī māk runāt”, Delia Delgato, Čīles Nacionālā bērnu aprūpes dienesta vadītāja tā raksturo Akselu Rivas. „Viņš bija ģērbts skrandās, netīrs un netīriem matiem”. Viņa gadījums izraisīja nacionālā līmeņa skandālu Čīlē.
Aksels pastāstīja policijai, ka ir, piemēram, dzēris grūsnas kuces pienu. „Jā, jo es biju izsalcis. Tās bija manas brokastis," viņš teica. „Viņš mitinājās alā kopā ar suņiem un ielās meklēja ēdienu kopā ar tiem. Viņš ēda to, ko atrada atkritumu tvertnēs”, stāstīja Delgato. „Viņu neuzaudzināja suņi, viņš ar tiem dzīvoja kopā alā”.
Novembra sākumā viņš atkal aizbēga no bērnu patversmes, kur viņu aprūpēja. „Viņš labi reaģēja uz
psihiatrisko ārstēšanos, viņa attiecības ar citiem cilvēkiem uzlabojās, bet pagājušā nedēļā viņš vienkārši piecēlās un aizgāja”, apgalvoja preses pārstāve Mirjama Olate. Tiek uzskatīts, ka Aksels pārrāpies pāri mūrim, lai tiktu brīvībā. Bērnu aprūpes dienesta darbinieki stāsta, ka ir meklējuši potenciālas audžu ģimenes, kad Aksels aizbēga. „Mēs gatavojām viņu ģimeniskai atmosfērai. Viņa paškontrole un uzmanība uzlabojās”, piezīmēja Olate.
Reklāma
Traians Kaldarars Atrašanas datums: 2002 Vecums atrašanas brīdī: 7 Vieta: Brasova, Rumānija Traians Kaldarars ir rumāņu zēns, kurš acīmredzot dzīvojis savvaļā, atšķirts no ģimenes veselus trīs gadus. Tiek uzskatīts, ka viņš pametis ģimenes mājas tajā notiekošās vardarbības dēļ. Viņa māte Lina Kaldarara apgalvo, ka mīl savu dēlu, bet viņai bijis agresīvs draugs, kas vienmēr sievieti sitis. Kad viņa pazaudējusi Traianu, bijusi satriekta un cerējusi, ka varbūt zēnu ir pieņēmusi kāda cita ģimene. Viņa stāsta: „Kad es aizbēgu, es zaudēju kontaktu ar Traianu, lai arī centos viņu atgūt. Viņš [zēna tēvs] neatļāva man ņemt līdzi manu bērnu, lai arī es centos. Viņš teica, ka bērns pieder viņam”. Lai gan būdams septiņus gadus vecs atrašanas brīdī, Traians Kaldarars bija tikai trīs gadus veca bērna lielumā, nemācēja runāt un bija kails, dzīvoja kartona kastē, kas pārsegta ar polietilēna plēvi. Viņš cieta no smaga rahīta, inficētām brūcēm un vājas asinsrites, iespējams, apsaldēšanās rezultātā. Ārsti uzskata, ka Traianam nebūtu bijis iespējams izdzīvot vienam pašam, un domā, ka viņam palīdzējuši daudzi Transilvānijas laukos klaiņojošie suņi. Viņš tika atrasts blakus suņa līķim, no kā acīmredzami barojies. Traianu Kaldararu atrada pēc tam, kad gana Manolesku Ioana auto salūza. Ioana kungam nācās iet pāri savām ganībām un uziet bērnu, par ko viņš ziņoja policijai, tā vēlāk bērnu sagūstīja. Traians pārvietojās līdzīgi kā šimpanzes, centās gulēt zem gultas, nevis uz tās. Dr. Mirceja Floreja stāsta: „Viņš tika atrasts dzīvnieciskā pozīcijā, viņa kustības ir dzīvnieciskas. Fakti liecina, ka viņš nav audzis sabiedriskā vidē. Viņš ļoti satraucas, ja viņam nav ko ēst. Viņš nepārtraukti meklē ēdienu. Pēc paēšanas zēns guļ”.
Ivans Mišukovs Atrašanas datums: 1998 Vecums atrašanas brīdī: 6 Vieta: Reitova, Krievija
1998. gadā ekonomikas sabrukums aiz sevis atstāja 2 miljonus bezpajumtes bērnus Krievijā. Viens
sešus gadus vecs puisītis Ivans Mišukovs tā gada vasarā nokļuva avīžu virsrakstos, jo izvēlējās dzīvot uz ielas savvaļas suņu bara aizsardzībā.
Ivans Mišukovs izvēlējās ielu par savām mājām, kad to pameta vecāki (iespējams, viņš izlēma pamest dzīvokli, kur viņa māte dzīvoja kopā ar savu alkoholu mīlošo draugu) četru gadu vecumā.
Ivans Mišukovs izpelnījās savvaļas suņu bara uzticību, piedāvājot tiem paliekas no ēdiena, ko viņam izdevās izdiedelēt, un, atmaksājot par barību, suņi sniedza viņam aizsardzību un drošību no ziemas saliem Reitovas (uz rietumiem no Maskavas) ielās, kas varēja sasniegt pat mīnus 30 grādus pēc Celsija skalas.
Ivans nokļuva milicijas uzmanības lokā, taču tā nespēja viņu nošķirt no suņiem par spīti trim mēģinājumiem. Katru reizi suņi metās aizstāvēt zēnu, kas uz to brīdi jau divus gadus mita uz ielas. Galu galā milicijai izdevās atdalīt suņu baru no puisēna, izliekot ēsmu dzīvniekiem kāda restorāna virtuvē. Atstāts bez saviem suņu aizstāvjiem, mežonīgi rūcošais zēns tika ātri vien sagūstīts.
Tā kā viņš mācēja runāt jau pirms pāriešanas uz dzīvi ielās, Ivans Mišukovs arī pēc atgriešanās cilvēku sabiedrībā bija spējīgs runāt. Viņā pavadīja neilgu laiku Reitovas bērnu namā, tad sāka iet skolā.
Tev patiks šie raksti
