Asorti labākai dienai (17.02.2020)10

Pēc japāņu kara kādā mazpilsētas viesnīcā apmeties atvaļināts ģenerālis. Tas teicies karā ievainots, kaut citādi izturējies kā jebkurš cilvēks, tikai tā pastīvi gājis. Šim ģenerālim bijusi noņemta viena kāja un viena roka, katra savā pusē, un to vietā pielikti mākslīgi locekli, kas nezinātājam izlikušies kā dabīgi. Vakarā, gulēt ejot, ģenerālis pasaucis viesnīcas sulaini, lai palīdzot viņam izģērbties. Kad apģērbs bijis novilkts, ģenerālis iegūlies gultā un pavēlējis sulainim, lai atsprādzē viņam no pleca kreiso roku. Sulainis bailīgi un visai nemākulīgi to beidzot arī izdarījis. Tad ģenerālis licis nosprādzēt arī labo kāju. Sulainis jau gluži uztraucies, kas tas par cilvēku, vai tik te nav kāda burvība? Ģenerālis to redzējis un gribējis sulaini tiešām izjokot, teikdams: „Tā, nolieci kāju arī tur uz krēsla, un tagad nāc noskrūvē man galvu!" Sulainis, to dzirdēdams, tā sabijies, ka izskrējis no istabas bļaudams, lai nākot izdzīt velnu, jo, kurš cilvēks gan varot noņemt nevien rokas un kājas, bet arī galvu!

Pēteris Lielais prasījis kādam vecītim, kādēļ viņa mati esot balti, bet bārda melna? Vecītis atbildējis: „Tāpēc, ka mati par divdesmit gadiem vecāki par bārdu. Bārda sāk augt tik no 20 gadiem!" Pēterim atbilde patīk. Viņš piesaka vecītim, ka viņš šo gudrību nevienam vairs nedrīkst teikt, kamēr nebūšot Pēteri divi simts reizes redzējis. Vienās godībās Pēteris saaicinājis visus savus virsniekus un apakšvirsniekus, un licis priekšā atbildēt uz jautājumu, kādēļ mati balti, bet bārda melna. Neviens nav varējis atbildēt. Pēc viesībām Pēteris devis katram virsniekam laiku, ko apbraukāt pilsētu, lai varētu dabūt atbildi. Visi atgriezušies bēdīgi, jo neviens nekā nebija dabūjis zināt. Kāds no virsniekiem bija dzirdējis par to gudro vecīti un aizbraucis pie viņa. Vecītis bijis ar mieru atbildēt, tik lai atnesot viņam divi simts sudraba rublus, pa rubļa gabaliem, uz kuriem esot Pētera Lielā galva. Virsnieks atnesis naudu, dabūjis atbildi un priecīgs devies mājās. Pēteris dikti sadusmojies un licis vecīti atvest pie sevis. Vecītis teicis, ka esot viņu divi simts reizes redzējis un parādījis 200 sudraba rubļus. Pēteris pabrīnījies par šo gudrību. Tas saaicinājis atkal visus savus apakšniekus uz mielastu. Veci viņš nosēdinājis sev kreisā pusē. Ēdot Pēteris uzsitis sev otrā pusē sēdošam virsniekam uz kreisā pleca, licis sist nākošam pa kreiso plecu —un tā uz priekšu. Pienākusi vecīša reize sist Pēterim pa plecu. Viņš neuzdrošinājies valdniekam sist, bet tai vietā viņam šā jautājis: „Ja kāds ceļotājs būtu izbraucis uz tādas vietas, kur ceļi iet uz četrām pusēna kas viņam būtu jādara? Pēteris atteicis, ka tad, droši vien, esot jābrauc atpakaļ. Tūlīt vecītis uzsit sev blakus sēdošam virsniekam uz labā pleca un sitieni turpinās līdz Pētera labam plecam. Pēteris vecīti bagātīgi apdāvinājis par gudrību un atlaidis mājās.

Agrāk dalījuši zemi pareizticīgiem. Kāds vācietis arī gribējis dabūt zemi un pieņēmis pareizticību. Krieviem bijis gavēnis, bet vācietis ēdis galu. Krievi to redzējuši un pateikuši mācītājam. Mācītājs atnācis pie vācieša un pateicis, ka tagad nav brīv galu ēst. Bet šis ēdis vien. Atnācis atkal mācītājs un piedraudējis izslēgt vācieti no ticības, ja vēl ēdīs. Vācietis gudrojis, ko nu darīt. Cūka kaujama, bet nedrīkst ēst. Viņš sacījis sievai: „Zini ko, mēs bijām vācieši, bet tagad krievi. Pārkristīsim cūku par zivi." Domāts darīts. Vācietis aizved cūku uz upi, izpeldina, nokauj, atkal izpeldina un ēd nost. Atnāk mācītājs un atkal ierauga cūkas galu uz galda. Viņš paliek dusmīgs un prasa, kāpēc šis ēdot gaļu. Vācietis atteic: «Redziet, kungs, es biju vācietis un tagad esmu krievs." „Jā, tu biji vācietis un nu esi krievs, un tev nav brīv ēst gaļu!" „Jā, kungs, es gaļu nemaz neēdu, es ēdu zivi!" „Kā zivi, es neredzu!" „Nu, kā? Tā'cūka pārkristīta par zivi!" Mācītājam nebijis vairs ko teikt, un viņš aizgājis.

Kādreiz trīs vācieši iebraukuši Krievijā. Viņi nemācējuši neviena vārda krieviski. Viņiem gadījies iet caur vienu sādžu, kur uz ceļa rotaļājušies vairāk puikas. leraudzījuši vāciešus, viņi sākuši tos apmētāt akmeņiem, saukdami: „Tri puzati ņemca, tri puzati ņemca." Vācieši, neka ļauna nedomādami, paturējuši šos vārdus prātā, jo kas var zināt varbūt kādreiz ir vajadzīgi. Tad viņi nonākuši uz tirgus laukuma, kur pašlaik sākuši ļaudis drūzmēties, gribēdami iepirkties. Viņi gājuši garām kādam sviesta tirgotājam un dzirdējuši, ka pārdevējs prasījis pircējam, par cik mārciņām šis to naudu maksājot? Pircējs atbildējis: „Za dva funta masla." Tad pārdevējs, naudu izskaitījis un pārliecinājies, ka ir pareizi, teicis: „Soveršenno verno!" To visu dzirdējuši vācieši un atkal paturējuši šos teikumus prātā. Nu viņi jau mācējuši trīs krievu teikumus un varējuši droši doties tālāk. Drīz viņi nonākuši lielā mežā, kur ceļmalā gulējis nosists cilvēks. Tā kā Vācijā šāds gadījums ir reta lieta, tad viņi ņēmuši šo labi aplūkot. Viņiem tā skatoties un brīnoties, pienākuši policisti un jautājuši: „Kas šo cilvēku nositis?" Vācieši to nesapratuši un domājuši: nu jāsaka pirmais teikums: „Tri puzati ņemca." Tad policisti jautājuši talak: „Par ko jus šo cilvēku nositāt?" Vācieši atkal domājuši: nu jālieto otrs teikums un atbildējuši: „Za dva funta masla." Beidzot policisti redzēdami, ka viņi nesaprot, teikuši, ka viņi jāved uz cietumu. Tad vācieši domājuši, ka nu varbūt noderēs trešais un beidzamais teikums, lai tad notiek, kas notikdams, un sacījuši: „Soveršenno verno!"

Leitis iebraucis Rīgā un aizgājis uz tirgu ziepes pirkt. leraugot dzelteno sieru, leitis tam uzspļāvis virsū un teicis: „Kas tā, velis, par zieps, ka neputo!" „Tā jau ķēze, ķēze!" —i kāds vācietis pamācījis. Leitis tik atmetis ar roku: „Lai Dieva rokā, man mājā sievai un bērniem diezgan ķezas, vēl vedīšu ķezu mājās!"

***

Leitis aizvedis uz pilsētu linus pārdot. Tirgotājs tāda bijusi paraža barojis leiti ar kāpostiem, bet arī krietni piešmaucis cenas ziņā. Leitis, mājā atbraucis, mierinājis mājniekus: „Lai nu viņš mani šmauca ar tiem liniem, bet es viņu ar kāpostiem: pa div' lūžkas blakām, pa div' lūžkas blakām, tad tik maizi kodu klāt."

Teiz trīs krievi sarunājās iejaukt maizi, viņi paņēma miltu maisu, aiznesa to uz upes malu, apsēdās uz krasta pie upes un atraisīja maisu. Divi bēra miltus ūdenī un trešais maisīja ūdeni, lai milti nesaiet klučkās. Trīs krievi strādājuši nosvīduši, sajaukuši visus miltus ūdenī, viņi gribēja sākt ēst, bet drusku nogaidīja, atpūtās. Kamēr viņi sēdēja, milti sagrima upes dibenā. Ko nu darīt? Nosprieda visi trīs izdzert ūdeni no upes. Sāka dzert dzer, dzer, bet upes izdzert nevar. Tad viens saka: „Paga, es laidīšos dibenā." Un viņš ielaidās upes dibena, palikušie uz krasta kliedz: viens pats visas maizes, atstāj mums ar drusku." Nesagaidījuši atpakaļ nogrimušā drauga, laižas otrs ūdenī maizes ēst. Paliek nu uz krasta tikai viens: „Neapēdiet divējos visas maizes, atstājiet man ar drusku!" Kliedz trešais, bet no upes nekādas atbildes nav. Laižas ir trešais ūdenī maizes ēst Tā visi trīs ir noslīka viens pēc otra.

***

Leitis iebraucis Rīgā un aizgājis uz tirgu ziepes pirkt. leraugot dzelteno sieru, leitis tam uzspļāvis virsū un teicis: „Kas tā, velis, par zieps, ka neputo!" „Tā jau ķēze, ķēze!" —i kāds vācietis pamācījis. Leitis tik atmetis ar roku: „Lai Dieva rokā, man mājā sievai un bērniem diezgan ķezas, vēl vedīšu ķezu mājās!"

Senāk, vairāk krievi sarunājās nopirkt bisi: saliek naudu un nopērk. Atnes jauno bisi, visi apskatās, jā, skaista, laba bise, kas nu pirmais izšaus ar jauno bisi? Visi kā viens grib šaut, sāk strīdēties strīdas, strīdās, galu galā viens paņem bisi un nomēra šaut. Citi visi apiet apkārt, cits pieliek roku pie bises stobra, cits pie spala, saķeras ap bisi, kur tikai var tikt klāt, bet viens skraida, skraida apkārt, bet nekur nav brīvas vietiņas, kur varētu tikt pie bises klāt, redz: stobra galā nav neviena klāt. Tas pieskrien pie stobra gala, pieliek aci pie stobra cauruma, skatās bisē un saka: „Es paskatīšos, vai bise labi šaun!" Viens sprūda bisi vaļa, lode tika taisni piere tam, kas skatījās bises stobra caurumā, tas tūliņ pakrita pie zemes. „0, laba bise, tas no prieka pakrita pie zemes," saka kliegt visi krievi.

īzāks iet pa ielu un ierauga uz stūra, ka vesels bars zēnu drūzmējas ap kaut ko. Žīds pieiet tuvāk un ierauga, ka bara vidū ir viņa dēls Icke, kuru zēni kauj bez žēlastības. Icke stāv tomēr kā stabs un nedomā bēgt. Izaks saka: „Icke, mans dels, vai tu gribi, lai tie goji tevi nosit, ka tu nebēdz?" Icke pazīst teva balsi, paskatās uz augšu un čukst: „Sst tāte man zem kāje ir viene late."

***

Žīdu rabīns ar savu kučieri Mošķi braukuši uz Šēnbergas tirgu pārdot zirgus. Vakarā iegriezušies Krievu krogā pārgulēt. Rabīns ietaisījis sev guļas vietu ratos, bet Moška zem ratiem. Naktī rabīns pamodies. Gribēdams pārliecināties, vai Moška sargā zirgus, uzsaucis: „Moške, vai tu gule?" Moške atsaucies: „Nē, es negule!' „Nu ko ta tu dare?" „Es domē?" „Nu, ko ta tu domē?" prasījis rabīns. Moške atbildējis: „Es domē, kur tā koke palēk, kad to nagle dzen tanē kokē?" „Nu, ka tu tādes gudres lētes domē, tad tu negule!" teicis rabīns un gulējis tālāk. Pēc kāda laika rabīns pamodies un prasījis: „Moške, vai tu gule?" Moške atsaucies: Nē!" Rabīns prasījis: „Nu ko ta tu dare?" Moške teicis: „Es domē." Rabīns jautājis talak: „Nu ko ta tu dome?" Moške atbildējis: „Es domē, es domē, kur te tauke palēk, ka tā svece deg?" „Nu, ka tu tades gudres letes dome, tad tu negule!" teicis rabīns un gulējis tālāk. Kad jau gaismiņa aususi, rabīns pamodies atkal un prasījis: „Moške, vai tu gule?" Moške atbildējis: „Nē, es negule." „Nu ko ta tu dare?", prasījis tālāk rabīns. Moške teicis: „Es domē!" „Nu ko ta tu domē?" nepacietīgi jautājis rabīns. Moške gari atbildējis: „Es dome, es dome, es dome, kur tē mūse zirge palikuse?"