Baldones astrofizikas observatorija ir valsts nozīmes zinātnes objekts, observatorija (kods 069 IAU observatoriju sarakstā, atrodas 80 m virs jūras līmeņa) un observatorijas objektu komplekss Baldones Riekstukalnā 12. lielākā observatorija Eiropā.
Darbība
Vienīgā profesionālā observatorija Latvijā, kur nodarbojas ar novērojumiem optiskajā astronomijā (oglekļa zvaigžņu pētniecība, novas Andromedas galaktikā, komētu uzņēmumi u.c.).
Baldones teleskopu paredzēts iesaistīt Zemei bīstamo objektu (asteroīdu, komētu) novērošanā un orbītu precizēšanā. Kopš 1968. gada ar Baldones teleskopu atklātas vairāk nekā 300 agrāk nereģistrētas oglekļa zvaigznes (gandrīz 5% no pašlaik zināmajām mūsu galaktikas oglekļa zvaigznēm), ap 150 maiņzvaigznes, kā arī 64 uzliesmojošās zvaigznes. Teleskops lietots arī Halleja komētas novērošanai, kā arī Plutona orbītas precizēšanai.
Baldones observatorijas astrouzņēmumu arhīvs, uzticēts veidot starptautisko visu līdz šim atklāto oglekļa zvaigžņu katalogu, pēc apjoma tikai nedaudz atpaliek no Zviedrijas, aiz sevis atstājot Polijas, Beļģijas, Ungārijas, Slovākijas, Somijas, Rumānijas, Bulgārijas, Spānijas, Dānijas, Austrijas u. c. Eiropas valstu astrofoto arhīvus.
Vēsture
1957. gadā astronomi no LPSR Zinātņu akadēmijas, izpētīja Riekstu kalnu pie Baldones (ko no rūpnīcu un satiksmes trokšņiem izolē meža masīvs), atzīstot to par vispiemērotāko vietu observatorijas izbūvei.
Tika izbūvēti pirmie 4 novērošanas paviljoni (ar visai eksotiskiem nosaukumiem: "Zvaigžņu laboratorija", "Saules māja" u.tml.), no kuriem vienā 1959. gadā iekārtoja atsevišķu telpu ar atbīdāmu jumtu, kur atradās uz to brīdi lielākais teleskops Latvijā (objektīva diametrs ir 20 cm). Drīzumā teleskopam pievienoja vienu no diviem PSRS esošajiem elektrofotometriem, ar ko noteica debesu ķermeņu fizikālās īpašības. Ar teleskopu strādāja jaunākie zinātniskie līdzstrādnieki Zenta un Andrejs Alkšņi, kas fotogrāfiskā ceļā noteica tā saucamā oglekļa zvaigžņu krāsu starpību, bet Guntis Ozoliņš noskaņoja radiotehnisko aparatūru Zemes mākslīgo pavadoņu radiosignālu pierakstīšanai. Jaunākais inženieris Vladimirs Peļipeiko darbojās ar aparatūru, kas uztvēra Saules radiouztarojumus pusotra metra īsviļņu diapazonā, inženieris Arnis Kundziņš sekoja astronomiskā pulksteņa precizitātei. Lai izmantotu optisko teleskopu, bija jāsagaida februāra, marta tīrās, zvaigžņotās debesis, un jābruņojas ar bieziem jērādas kažokiem, siltiem zābakiem un cimdiem, kas tomēr nepasargāja no stingstošām rokām, jo fotoplates, kas uzņem tālos spīdekļus, bija jāmaina kailām rokām. Pierakstus veica zinātniskā līdzstrādniece Ārija Alksne un inženieris Gunārs Spuļģis. Te bija vienīgā observatorija Padomju Savienībā, kas pētīja sarkanos milžus - maiņzvaigznes ar samērā zemu temperatūru (no +1500°C līdz +3000°C), lielas pēc izmēriem ar ļoti retinātu atmosfēru, kuri tika iedalīti C (oglekļa) un S (cirkonija) spektra tipos. M (titāna) zvaigznes pētīja observatorijas vadītājs Jānis Ikaunieks.
1964. gadā sākās sarunas ar toreizējās Vācijas Demokrātiskās Republikas uzņēmuma "Carl Zeiss Jena" par "Schmidt-Teleskop" teleskopa iegādi, kuru atveda uz Baldoni 1965. gada martā (PSRS tāds vēl bija tikai viens – Birakanas observatorijā, Armēnijā). Sfēriskā spoguļa diametrs - 120 cm, korekcijas plates diametrs – 80 cm, fokusa attālums – 240 cm, un ar to varēja nofotografēt plašu debess lauku - 5° x 5°. Instrumentu uzstādīja 1966. gadā, bet naktī no 7. un 8. decembri Baldones observatorijā ar to tika iegūts pirmais fotouzņēmums. Teleskops izrādījās ļoti labs gan optiskās sistēmas, gan mehānikas un elektronikas ziņā, tāpēc brauca uz Baldoni fotografēt gan zvaigznes, gan zvaigžņu kopas, gan galaktikas astronomi no Odesas, Tartu, Maskavas, Pulkovas, Urāliem. Ar Šmita teleskopu iegūtos fotouzņēmumus izmantojuši zvaigžņu un komētu pētnieki no Kijevas, arī Lietuvas astronomi.
