Šis vīrietis piezvanīja, kad "Kurzemes Vārdā" bija izlasījis nesen publicēto materiālu par to, vai Latvijā vajag saglabāt nāvessodu. Zvanītājs teica: "Vajag. Viņi nemainās." Vārds pa vārdam, un vīrietis atklāja, ka pats savulaik esot piecas reizes tiesāts un cietumos sēdējis kā Latvijā, tā Krievijā. Norunājām satikties. Atzīšos, ka šaubījos, vai zvanītājs vispār atnāks, vai gribēs runāt. Viņš ieradās. Sirms, labi ģērbies solīds kungs. Saruna izvērtās gara un interesanta.
Viņš pirmo reizi cietumā nokļuvis 19 gadu vecumā. Toreiz nosēdējis divus gadus, vienlaikus ceļot "Sarkanā metaluga" martena cehu. Tad vēl četri termiņi – pavisam padomju varas gados cietumos pavadīts 21 gads. Pēdējo reizi no apcietinājuma atbrīvots, pirms Latvija ieguva neatkarību. Klausoties stāstītajā, ne vienreiz vien domāju: "Vai cilvēks visu to vispār spēj izturēt?" Izrādās var. Un var nesalūst, saglabājot cilvēcību. Ticēt vai neticēt šeit rakstītajam ir jūsu ziņā.
– Telefona sarunā teicāt, ka nāvessods jāsaglabā. Jo ir varmākas, slepkavas, izvarotāji, kurus nekas nespēs izmainīt.
– Jā, tā es domāju. Mana pieredze to apliecina. Tikai viens gadījums. Cietumā sēdēju otro reizi. Mūsu kamerai blakus bija uz nāvi notiesāto kamera. Mūs ģērba vienkrāsainās, nāviniekus – svītrainās drēbēs. Kādu dienu manā kamerā ieveda vīru svītrainajā kostīmā. Nesapratām, kas notiek. Cilvēks tāds pārlaimīgs. Izrādās, viņa apžēlošanas lūgums uzklausīts un nāvessods aizstāts ar 15 gadiem cietumā. Pirmajā dienā bijušais nāvinieks slavēja gan partiju, gan valdību un teica visiem paldies par saglabāto dzīvību, bet otrajā dienā... sāka kalt plānus, kuru un kā labāk novākt, kad atkal būs uz brīvām kājām. Vai apžēlošana, cietums viņam lika nožēlot nodarīto, pāraudzināja viņu? Taču ne. Vistrakāk, ja tāds tiek brīvībā un sāk izklaidēties. Jo pēc būtības viņam taču vairs nav ko zaudēt. Cietumos esmu ticies ar tā saucamajiem likumīgajiem zagļiem, kas savulaik, brīvībā esot, bija nogalinājuši vairākus desmitus cilvēku. Mierīgi.
Bet savā mūžā pirmo slepkavu redzēju tad, kad mani pēc pirmā nozieguma apcietināja. Visa Liepāja sešdesmito gadu sākumā bija šokā, kad uzzināja par izvaroto un noslepkavoto mazo bērnu. Līķi atrada graizījumu kaudzē pie Cukurfabrikas. Manā kamerā vienudien ieveda solīdu kungu, iesirmiem matiem un bārdu, rokās pīpe. Tas bija tas slepkava.
Visi tagad Eiropas Savienībā dikti humāni pret slepkavniekiem. Viņiem esot jāsaglabā dzīvība. Nekas taču neesot vairs maināms, jo upuri beigti. Kuri tad būšot tie slepkavas, kas uz nāvi notiesāto nošaus, utt.? Manuprāt, tie būs cilvēki, kas dara savu darbu. Gluži tāpat kā dažādās misijās aizsūtītie karavīri (arī no Latvijas!), kas nogalina, ja viņiem to liek. Un vēl samaksā naudu par padarīto. Nesaprotu, kur atšķirība?
– Kā jūs pats pirmo reizi nokļuvāt cietumā?
– Biju jauns, sākot strādāt, saskāros ar dažādiem tā laika padomju valstij raksturīgiem ierobežojumiem. Jā, biju lecīgs un negribēju darīt to, ko un kā priekšnieks man lika. Nobrieda konflikts, tad – tiesa, Centrālcietums. Par muļķībām. Pirmā apcietinājuma laikā iegūtā pieredze vēl bija nieks, salīdzinot ar to bagāžu, kuru aiz restēm ieguvu turpmāk.
Esmu domājis, vai cietumā pavadīto laiku man vajadzētu uzskatīt par zemē nosviestu. Nē, tā ir mana mūža augstskola, es to nenožēloju. Bet grūti bija.
Ne jau visus cietumā nonākušos var uzskatīt par sabiedrības pabirām. Manā laikā tur sēdēja arī gudri, izglītoti cilvēki. Padomju laikā cietuma vienā kamerā sēdēja par dažādiem pantiem notiesātie, arī par izvarošanām, varmācību pret bērniem, citām neģēlībām. Žēlastības tiem nebija. Ne tā kā šodien, kad, cik zinu, maniakus tur atsevišķās kamerās, sargājot no pārējiem cietumniekiem.
– Bet toreiz?
– Kamerās uzturējās četrdesmit un vairāk cilvēku. Kad ienāca jaunais, tam prasīja, par ko iesēdināts. Ja par to pašu izvarošanu, tad visi zināja, kas jauno sagaida. Vienā no pēdējām manām apcietinājuma reizēm, atceros, ielika manā kamerā cilvēku. Būtībā invalīdu. Par tādu šis izvarotājs bija pataisīts cietumā.
Cietumā valda citi likumi. Pavisam citi nekā brīvībā. Piemēram, kāršu spēle. Sākumā likme ir viena cigarete, rodas azarts, paspēlē paciņu, ko atdot nav. Jāapsola, ka tad, kad būs pienesums, no tā samaksāsi. Ja konkrēti noteiktajā dienā un stundā parādu neesi atdevis, sāk griezties milzīgi soda procenti. Nekur nespruksi. Parāds jāatdod. Vai – norēķināsies ar savu dzīvību. Esot cietumā Krievijas ziemeļos, pats redzēju ar ēveles nazi nodurtu 23 gadus vecu vīrieti. Augums bija kā kultūristam. Dūrējs bija sīks, smalks vīrelis. Izrēķinājās, jo lielais parādu neatdeva, tikai smējās. Bija iekšējā izmeklēšana, no ieslodzītajiem neviens neko nebija redzējis.
– Teicāt, ka sešdesmito gadu sākumā cietumā esat vienā kamerā sēdējis kopā ar tā laika Latvijas ģenerālprokuroru Zaicevu.
– Bija tā. Man apsūdzības raksts bija uz trim papīra lapām, viņam – vairāksējumu grāmatas. Aiz gara laika sākām runāt, iepazināmies. Vēlāk uzzināju, ka cietumā bijis vai viss Augstākās tiesas aparāts, tiesas priekšsēdētāju ieskaitot. No prokuratūras arī daudzi, un vēl cilvēki no Rīgas Centrālā universālveikala. Kaut kāda tīrīšana. Ar Zaicevu labi satikām. Padomju laikos aiz restēm cietumniekus daudz neturēja. Lika strādāt.
– Ko jūs darījāt?
– Pirmās sodāmības laikā biju kopējā režīma lēģerī Liepājā. Cēlām martena cehu. Vēl tagad saglabājusies tā ēka, kurā savulaik bija mana kamera. Braucot ārā no Liepājas uz Grobiņu, labajā pusē aiz dzelzceļa pārbrauktuves. Biju viens no tiem, kurš martena cehu pabeidza, jo, kad ierados, to jau bija sākuši celt. Kad cehs bija gatavs, mūs no lēģera veda uz Liepājas otru galu, dienvidrietumiem, kur sāka celt jauno māju rajonu. Es būvēju vienu no pirmajām mājām, piecstāvu, no baltajiem ķieģeļiem. Tā ir garā ēka Klaipēdas ielā, blakus tramvaja sliedēm.
– Jums bija kādas iemaņas celtniecībā?
– Nē, bet arī nekādas iemaņas netika prasītas. Ej un strādā, dari ko liek. Tā pamazām atsijājās galīgi neprašas no tiem, kuriem sanāca vai kuri gribēja strādāt. Galīgiem sliņķiem vai dundukiem iedeva lāpstas, lai rok zemi. Es ieguvu celtnieka specialitāti.
– Vai par darbu maksāja?
– Maksāja. Atceros, ka toreiz pelnīju 70 rubļu. Pusi no summas algas dienā pārskaitīja valstij. 13 rubļu no palikušajiem 35 atņēma par ēdināšanu, kaut kādu summiņu arī par drēbēm.
– Kad iznācāt brīvībā, droši vien bijāt naudiņu iekrājis?
– Aploksnē saņēmu sešas kapeikas. Bija jau tā, ka nopelnīto tērējām arī savām vajadzībām, iepērkoties veikalā.
– Ieslodzījumā pavadītie divi gadi jūs laikam tomēr neizmainīja, ja reiz atkal nokļuvāt aiz restēm.
– Cietums cilvēku neizmaina. Izmaina tie apstākļi, kādi ir tavā apkārtnē, kad esi atgriezies brīvībā. Jā, ir viena neliela daļa bijušo cietumnieku, kuri noziegumus vairs neizdara tikai tādēļ, ka ļoti, ļoti vairs negrib nonākt aiz restēm. bet lielai daļai tas diezgan vienaldzīgi. Atceros, ka visus tos gadus, kurus pavadīju cietumā, reizi nedēļā bija viena stunda, kad mums obligāti vajadzēja mācīties PSRS Konstitūciju. Bet tas bija tukšā mucā liets ūdens. Neviens to arī neiemācījās.
Otro reizi iesēdos tā. Pēc iznākšanas no cietuma vecie draugi bija apkārt. Kādu vakaru ar draugu sadzērāmies, pa nakti kaut kur gājām un trāpījās viens vīrs. Sākās vārdu pārmaiņa. No sākuma tā nenopietni, bet tad tas vīrietis sacīja: "Es, komunists būdams, triecienā ieņēmu Berlīni, bet jūs, šmurguļi... (sekoja lamuvārdi)." Neko trakāku man nevarēja pateikt, un es krāmēju tam pa seju. Tā vēl pusbēda, bet no vīreļa kabatas izvilku dokumentus. Starp tiem bija arī viņa partijas biedra karte. Izmeklēšanā cietušais pateica, ka esot smagi aplaupīts. Man piesprieda sešus gadus. Tad jau nokļuvu cietumā ar pavisam citu kontingentu nekā pirmajā reizē.
Tagad cilvēki runā: "Nāvessods bija arī padomju laikā, bet tāpat daudzi slepkavoja. Nāvessods nevienu no noziegumiem neatturēs!" Bet nebija tā, ka cietumi pilni ar slepkavniekiem! Es biju 5.zonā, kur ieslodzīto kādi 700. Es pa šiem sešiem gadiem zināju četrus ieslodzītos, kas sēdēja par slepkavībām. Arī bēdīgi slavenais slepkava Nadziņš, kuram izpildīja nāvessodu.
– Jums ir ne tikai Latvijas, bet arī Krievijas cietumu pieredze.
– Varu pastāstīt, kā bija tur, Ziemeļos... Mūs piecus no Latvijas ar etapu pa dzelzceļu sūtīja uz cietumu Krievijā, Sibīrijā. Ešelons apstājās, jo sliedes beidzās, mūs izveda uz perona. To no visām pusēm ielenkuši konvojnieki. Ieroči rokās. Paši pohaini, līgojas. Viens formā ģērbtais iznāk priekšā un saka: "Tur, vairākus kilometrus tālāk, ir pilsēta. Tur ir padomju vara. Bet šeit saimnieks esmu es!" Aizveda mūs līdz cietumam, kas patiesībā bija liels pazemes bunkurs, kuram priekšā dzelzs durvis un restes. Tas bija laiks, ka Krievijas cietumā tevi varēja nosist par to vien, ka biji ieradies no Rīgas. Tādēļ, ka tolaik Rīgas cietumos notika briesmu lietas. 1967.gadā iznāca ukazs Nr.9, kas atļāva cietumos likt par visādām nieka lietām. Ja līdz tam kamerās bija līdz 40 cilvēku, tad pēc tā ukaza – visi 100. Sākās zvērības, kuras pirmie sāka īstenot divi ieslodzītie. Vēl tagad atceros – Giņins un Vorobjovs. Viss sākās ar ņirgāšanos par kādu izraudzīto upuri. Viņam visu atņēma, tad sita kā boksa maisu. Kamēr nosita. Izklaides dēļ. Bezdrāts telefoni darbojās, un, no Latvijas nokļūstot Krievijā, tāpat arī tiki sagaidīts, un izdzīvot nebija lielas cerības. Protams, ja vien neprati parādīt savu attieksmi un neļāvies provokācijām.
– Palikāt dzīvs.
– Kad mani un pārējos četrus no Latvijas, vienkrāsainajās cietumnieku drēbēs ieģērbtus, ieveda tajā cietumā-bunkurā un atvēra kameras durvis, es apstulbu. Telpas vidū dega ugunskurs. Ap to kā runči sasēduši vairāki vīri strīpainajās (!) formās un alumīnija bļodiņā vāra tēju, precīzāk, čefīru. Nodomāju, nu gals būs klāt. Tādiem cilvēku nomušīt nieks. Tie bija sevišķi bīstamo noziedznieku kategorijā un tātad pēc kastām – augstākā šķira. Laikam mani glāba iegūtā dzīves pieredze, zināju, ka šiem vīriem tējas dzeršana ir svēts brīdis, ko nedrīkst traucēt. Kad to bija iedzēruši, vecākais no viņiem uzrunāja mūs, piecus jaunos: "Kuram ir tiesības nākt šajā aplī?" Es pie sevis nodomāju: "Iešu, apsēdīšos, es esmu tīrs." Vēl viens no jaunajiem apsēdās. Tad strīpainie sāka izjautāt trīs jauniņos, kas palika malā: no kurienes, par ko sēž utt. Iemeslu, par ko piesieties, var atrast ātri. Vienu jauno gandrīz nožņaudza. Tāpat vien. Vēlāk ar mūsu kameras galveno runāju. Viņš teica: "No kā man baidīties? Jāsēž 15 gadi, bet tuberkuloze pēdējā stadijā. Tāpat termiņa beigas nesagaidīšu..."
– Kā šādā situācijā citiem, kas ar tādu vīru sēž vienā kamerā, vispār izdzīvot?
– Cietumā ir savi likumi, kas jāievēro. Katram sava kasta. Tev tomēr ir jāparāda un sevi jānostāda, ka esi cilvēks, nevis lupata, niecība. Ka esi cilvēks ar saviem principiem un, ja vajag, iedzen citiem bijību. Šī sapratne nāca, kad pirmo reizi 21 gada vecumā cietumā redzēju līķi. Puisi, ko nodūra viņa 23.dzimšanas dienā. Sapratu, cilvēka dzīvībai cietumā nav vērtības.
Ja cietumos Rīgā vēl varēja cerēt uz kaut kādu aizsardzību, pazīšanos cietumnieku vidū, tad tur Ziemeļos visiem biji svešs, lieks. Ja gribi dzīvot, ievēro likumus: ja negribi, lai tev norauj galvu, nelien pārāk augstu, ja negribi, lai tevi norok, neliecies pārāk zemu. Bija man pašam gadījumi – būt vai nebūt.
Cietums Krievijā, līdz termiņa beigām divi mēneši. Sēžam kamerā, ar otru latvieti runājam latviski. Nesen viens ieradies no Kirovas. Viņš dzer, pārējā kameras krievu kompānija arī. Kirovietis prasa, ko runājam. Kāpēc nerunājam krieviski? Varbūt viņus aprunājot? Tu runāsi krieviski, un viss! Ja ne, atvadies no dzīves. Vārds pa vārdam, un saprotu, ka man divas izvēles. Vai nu jāsaka: "Piedod, es latviski vairs nerunāšu!", vai jāliek viņš pie vietas. Tādā situācijā ātri un psiholoģiski pareizi jāizlemj, ko darīt. Otrā dienā, kad dzērums izgulēts, vīrs atvainojās.
Ziemeļos cietumniekiem lika strādāt. Atceros, laukā grādi 48 mīnusos. Mūs iesēdina vaļējā automašīnā un ved kilometrus 50 uz taigu. Kokus zāģēt. Negribi taigā nosalt, kusties un strādā. Bet bija tādi, kuri nestrādāja un visu laiku pie ugunskura nosēdēja. Viņu cietumnieka statuss neatļāva strādāt.
– Vai šādi apstākļi neietekmēja jūsu veselību?
– Nē. Tās ir muļķības, ka cietumā daudzi mirst dabiskā nāvē. Vislielākais skaits ir to, kas cietumā no dzīves aiziet vardarbīgā nāvē. Toreiz Ziemeļos gan mira daudzi ar tuberkulozi slimie. Ziemā viņu un arī citus līķus salika zārkos, kādu laiku turēja. Tad, lai izraktu kapu, kurināja ugunskurus un kausēja zemi.
Daudzus nomušīja razborkās. Biju klāt, kad vienam galvu ar cirvi nocirta. Citā reizē divi viens otram vēderā iedūra. Viens izdzīvoja. Visu jau nepastāstīsi. Bija tādi, kas pēc cietuma likumiem bija nāvi pelnījuši un to arī ar kameras biedru rokām saņēma.
Bija arī grūti. Kad Ziemeļos sēdēju pāris kvadrātmetru lielā karcerī, tur ziemā gandrīz tikpat auksts kā ārā. Atceros, lai aizmigtu, pumpējos uz rokām tikmēr, kamēr aiz nespēka saļimu un turpat aizmigu. Varbūt uz pusstundu. Nāras bija pie sienas piestiprinātas, aizvērtas. Tās attaisīja tikai uz nakti.
– Vai, iznākot no cietuma pēc otrās, trešās reizes, tomēr negribējāt sākt jaunu dzīvi? Vai tad pastrādātie noziegumi ir tā vērti, lai atkal gadus dzīvotu aiz restēm?
– Vienu sodāmību man piešķīra par bēgšanu no apcietinājuma... Nevaru atbildēt uz šiem jautājumiem...
Daudzi jauni puiši nonāk cietumā, jo viņiem šī vieta šķiet kaut kas romantisks. Tā nav. Bet kā tu vari tādam dulburim ieskaidrot, ka viņš stulbi kļūdās, kamēr viņš pats to nav piedzīvojis? Kādas filmas rāda televīzijā? Tādas, ka cietums nav nekas briesmīgs, šaut, kaut, spārdīt ar kājām – tas pats. Te uz ielas viens no nepilngadīgo bara saplēš policistam jaku, visi ņirdz un sitēja mammīte vēl aiziet uz policiju sūdzēties, kāpēc dēliņam mugura zila. Padomju laikos tas čalis būtu trīs gadus cietumā sēdējis. Un varbūt nebūtu iznācis.
– Kādēļ cietumā neatgriezāties sesto reizi? Kas mainījās?
– Dabūju darbu un ļoti labu atalgojumu. Radās jēga strādāt un nopelnīt, sevi nodrošināt. Tad jau sāc domāt, vai iegūtais, paša nopelnītais ir tā vērts, lai to zaudētu, izdarot noziegumu. Kāpēc citam jāņem nost, ja man pašam ir? Lai gan sākumā vecie paziņas no cietuma laikiem gribēja mani atkal iesaistīt visādās nelikumībās. Aizgāju no tā visa, bija jāmācās pielāgoties jaunai dzīvei. Tas, kas mani visvairāk sadusmo šodienas sabiedrībā, ir lielā visatļautība un neadekvāti sodi par dažādiem noziegumiem.
Daudzi vīri, ar ko kopā sēdēts, jau nomiruši. Pāris vēl esmu ielās redzējis, galīgi nodzērušos. Reiz satiku vienu klaidoni, bijušo cietumnieku. Sieva no dzīvokļa izdzinusi, dzīvoja siltumtrasē, pārtika no tā, ko atrada gružkastēs, kāja amputēta. Teicu viņam, lai nekautrējas un kaut ko nozog. Vismaz vecuma galā tiks siltumā, cietumā, būs paēdis. Bet drīz vien viņš nomira.
Bet vispār nevajag uz cietumu. Nav tur ko meklēt. Romantiku jau nu vismazāk.
Daiga Lutere,
"Kurzemes Vārds"
