Varbūt daudzi no jums ir dzirdējuši par @latvia_prison, kurš sevi sauc par cietumnieku un stāsta/dokumentē dzīvi cietumā rakstot stāstus un bildējot bildes. Pašlaik cilvēks ir uzrakstījis 7 stāsta daļas, kuras ir lasāmas, bet dažiem tās būtu sliktāk lasāmas, jo netiek ievērota gramatika (no telefona rakstot tas ir pilnīgi saprotams), tāpēc es tās vēlos pārrakstīt lasāmā formātā (kad tiks pievienota jauna stāsta daļa, raksts tiks atjaunots un pacelts augšā).
Īsumā – cietumnieks (stāsta autors) ir cilvēks, kurš atzīst, ka ir vainīgs, cilvēks, kas apzinās, ka ir jāizcieš sods, bet viņš saprot arī to, ka valsts katru dienu uz 1 cietumnieku tērē 9 latus – tie ir apmēram 270 lati mēnesī uz vienu ieslodzīto. Pēc ieslodzītā rakstītā var saprast to, ka apmēram 5 – 6 lati no 9, kas paredzēti uz vienu ieslodzīto tiek kaut kur „nošūmēti” – tā nauda ir pazudusi un ir kādam ieslīdējusi kabatā. Cietumā veselības aprūpes līmenis ir ļoti zems, ieslodzītais stundu guļ miris kamerā, bet visiem uz to ir vienalga. Ja tu slimo ar vēzi, tevi ārstē ar citramonu, bet, ja tev ir izpuvis zobs, tad tev viņu izraus ar padomju laika instrumentiem. Ja ieinteresēja, tad lasi tālāk (apakšā bildes ar paskaidrojumiem).
Pirmā daļa:
Pastāstīšu, kā notiek, piemēram, nokļūšana Centrālcietumā – tas ir cietumu cietums, tur nonāk visi, pirms tie tiek aizvesti uz citām ieslodzījuma vietām.
Iztēlojamies – ir agrs sestdienas rīts (Imantas hakera gadījumā), pie tevis mājās i elaužas specvienība un aiztur. Kas notiek tālāk? Tālāk tu sēdi iecirknī un tiec pratināts, vakarā ir tā saucamais etaps „uz septītajām debesīm” (kameras, kas atrodas septītajā stāvā, sauktas par KPZ – tur tu pavadi nakti un no rīta dodies uz tiesu, kas tev visticamāk piemēros apcietinājumu. Pēc tam jābraut atpakaļ uz KPZ, jāgaida rīts, kad tiksi pārvests uz centrālcietumu.
Otrā daļa:
Pienāk rīts un no „septītajām debesīm” tiek savākta apmēram 20 cilvēku liela grupa, kas tiks nogādāta Rīgas Centrālcietumā. Vārti atveras, iebrauc auto un pēc tam vārti uz tavu brīvību ir aizvērušies. Parasti saņem divu mēnešu sankciju, kas nozīmē to, ka izmeklēšanas laiku pavadīsi Rīgas Centrālcietumā (RCC). Visi izkāpj ārā un tiek ievesti mazā, netīrīgā un smirdīgā 60. Gados celtā kamerā ar caurumu grīdā, kur pačurāt. Solu, kur varētu apsēsties, nav. Visi pīpē, gaiss no dūmiem ir zils. Šo vietu sauc par „vagzaļčiku” (aut.p. – вокзал – dzelzceļa stacija). Rit pirmās stundas, lēnām sāc iepazīties ar apkārtējiem. Kad pagājušas apmēram divas stundas, tad visi tiek izsaukti ārā uz personības pārbaudi un tiek vesti atpakaļ būcenī. Aiziet stunda pēc stundas un aizturētie pa vienam tiek saukti uz „šmonu”, kur pilnībā pārbauda mantas un ķermeni – vai tev līdzi nav neatļauti priekšmeti. Kad tas ir izdarīts, tad jau „izšmonītos” cilvēkus pa vienam liek atsevišķos „vagzaļčikos”. Kopš iebraukšanas RCC ir pagājušas apmēram 10 stundas. Sagaidām pēdējo cilvēku un tūlīt jau dosimies uz citu korpusu, tā saukto karantīnu.
Trešā daļa:
Tātad esam nonākuši „vagzaļčika pēdējā hallē” un visi dodamies uz pirmo korpusu, kur atrodas karantīna. Visi nostājas rindiņā un pa vienam tiek izsaukti uz kabinetu, kurā parakstās un saņem matraci, divus palagus, spilvenu un spilvendrānu. Viss ir vecs un pleķains, matracis vienos kunkuļos vai pildījuma nav vispār, jo kāds to patstāvīgi ķeksē ārā. Līdzi tiek dotas arī divas alumīnija bļotas un tāda paša metāla karote. Protams, ka neizpaliek tualetes papīra rullis (ko dos vienu reizi mēnesī), zobu birste (reizi gadā vari saņemt jaunu) un puse ziepju gabliņa (šo dabūsi arī reizi mēnesī).
Kad tas viss ir savākts, dodamies uz karantīnas telpām – visi tiek nostādīti pie sienas un pa vienam saukti iekšā trīs dažādās karantīnās. Viena zekiem, viena ļevajiem un viena pervahodiem (aut. p. - paskaidrojums, kas tie tādi, citā stāsta daļā). Noskans uzvārds un dodos pie pervahodiem. Atveras durvis, mī un žē, bedraina betona grīda, logu nav un četrpadsmit vietas – viss ir drausmīgi netīrs, caurums grīdā (tualete, paraša), tas ir aizsērējis un viss apkārt drausmīgi smird. Pretī sēž arī daži zeki, jo viņu karantīna pārpildīta. Pirmais jautājums ienākot iekšā ir – „kak po zhiznji?” (kā pa dzīvi?), respektīvi, pārbauda, vai tu neesi ļevais. Saku, ka viss Ok. Aiziet un norāda vietu, kur nolikt mantas un sēžamies pie galda. Man jautā, vai es dzeršu čīfu. Jautāju – kas tas ir? Atbildēja, ka stipra tēja. Ok, dzeršu. Arestanti ņem traktoru (skatīt twittera bildes – http://twitter.com/latvia_prison/ ) un uz paciņu melnās tējas uzlej kādu litru ūdens. Pagaršoju to brīnumu – drausmīga garša. Paprasīju, kāda jēga to vispār dzert. Atbildēja, ka uzlabojot omu... Jā, uzlabo gan – acis lielas, spiediens gaisā. Pāris stundas parunājāmies kas par ko „iebraucis” un pa „zirgu” uz augšējiem stāviem tiek nosūtīta visu eibraukušo informācija, lai „Obšaks” zinātu, kādi cilvēki šeit nokļuvuši. Liekamies gulēt. Naktī vēmu no tā čīfa... traki. Pienāk rīts. Pirmā balanda (brokastis) un rīts var sākties.
Ceturtā daļa:
Ir rīts, esam pamodušies un pabaroti karantīnā ar dīvaina sastāva putru. Ik pa laikam atnāk dežurants un kādu izsauc no karantīnas un kaut kur aizved. Pienāk mana kārta. No sākuma dodos uz rentgena aparātu, kur fočē plaušas. Mjā, vīrišķo mantību ar svina priekšautu aizklāt nedod. Cerams, ka bērni vēl būs :D. Tālāk, jau citā kabinetā, paņem asins paraugu. Paprasīju, kāpēc – atbildēta, ka tests uz HIV. Jautāju, vai Gulbja laboratorijā paraugus nodos, atbild, ka jā. Pieraksta augumu, svaru, slimības un alerģijas. Tas viss kopā aizņem apmēram 15 minūtes. Komunikabla sieviete, normāli parunājāmies – vismaz kāds cilvēks no „ārpasaules” pēdējo 48 stundu laikā. Pēc tam dodos uz trešo kabinetu, kurā mani fočē, lai izveidotu ieslodzītā kartīti. To jau dara kāds no zekiem, kurš strādā cietumā. Esmu nofočēts divos veidos – ar rentgenu un parasto foto, kā arī nodevis analīzes. Dodos atpakaļ uz karantīnu. Ir 12:00, kas nozīmē, ka ir pienācis pusdienlaiks. Piebrauc balaņdjors (kas pasniedz ēdienu) un izsniedz pretīgu kāpostu zupu. Izlēju ārā, jo nav apetītes. Otrajā pasniedz kartupeļus ar pēc skata kotleti. Nopriecājos, ka nemaz tik traki nebaro, kā ir dzirdēts. Pagaršoju kotleti un gribas to izspļaut. Tā nav nekāda kotlete, bet zivju un gaļas atliekas samaltas un izvārītas eļļā. Drausmas. Atkal izsauc. Nu jau jādodas pie Opera (policists, kurš tev izvēlas kameru, kurā tu sēdēsi), kurš uzdod jautājumu, vai pa dzīvi viss ok, vai radiniekos nav policisti vai apsargi, vai no brīvības sūtīs naudu, kā arī to, vai kādu cietumā pazīstu un kādās valodās runāju. Tālāk kartiņā ieraksta mistiskus ciparus un laiks doties uz karantīnu pakaļ mantām un ceļot uz tikko izvēlēto kameru.
Piektā daļa:
No Opera apmeklējuma dodamies uz kamerām. Jāšķērso paliela RCC teritorija līdz trešajam korpusam, kurā sēž „pervahodi”. Visi, kuri dodas uz trešo korpusu, apstājas dežūrdaļā. Tur katra stāva dežurants savāc attiecīgos cilvēkus un izvadā pa jaunajām kamerām. Pienāk mana kārta – atveras durvis un ieeju kamerā. Priekšā jau 7 arestanti. Viens, izrādās, ir kameras vecākais. Tas liek nolikt matraci un mantas zemē, pēc tam sāk uzdot jautājumus. Nu bet protams – šo frāzi laikam var ierindot cietuma populārāko frāžu topa pirmajā vietā. Kā pa dzīvi? Saku, ka viss ok, pēc kā seko gūzma jautājumu par ko iebraucu, vai kāds palīdzēs ar naudu, ko pazīstu, no kurienes esmu u.t.t. Kad uz visu atbildēts, lieku savu matraci škonkā. Uz slēpēm neesmu uzlikts, tas ir pozitīvi :) (uzlikt uz slēpēm nozīmē to, ka, ja tu kādam nepatīc, tad dauzi durvis, lai nāk dežurats, kas tevi vedīs ārā un caur karantīnu tiksi nosūtīts uz citu kameru. Ja esi uzlikts uz slēpēm, tas ir pazemojums un citā kamerā jau zinās, ka esi slepitājs un iespējams, ka arī tevi izmetīs no kameras. Pēc tam piesēžamies pie galda, uztaisam tēju un aizpīpējam tabaku. Uz lielās A4 lapas tiek rakstīts – „Šodien mums pacēla tādu un tādu cilvēku par to un to no turienes un turienes. Ja kādam ir kāda informācija par viņu, tad dodiet zināt. To visu saloka un virsū uzraksta PRAGONS un palaiž pa „zirgiem”, „ceļiem” pa visu cietumu un visas kameras uzraksta, ka nezina vai zina kaut ko par šo cilvēku. Te nevienam nenoslēpties. Visi par visiem visu zina. Ja samelosies, tad labākajā gadījumā dabūsi pa seju.
Sestā daļa (veselība):
Turpmāk garos stāstus iesākšu ar lielajiem burtiem, lai tie ir pamanāmāki starp twītiem. Tātad, nedaudz pastāstīšu par veselību un ārstiem, kas ir šeit. Tie, kas seko jau no konta pirmsākumiem, lasīja. Vienu dienu cilvēks kamerā nomira. Kas notika? Viņš aizgāja uz pastaigu un nākot atpakaļ kamerā iegāja tualetē noskaloties. Tur sabruka uz grīdas. Šādos gadījumos caur durvju actiņu nokliedzas visam stāvam, ka cilvēkam ir slikti un viss stāvs (apmēram 30 kameras) ar slotām dauza pa metāla durvīm. Troksnis tiešām ir ļoti skaļš. Dežurants/ments/musars atvilkās precīzi pēc 47 minūtēm. No sākuma visiem bļāva virsū nafig viņam maisot un ko dauzāmies kā debīli. Tad viņš saprata, ka ir nomiris cilvēks un pazemināja toni. Vēl pēc 15 minūtēm atnāca ārsti un konstatēja nāvi. Laikam ar sirdi aizgāja, jo jau iepriekš bija staigājis pie ārstiem (tikai formāli tos var saukt par ārstiem), kā arī bija lūdzis iespēju izsaukt īstu ārstu (pats to būtu apmaksājis), bet tas tiek liegts.
Lai kas tev sāpētu vai lai kādas būtu veselības problēmas – PILNĪBĀ VISS tiek ārstēts ar citramonu. Nedod Dievs, ja tev ir kāda netipiska alerģija vai kaut kas tāds, tev atbildēs – tev nekas nesāp – un izmetīs no kabineta. Ja iebildīsi, tad dežurants izmantos steku un par pretošanos ieliks uz 5 diennaktīm karcerī. Tev var būt jebkāda slimībi – absolūti jebkas. Arī vēža slimnieku vienīgā iespēja ir citramons.
Bet ko tur daudz sūdzēties, jo, lai vispār tiktu līdz ārsta kabinetam, ir jānoiet milzum garš ceļš. Ja tev ir temperatūra ap 40 grādiem, tad nav jēga sākt rakstīt iesniegumus, jo būsi jau vesels, kad kādu izsauks. Jā, tieši tā – lai šeit vispār kaut ko darītu, ir jāraksta iesniegums, kurus no rītiem savāc. Principā iesniegumi ir jāizskata 10 dienu laikā, bet ja katru dienu nerakstīsi, tad arī pēc 10 dienām nekur netiksi. Ja iesāpēsies zobs, tad tās ir beigas. Pie „zobārsta” netiksi ātrāk par 2 nedēļām un vienīgā funkcija, ko zobārsts veic ir zoba izraušana ar aizvēsturisku aparatūru nesterilos apstākļos ;).
Septītā daļa (ieslodzīto iedalījums):
Ne visi, kas šeit atrodas ir vienā maisā liekami. Pastāstīšu, kā šeit ieslodzītie tiek iedalīti. Pirmo dalīšanu jau veic Opers, kad tevi iedala un nosūta sēdēt pie attiecīgajiem cilvēkiem. Ja rados ir policija vai pats strādājis iekšlietu struktūrās, tad sēž kopā ar sev līdzīgajiem: advokātiem, policistiem, ugunsdzēsējiem, apsargiem u.c., jo citās kamerās viņiem būtu beigas. Tad ir zeki, kas sēž atsevišķā korpusā (tikai RCC) – tie ir visi ieslodzītie, kuri jau ir pabijuši zonā un kārtējo reizi kaut ko savārījuši. Un, protams, ir arī pervahodi, kuri arī visi ir atsevišķā korpusā. Zīmīgi ir tas, ka pervahods var būt arī četras reizes – esi jau iebraucis, bet būsi pervahods, ja vēl nekad neesi ticis līdz zonai. Parasti pervahodi velk laiku, lai tad, kad ir tiesa, izlaiž ārā, atkal uztaisa jaunas nepatikšanas un atkal ienāk pie pervahodiem, jo līdz zonai netika ;)
Zeki un pervahodi iedalās mužikos, pacanos, ļevajos un gados. Pastāv arī āži un krisas.
Mužiki – pavecāki zeki/pervahodi, kuri nepiedalās dvižņakā (mierīgi un klusi sēž).
Pacano – visaktīvākā grupa, kas sēž uz „zirgiem”, kaut ko muķījās un kruķījās no rīta līdz vakaram.
Tālāk iet ļevie/kreisie. Par tādu kļūt ir ļoti viegli – kaut ko izdari ne tā un esi kreisais. Kreisajiem dzīves cietumā nav. Uz viņu kamerām ceļu nav, viņi nevar ar kādu sazināties vai kādam pa ceļu kaut ko nosūtīt. Pa ceļiem staigā ļoti svarīgas lietas. Tas ir cietuma pasts. Ja esi ļevais, to var salīdzināt, piemēram, kā banu draugiem.lv. Cik viegli ir kļūt par kreiso? Tas ir sekundes jautājums – ja tu kādam kaut ko ne tā pateici citā kamerā. Pēc tam pa zirgu tev atsūta mzu vēstulīti, tā saukto „maļavu” un pasaka, ka tā maļava bija apčurāta. Viss, tu esi ļevais. Par tādu vari kļūt arī tad, ja tu satiekot kādu cilvēku nepajautā, kā viņam pa dzīvi un palūdz cigareti – kad tu kaut ko paņem no kreisā, tad pats par tādu uzreiz kļūsti, tāpēc arī vienmēr seko jautājums „kā pa dzīvi”, tiklīdz tu satiec nezināmus cilvēkus.
Tad nāk āži. Viņi var sēdēt gan pie ļevajiem, gan arī normālā kamerā, bet tie tiek sisti visur. Principā viņus sit pat ļevie, jo āži ir tie, kas kādu nodevuši – un nav svarīgi, vai to izdarījis ir brīvībā vai cietumā, bet ja ienāksi jaunā kamerā un pragonā ar taviem datiem, kas apceļo visu cietumu, kāds uzrakstīs, ka esi āzis, tad ar tevi ir cauri, tiklīdz pragons atnāks atpakaļ uz kameru, kura to izsūtīja.
Krisas – tie vienkārši ir tie, kuri ir kaut ko nofenderējuši tepat cietumā kādam citam. Arī tiem ir diezgan sūdīgas izredzes vispār ar kādu sarunāties vai palikt kādā kamerā uz ilgāku laiku. Vienkārši ar tādu cilvēku neviens negrib atrasties kopā.
Tad vēl pastāv kameras, kuras uz laiku ir iesaldētas (tiek norauti ceļi, kas iet uz attiecīgo kameru). Katrai kamerai ir četri ceļi – pa labi, pa kreisi, uz augšu un uz leju. Kameru iesaldēt var Obšaks (kas ir tas – par to citā reizē, bet tie ir ieslodzītie). Viņš to eisaldē uz laiku, kamēr tiek atrisināti kādi jautājumi ar attiecīgo kameru. Ja ir kādas neskaidrības, tā teikt. Visus šādus jautājumus un sodus risina Obshaks.
Nu lūk, tāds apmēram ir arestantu iedalījums. Noslēpt neko nevari par sevi, ja ir kaut kas, kas būtu jāzina – to zina viss cietums. Arī ja aizbrauc uz zonu, tas nekur nepazūd. No zonas zvana uz RCC un jautā, kas tu tāds esi.
Autora piebilde – pēc jaunākajām ziņām rakstītāju ir noķēruši un ielikuši uz 15 diennaktīm karcerī, tāpēc vairāk jaunumu visdrīzāk nebūs.
