Jaunkrievs nodomājis iepirkt ūdensgultu. Sacīts, darīts. Nonāk viņš veikalā "Ūdensgultu paradīze". Iet iekšā, abām rokām tiek iztaisnoti rādītāj- un mazie pirksti, arī seja tiek sataisīta diezgan svarīga. Saruna ar pārdevēju notiek vienvirzienā: "Karoče, mņe tam nužni vsjakije vodorosļi, akuli, meduzi, podvodnije peščeri, maļeņkaja podvodnaja lodočka, ustrici i krabi, i štob eto vsjo dvigalosj i žužalo, kogda ja idu spaķ. Korpus, kaņešno mahagon, glubina 15 m, širota 20 m. I gde-to dobavķi zoloķiška."
Pārdevējs visu kārtīgi pieraksta un nosūta uz ražošanu. Pēc nedēļas jaunā ūdensgulta ir gatava un tiek uzstādīta jaunkrieva mājās. Kad viss pabeigts, krievs ielien savā jaunajā pēlī un ņemas pētīt zemūdens dzīvi. Kad no sajūsmas un bagātīgās zemūdens dzīves vērojumiem seja jau atplaukusi apcerīgā smaidā, pēkšņi ūdensgultas pašā apakšā parādās akvalangists. Ložņā, ķer zivis, lien zemūdens alās. Vārdu sakot, uzvedas tīri brīvi. Jaunkrievs dusmīgs pielec kājās, skraida apkārt gultai, klauvē, bet akvalangists nereaģē. Jaunkrievs sāk uz viņu bļaut: "Ti kto, sovsem strah poķerjal, kuda prjoš s svojei harpunoi, a nuka sjebal ot sjuda, mne že tut spaķ! Ti kto takoi voobšče! Ei, kak slišno, ribalov hrenovij! Ti kto, ja sprašivaju!?"
Akvalangists uz pēdējo jaunkrieva bļāvienu lēnām pagriežas, noliek harpūnu un lēnā, nogurušā, cilvēcīgā balsī atbild:
"Kto, kto... Ja Kusto!"