Acu liecinieks šij sirdi plosošajai situācijai bija kāds austrālijas iedzīvotājs Evans Svitcers, kurš kā ierasts pastaigājās pa savu iemīļoto parku - River Heds. Vienā brīdī Evans izdzirdēja troksni, kas nespēja atstāt viņu vienaldzīgu un viņš uzreiz devās virzienā no kurienes nāca dīvainā skaņa.
Atvadas - mirstoša ķenguru mamma atvadās no sava bērna.17


Evans ieraudzīga ķenguru ģimeni, kas pulcējās ap mirstošu māti. Ķenguru tēviņš centās pacelt mātītes ķermeni augšā no zemes, bet mazais ķengurēns stāvēja blakus pilnīgi bezspēcīgs un šokēts (pēc Evana vārdiem kā viņa prāt mazais izskatījās šajā situācijā). Bija redzams, ka māte mocās sāpēs, bet tajā pašā laikā stiepās pretī savam mazajam ķengurēnam, lai no tā atvadītos uz visiem laikiem. Cik patiesi un cilvēcīgi, vai ne draugi?
P.s Lasot un skatoties ziņas, kas viss notiek pasaulē, gribās, lai visiem cilvēkiem būtu tāds cilvēciskums ko izrādīja šī ķenguru mātīte.. Ehh, Dievs dod!

Es redzēju kā tēviņš cenšas pacelt savu mīļoto no zemes pēc uzvedības varēja pateikt, ka viņš ir neizpratnē un šokēts, teic Evans! Tik bezspēcīgs es jūtos pirmo reizi dzīvē. Viņš viņu pacēļ no zemes, bet viņas ķermenis vienkārši nokrīt atkal pie zemes. Šīs sāpes ko izjutu es, redzot cik tēviņš ļoti pārdzīvo par savas mīļotās zaudējumu, lika man atkal noticēt labajam uz šīs zemes!

Kas tieši notika ar ķenguru mātīti, man nekļuva skaidrs, jo būtisku ievainojumu nesaskatīju kā piemēram kāda plēsēja vai cita savvaļas zvēra uzbrukuma pēdas.
