Donas sfinkss5

1991. gadā Rostovā pie Donas parastai kaķenei piedzima metiens, kam vietējie veterinārārsti konstatēja iedzimtu kailo ēdi, jo kaķēniem nebija vilnas, vai arī tā bija uz atsevišķām ķermeņa daļām. Par laimi, kaķēni netika iznīcināti, bet nonāca Sanktpēterburgas kluba "Kotofejs" audzētāju rokās. Viņi uzsāka darbu ar šiem kaķiem. Felinologi uzskata, ka šķirnes pamatu veido dabiskas mutācijas rezultātā dzimuši kaķi. Pēterburdzieši konstatēja, ka, pārojot šos dzīvniekus gan ar pusgarspalvainajaiem kaķiem, gan īsspalvainajiem kaķiem, metienos dzima bezvilnas kaķēni, kuru trūkums bija tas, ka bieži galva, kājas un aste bija klāta ar viļņotu vilnu. Pārojumos ar siāmiešiem lielākā daļa kaķēnu bija bez vilnas, taču pasliktinājās tips - kaķi kļuva elegantāki, ar slaidāku ķermeni. Mēģinājumi legalizēt šķirni sastapās ar lielu pretestību - ārzemju kaķu audzētāji kategoriski atteicās atzīt šķirni, līdz beidzot 1998. gadā WCF sistēmā tika apstiprināts šķirnes standarts un noteikts, ka titulus, ne augstākus par CAC, var saņemt tie Donas sfinksi, kuriem ciltsrakstos vismaz 3 paaudzēs ir Donas sfinksi. No Kanādas sfinksiem Donas sfinksi atšķiras ar ķermeņa uzbūvi - tie ir īsāki, smagnējāki, arī galvas veidojums ir drīzāk trijstūrveida. Bieži Donas sfinksiem sastopama acu pataloģija - entropija, kad plakstiņa malas iegrieztas uz iekšu un kaķis nevar pilnībā atvērt acis. Darbs pie šķirnes nostiprināšanas un attīstības turpinās, nopietnākos un labākos rezultātus ir guvusi T. Jemeļjanova no Maskavas. Pēterburdzieši, savukārt, strādā ar siāmiešu līniju pēctečiem, kurus nosaukuši par Piterboldiem, taču šī šķirne pagaidām nav akceptēta un uzskatāma par eksperimentālu grupu. Latvijā Donas sfinksi tika ievesti 2000. un 2001. gadā, un tika iegūts pirmais metiens.