.... tas viss ir saskābušu roņu renguļu vērts, salīdzinot ar to, kā mēs bērnībā pa Rojas krastu vazājāmies. Ja tad būtu bijušas normālas videokameras un fočiki, tad te tādus kadrus saliktu, ka skatoties vien jau biksēs krāns sarautos! Sajūtas, kad tu, debīlisma pēc, aizstaigā pa ledu kādus 4 ar pusi km jūrā, tā, ka krastu knapi var saskatīt, un skats uz visām pusēm ir vienāds, ka tikai pēc atstātaajām pēdām zini, no kuras puses īsti esi nācis un + vēl pārdesmit metrus tālāk tu dzirdi, kā ledus sāk brakšķēt un stumties kopā un jūti to zem savām kājām, un nevienu brīdi nevari zināt vai tiksi vispār malā, jo plaisas starp tevi un krastu tādā attālumā ne sūda neredzēsi! Un noej tos 4,5km un tikai tad saproti, ka tikpat daudz tev būs jāiet arī atpakaļ pret vēju! Njā, bet sajūtas vienmēr bija tā vērtas. Ir ko atcerēties. Vienmēr pēc tādām pastaigām atceroties, likās, ka nekad vairs nelīdīšu uz ledus tik tālu, bet pienāk nākamias gads un atkārtojas tas pats! Ui, ja būtu daudz brīva laika, ta vēel joprojām noteikt vazātos pa jūru ziemā....bet līdz Roņu salai tāpat netikt, jo visu prieku izčakarē kuģu ceļš, kas ir pa vidu.