Asorti labākai dienai (26.01.2020)8

Programmētājs nopirka auto.
Nolēma ar ģimeni izbraukt
no pilsētas un sarīkot pikniku.
Kādu laiku brauc,
bet pēc tam mašīna negaidīti noslāpst.
Ko darīt?
Izsēdina sievu,
mašīnu aizvien nevar iedarbināt.
Izsēdina bērnus,
aizvien nevar iedarbināt.
Pēdējo izsēdina vecmāmiņu,
un mašīna ierūcas.
Sieva priecīga jautā:
«Kā tev tas izdevās?»
«Nu kā – attīrīju desktopu, un aizgāja.»

***

Divas draudzenes devušās pārgājienā.
Viena jautā:
«Kāpēc tu esi paņēmusi līdzi vīramātes fotogrāfiju
un visu laiku uz to skaties?»
Otra:
«Nu, redzi, līst lietus,
ir drēgns un visapkārt dubļi.
Bet, līdzko uz viņu paskatos,
ak, die’s, cik te ir tomēr labi!»

***

Sāku mājās meklēt lietas,
ko kādreiz esmu sākusi darīt,
bet neesmu pabeigusi līdz galam.
Atradu un pabeidzu pusi pudeles sarkanvīna,
pusi pudeles baltvīna,
mazliet džina un pusi kastes šik…ki…ki… lādes.

Man drausmīgi nepatīk,
kad darba intervijā,
viltīgi smīnot, prasa:
«Kāpēc jūs aizgājāt
no iepriekšējās darbavietas?»
Vakar intervijā pati
tikpat viltīgi pavaicāju:
«Kāpēc jūsu priekštecis aizgāja
no šā satriecošā amata?»
Šī sajūta bija patīkama.
Iesaku!

***

Divas blondīnes dodas pārgājienā.
Vakarpusē izlemj uzsliet telti.
Viena saka:
«Telts jāceļ ceļmalā.»
«Muļķe,» saka otra,
«telts jāslien ceļa vidū
– tā taču ir daudz līdzenāka vieta!»
Tā arī izdarīja.
No rīta abas pamostas un
ierauga ceļmalā apgāzušos kravas auto.
Otrā blondīne saka:
«Redzi! Ja mēs būtu rīkojušās pēc tava prāta,
tas būtu mūs nospiedis!»

***

– Mīļais, es atradu tavu iekrāto naudu un …
netīšām visu notērēju restorānā ar draudzenēm…
tu man piedosi?
– bez problēmām,
tā bija iekrāta tavam jaunajam kažokam.

Vīrs pārnāk no darba, apsēžas klubkrēslā,
ielēdz televizoru un saka sievai:
«Ātri atnes man alu, pirms tas sākas!»
Sieva samulst, taču alu atnes.
Pēc brīža vīrs atkal:
«Ātri atnes vēl vienu alu, pirms tas sākas!»
Sieva nikna, taču alu atnes.
Pēc neilga laika vīrs atkārto:
«Ātri atnes vēl vienu alu, pirms tas sākas!»
«Vienreiz pietiek!» sieva saskaišas.
«Vai tu apjēdz, ka es visu dienu to vien daru,
kā apkalpoju citus – gatavoju ēst,
gludinu veļu…»
Vīrs: «Sasodīts, nu tas ir sācies!»

***

«Jūsu pilnais vārds un uzvārds?»
«Jānis Bērziņš Pētera dēls.
Vai arī Andra dēls.»
«Jūs nezināt vai nevarat atcerēties?!»
«Nē, es visu atceros ļoti labi!
Mana māte nav īsti pārliecināta.»

***

Lācēns pienāk pie lāčutēva un saka:
– Tēt, parādi leļļu teātri.
– Esinukarāms, vēls jau, jāiet gulēt.
– Nu parādi, lūdzu.
“Nu labi,” nosaka lāčutēvs, pieceļas, aiziet uz tālāko migas kaktu, sameklē divus cilvēku galvaskausus, uzvelk katru uz savas rokas un sāk:
– (pirmais galvaskauss) Klau, Janka, te lāču točno nav ?
– (otrais) Da liecies mierā, kādi tev te lāči.

Jaunais ebrejs atvēris veikalu,
kurā pārdod taures, bungas,
zārkus, šautenes un pistoles.
– Semjon Markovič,
kā jums veicas tirdzniecība ar
tik dīvainu preču komplektu? – jautā paziņa.
Semjons Markovičs:
– Lieliski! Aizvakar pārdevām tauri,
vakar – šauteni, bet šodien – zārku.

***

Puisis stājas konservatorijā.
Viņu noklausījušies:
viss – teicami, satriecošas spējas mūzikā.
Jautā:
– Kāds jūsu uzvārds?
– Ivanovs.
– Ivanovs? H-mm… Savādi… Un vārds?
– Ivans.
– Ivans?.. Jā… Bet tēvavārds?
– Moisejevičs.
Atviegloti:
– Ak, Dievs, cik dziļi gan paslēpts īsts talants.

***

Haims ar Ciļu pastaigājas parkā.
Haims:
– Cila, mīļā, ļoti tevi lūdzu, pacenties izskatīties laimīga.
Cila pārsteigta:
– Kāpēc?
Ābrams:
– Sieviete, kas nāk mums pretī, ir mana pirmā sieva.

Viesos Zāra uzmana,
lai Ābrams nepiedzertos,
un visu laiku tam īd ausi:
– Nu, laid garām, Ābramiņ,
laid garām, nu aizlaid garām…
Ābrams sapīcis paķer pilnu glāzi,
izdzer līdz dibenam,
nokrekšķinās un saka Zārai:
– Nu, aizlaidu garām!
Labi aizgāja.

***

– Klau Juri, kāpēc tu nēsā zābakus
par 2 izmēriem mazākus nekā vajag?
– Redzi, sieva man ir nesmuka,
dēls slikti mācās – nezinu vai vispār pabeigs skolu,
sievasmāte visu laiku burkšķ.
Vienīgais prieciņš manā dzīvē ir vakarā,
kad novelku zābakus.

***

Ziemeļu ostā jūrnieki ienāk tuvējā veikalā un prasa:
– Jums pilsētā klosteris ir?
– nē, nav..
Tā vēl vairākiem iedzīvotājiem prasa par klosteri
– visi atbild, ka nav.
Beidzot viens jūrnieks saka otram:
– es taču teicu, ka mēs pingvīnu izdr***m, a tu mūķene, mūķene.

Ābrams, nākdams istabā, paklūp,
ar lielu troksni nogāžas zemē,
atsitas pret kaut ko un no sirds nolamājas:
– Kad tavu māti!
Zāra:
– Dārgais, vai tu ko teici?
Ābrams:
– Es teicu tikai to, ka tavi jaunie zābaki, Zāriņ,
kurus tu nevīžīgi biji nosviedusi gaiteņa vidū un
kuru dēļ es nokritu, izsitu zobu, salauzu skapi un
sadauzīju pulksteni…
Tad, lūk, mīļā, šie zābaki ļoti piestāv tai cepurītei,
kuru tev uzdāvināja tava māte.

***

Ābrams palicis viens mājās ar mazo meitiņu un
vakarā nekādi nespēj to nolikt gultā.
Jau izmēģinājis visu iespējamo.
Meitiņa saka:
– Papucīt, iečuksti man austiņā, kā tu čuksti mammai.
Ābrams kaut ko čukst.
Meitiņa:
– Nē, nē, Ābram, esmu nogurusi kā suns.

***

Riva atgriežas mājās vakarā.
Istabā juceklis, virtuvē juceklis, vannas istabā
– kaudze netīras veļas,
bet Haims mierīgi guļ uz dīvāna ar alus pudeli rokā un skatās futbolu.
Zāra kliedz:
– Nu, pagaidi! Tagad es izdarīšu kaut ko tādu,
ko man nepavisam negribētos darīt!!!
Ābrams priecīgi:
Mēs nodarbosimies ar seksu?

Ebrejs iebraucis Odesā, iznāk uz perona,
noliek čemodānu, iepleš rokas un priecīgi iesaucas:
– Sveika, Odesa!
Pēc tam noliecas, lai paņemtu čemodānu, bet tā vairs nav.
Ebrejs atkal iepleš rokas un ar sajūsmu saka:
– Pazīstu tevi, Odesa!

***

Satiekas divi ebreji.
Viens saka:
– Vai varat iedomāties?
Es nesen aizlidoju uz Zmerinku un tur lidostā ieraudzīju dzīvu
Kārli Marksu kopā ar Fridrihu Engelsu!
Otrs atbild:
– Nesmīdiniet mani, Zjama! Kur gan Žmerinkā va¬rētu rasties lidosta.

***

Vasara. Saule. Karsti.
Nāk Rabinovičs no sauna alus kanniņu.
Priecājas, ka mājās iedzers aukstu alu…
Pēkšņi redz:
uz ceļa guļ veca, zaļu pelējumu klāta pudele.
Rabinovičs to pasper, pudele trāpa pa akmeni saplīst.
No tās izlido džins un saka:
– Tu mani atbrīvoji, Rabinovič,
tāpēc izpildīšu vienu tav vēlēšanos!
Rabinovičs apjūk, nezinādams, ko vēlēties,
bet salūkojas uz kaimiņu un viltīgi piemiedz acis:
ir bagāts varens kļūt, ir dzers līdz kaklam:
– Gribu, lai šajā kannā alus nekad nebeigtos…
Džins piekrītoši pamāj,
kaut ko noburkšķ zem deguna un
izgaist uz visiem laikiem.
Bet Rabinovičs līdz pat šai dienai
pūlas attaisīt savu kanniņu.

Sarunājas kaimiņi.
Viens ar nožēlu saka:
– Ābram, es dzirdēju, ka jums sieva nomirusi…
Pieņemiet manus līdzjūtības apliecinājumus!
Ābrams:
– Nevis sieva, bet sievasmāte.
Pirmais:
– Nu, nekas, ari nav slikti.

***

Ābrams ar greznu ārzemju auto ietriecas dzelzs stabā,
bet pats paliek sveiks un vesels.
– Ak, Dievs! – viņš iekliedzas.
Atskan balss no augšas:
– Klausos, Ābram!
Ābrams ar mokām izraušas no mašīnas un,
ieraudzījis sadauzīto pārsegu, no sirds kliedz:
– Pie velna!
Balss no apakšas:
Klau, Ābram, būtu nu tu vienreiz izlēmis.

***

Vīrs ar sievu:
– Klau, Moiše, aizbrauksim uz atrakciju parku!
Pavizināsimies karuselī… – sapņaini čukst Soņa.
Moiše:
– Nē, Soņa, labāk aizbrauksim pie tavas mātes.
No viņas, protams, tikpat slikta dūša sametas,
bet pilnīgi bez maksas.

***

Sarunājas divi draugi.
– Izja, kāpēc tu vēl neesi apprecējies?
Izja:
– Godīgi sakot, Motja, es visu laiku domāju par tavu sievu…
Motja, sašutis:
– Par manu sievu? Tu taču esi īsts nelietis!
Izja, mierinādams:
– Tu mani nepareizi saprati.
Es tikai ļoti baidos, ka man arī gadīsies tāda kā tavējā!