Par zibens, kā pirmatnējās dabas parādības rašanos, pēdējo 250 gadu laikā tika izvirzītas apmēram 30 teorijas. 18. gadsimta vidū zinātnieki M. Lomonosovs un V. Franklins atklāja, ka zibens ir milzīga elektriska dzirkstele, kas rodas starp pretēji lādētiem laukiem. Kad šādu procesu izraisīja laboratorijā, izrādījās, ka dzirksteles - zibens iegūšanai nepieciešams, lai starp debesīm un zemi atrastos lauks, kura spriegums uz katru metru attāluma sasniegtu 30 000 voltu. Tiklīdz iestājas šāds kritisks moments, intensīvi sāk attīstīties jonizācijas process. Joni un elektroni, kas kustās ar milzīgu ātrumu, sadurdamies ar molekulām un atomiem tos jonizē. Jonizētās molekulas un atomi jonizē citas daļiņas. Šis process notiek šaurā kanālā, kurā gaiss stipri sasilst. Kanāls kļūst par ceļu, pa kuru no mākoņa sāk noplūst elektriskias lādiņš, zibens priekštecis, tā "vadonis". Zibens "vadonis" attīstās lēcienveidīgi un katra lēciena laikā, kas ilgst dažas tūkstošdaļas sekundes, pavirzās uz priekšu par aptuveni 50 līdz 100 metriem. Kad tas tuvojas zemei, tam pretī nāk dažādu zīmju lādiņi. Šo plūsmu ātrums ir 10 000 km/s. Tādējādi kanālā rodas elektriskā strāva ar lielu stiprumu un jaudu. Tas tad arī ir zibens. Kad notikusi lādiņu neitralizācija, strāva kļūst vājāka. Taču jauns "vadonis" veido zibenim jaunu ceļu. Šis process atkārtojas daudzas reizes. Ja tiek novērots stipri sazarots zibens, tas nozīmē, ka zibens ceļu veidojuši nevis viens, bet gan vairāki "vadoņi".
Mūsdienās ir zināms, ka atmosfērā vienmēr ir diezgan lieli elektrības krājumi. Šī enerģija ir izkliedēta, taču nevienmērīgi. Kad mitrais gaiss ceļas augšup, lielā augstumā izveidojas krusas graudi, kas, krītot zemē, sāk kust, bet sadala pozitīvi un negatīvi lādētos pilienos. Izveidojas spēcīgs elektriskais lauks. Zibens ir elektriskā lauka pēkšņa izlādēšanās. Zibens var notikt visur, kur veidojas elektriskais lauks: gaisa strāvasvulkānu izvirdumi dūmu stabos, atombumbas izmēģinājuma sprādziena mākoņos, sniega un smilšu vētrās. Šis process ir novērots arī uz citām planētām.
Pērkona negaiss visbiežāk plosās tropiskajos un ekvatoriālajos apgabalos, ko dēvē par "mūžīgo pērkona negaisa joslu". Pērkona negaisiem ir savs "pols" - Bītenzorga rajons Javas salā. Negaisi šeit ir novērojami 322 dienas gadā.
Jo tālāk no "mūžīgo pērkona negaisa joslas" uz ziemeļiem un dienvidiem, jo negaisa dienu skaits samazinās. Tā, piemēram, Etiopijas dienviddaļā pērkona negaiss ir 220 dienas gadā, Meksikā, 140 dienas, bet aiz polārā loka tikai 1 vai 2 dienas gadā. Sahāras tuksnesī zibens ir ļoti reta dabas parādība.
Latvijā pērkona negaisi parasti ir novērojami vasaras periodā. Pērkona negaiss ziemā gadās ļoti reti, parasti spēcīgā sniegputenī. Kā piemēru var minēt faktu, ka 1972. gada martā vairākos Sibīrijas rajonos plosījās spēcīgs pērkona negaiss.
