Ziepju burbuļi ir ļoti plānas ziepju ūdens kārtiņas, kuri veido sfēras ar zaigojošu virsmu. Ziepju burbuļi parasti eksistē tikai īsu brīdi un tie beidz pastāvēt, kad tie nonāk saskarē ar citiem objektiem vai arī iekšējais virsmas spraigums to saplēš. Ar ziepju burbuļiem parasti spēlējas bērni, bet arī dažādos priekšnesumos, kuri domāti gada gājumā vecāku cilvēku izklaidei, tie tiek izmantoti kā šova elementi. Ziepju burbuļu izpēte palīdz zinātniekiem atrisināt dažādas matemātiskas problēmas, kā arī telpas izpētē.
Ziepju burbuļi var eksistēt tikai tāpēc, ka šķidruma (parasti ūdens) virsmas slānim piemīt virsmas spraigums. Līdz ar to ziepju burbuļa slānis uzvedās kā elastīga loksne. Lai gan burbuļus var veidot no tīra šķidruma, parasti tam piejauc, piemēram, ziepes, lai burbuļi būtu stabilāki. Parasti sabiedrībā valda nepareizs priekšstats, ka ziepes nodrošina ūdens virsmas spraigumu. Patiesībā ziepes darbojas pretēji, samazina ūdens virsmas spraigumu aptuveni par vienu trešdaļu. Ziepes nepadara ziepju burbuļus izturīgākus, bet gan tikai nostabilizē. Šis process ir pazīstams kā Marangoni efekts. Kad ziepju plēvīte tiek nostiepta, tad ziepju koncentrācija uz virsmas samazinās, kas savukārt palielina virsmas spraigumu. Tādā veidā ziepes padara izturīgākas burbuļa vājās daļas un nodrošina, lai burbuļi neizplestos lielāki. Papildus ziepes nodrošina lēnāku šķidruma iztvaikošanu, kas ļauj ziepju burbuļiem ilgāk eksistēt, lai gan šis efekts ir samērā mazs.
Ziepju burbuli 32 metru garumā 1996. gadā palaida jaunzēlandietis Alans Makejs. Lai to izdarītu, viņš izmantoja ziepju burbuļu palaišanas cauruli, mazgāšanas līdzekli, glicerīnu un ūdeni.
