Atklāti par nimfomāniju8

Problēma slēpjas prātā. Apmēram tajā pašā laikā citi ārsti uzskatīja, ka nimfomāniju izraisa smadzeņu daļa, kas atrodas galvas aizmugurē aiz ausīm, virs pakauša, līdz ar to, jo lielāka galva, jo galva piepildītāka ar seksu. Ja tajā laikā sieviete, kas devās pie ārsta bija ar punu uz galvas, viņai viegli varēja diagnosticēt šo slimību. Mūsdienās esot saglabājušies daudzi šādu ideju piekritēji, tomēr modernā zinātne ir pierādījusi, ka cilvēka galvas formai nav pilnīgi nekāda sakara ar cilvēka raksturu vai darbībām.

Agrākie nimfomāni ir mūsdienu atkarīgie no seksa. Vārds „nimfomānija” vairs netiek uzskatīts par medicīnisku terminu. Šis vārds vairs netiek izmantot medicīnā, jo vienkārši nav iespējams izmērīt cilvēka seksualitāti, līdz ar to nav iespējams noteikt, ka tā ir pa daudz un precīzi to diagnosticēt. Tā vietā persona, kas ir apsēsta ar seksu (atkarīga no tā), tiek saukta par „hiperseksuālu”. Hiperseksualitāte, jeb tautas vārdā sauktā „atkarība no seksa” ir pareizāks termins. Lai gan šo vārdu neizmanto mediķi, to izmanto cilvēki ikdienas sarunās. Tomēr šādu sievieti nebūtu labi saukt par ieleni vai padauzu, jo šis ir medicīnisks stāvoklis, kuru vajadzētu ārstēt psihologam. Pētījumi ir pierādījuši, ka tikai 8% no kopējās vīriešu populācijas un 3% no kopējās sieviešu populācijas ir konstatēta hiperseksualitāte.

Nimfomānes ir slimas. Agrākos laikos ārsti uzskatīja, ka stipras seksuālas vēlmes ir slimības simptoms, nevis pati slimība. Tajā laikā tika uzskatīts, ka paškontrole un modrība norāda uz veselu prātu, bet spēcīgas seksuālās dziņas var novest pie „seksa trakuma”. Nesen kāda sieviete ASV ziņām stāstīja, ka palikusi par nimfomāni dēļ savas spēļu konsoles Wii, tāpat tika atlaists kāds psihologs, kas devās arvien biežākās mājas vizītēs pie savas pacientes, kas sirga ar nimfomāniju. Šī atkarība, gluži kā jebkura ir jāārstē, jo tā var novest pie ļoti nelabvēlīgām sekām (STS, izvarošana u.c.).

Nimfomānes nav labas draudzenes. Nimfomāne, kā otrā pusīte varētu būt ideāla, ja tu dzīvotu kādā porno filmā vai playboy žurnālā. Dzīvē tas ir savādāk – labākajā gadījumā tās ir ļoti nogurdinošas, jo grib vēl un vēl, sliktākajā gadījumā viņām ir smaga medicīniska saslimšana (piemēram AIDS). Pie tam, ja esi kopā ar nimfomāni, gatavojies konstantai krāpšanai.

Nimfomānija ir grēks. Kristietība uzskata, ja dvēseli pārņem iekāre, tas paver durvis ļaunumam, kad ļaunums ir ienācis, tas paver durvis nāvei. Tāds ir Bībeles uzskats. Mūsdienu kristīgie tomēr ir cilvēki, kas palīdz citiem. Mūsdienās baznīca sniedz garīgu atbalstu ikvienam, kas cīnās ar šo slimību (atšķirībā no agrākās baznīcas). Ir speciāli izveidotas mājas lapas, kurās palīdz risināt šādas problēmas. Hinduisti uzskata, ka grēks ir ceļš pie Dieva, līdz ar to cilvēks labāk izprot savas kļūdas, līdz ar to lielākie grēkotāji kļūst par vislabākajiem svētajiem, tas, protams, ja tie apzinās savas kļūdas.

Nimfomānijas nav grēks. Alfrēds Kinsijs teicis, ka vienīgais nenaturālais sekss ir tas, kurā tu nepiedalies. Piemēram, mājas lapas www. christiannymphos.org misija ir „iemācīt precētām sievietēm seksuālo brīvību ar saviem vīriem”. Šajā vietā liek saprast, ka tas nav grēks, ja esi precēts. Budisti uzskata, ka nav labs un nav slikts, ir tikai darbības, kas nes mums prieku un bēdas. Šāda veida atkarība ir veids, kā cilvēki iegūst sev prieku un iespējams arī lielas bēdas.

Nimfomānija nav tikai prieki un jautrība. Lai gan mēdijos tiek veidots uzskats, ka nimfomānija ir kaut kas labs nu normāls (pēc Taigera Vuda skandāla sievietes saņēma lielu naudu par runāšanu ar presi, bet pats Vuds no sievas dabūja ar golfa nūju), šī nodarbe var būt diezgan bīstama (un dārga). Kamēr slavenības gozējas presē ar savu seksa atkarību (south park pat viena sērija bija par šo tēmu), psihologi atgādina, ka 60% atkarīgo, bērnībā tikuši seksuāli izmantoto. Atkarības negatīvās sekas var būt: STS pārnēsāšana un nodošana tālāk, naudas trūkums, problēmas ar likumu, sabojātas attiecības (laulības, draugi, ģimene), problēmas darbā un sociālajā dzīvē, reputācijas zaudēšana, vieglāka iespēja iegūt depresiju, vienaldzīgums.

Nimfomānes nemaz neizbauda seksu? Piemēram, ja tu ēstu katru dienu saldējumu vai arbūzu (vai kas tev garšo), cik ilgi tu viņu izbaudītu? Ja ļoti garšo, iespējams nedēļu, vai mēnesi, bet ja ēstu lielos daudzumos un tikai tāpēc, ka vajag? Pie tam, ja tu to ēstu tik un tā, pat ja apzinātos, ka grauj savu karjeru, ģimeni, attiecības ar draugiem utt. Tu iespējams pārtrauktu ēst. Daudziem atkarīgajiem sekss kļūst par ļoti ierastu darbību, sajūtas novājinās, vajag arvien vairāk un cilvēki ar to nodarbojas lai kavētu laiku, izpildītu dienas normu, novērstu stresu, negatīvas domas, kaut ko nosvinētu utt. Protams zināma bauda ir, bet vai tā ir cena, kuru cilvēks vēlas maksāt par baudu?