Pasaka par diviem rūķiem
Kā rūķīši Pigoriņš un Pidriķītis pie mēnestiņa ciemos gāja
Vakarā pēc garās dienas, abi rūķi Pidriķītis un Pigoriņš riktējās uz naktsguļu. Rūķi pēc ikvakara nomazgāšanās uz zobu tīrīšanas devās uz savu istabu. Abi uzvilka siltās, rūtainās rūķu pidžammas un apgūlās savās gultiņās. Otrā istabā mamma ar tēti klusi pārsprieda dienas notikumus. Tētis pārlapoja rūķu avīzi, bet mamma adīja rakstainas vilnas zeķes.
Pigoriņš un Pidriķītis aiztaisīja acis, bet miedziņš tā īsti nenāca ne vienam, ne otram. Viņi grozījās gan šā, gan tā, bet kā nevarēja iemigt, tā nevarēja. Tad Pigoriņš ierunājās:
„Skaties Pidriķīt! Laukā spīd spožs mēnestiņš”.
„Jā,” Pidriķītis pamāja, „un mēnestiņš spīd tik spoži, ka istabā ir gaišs kā dienā”.
Patiešam! Nu rūķiem bija skaidrs, ka miedziņu traucēja spožā mēmessgaisma, kas caur logu iepīdēja istabā.
„Skaties Pidriķīt”, Pigoriņš atkal ierunājās, „mēnestiņš skatās tieši uz mums!”
Abi rūķi uzmanīgi vēroja mēness apaļo vaigu un viņiem šķita, ka mēness cieši lūkojas tieši viņu istabas logā.
„Skat, skat!”šoreiz Pidriķītis iesaucās „mēnestiņš pamāja mums!”
„Patiesi, „ Pigoriņš piekrita „viņš mums arī piemiedza ar aci”.
Vēl mazliet padomājis Pigoriņš teica:
„Man šķiet, ka mēnestiņš vēlas, lai aizejam pie viņa.”
„Jā, viņš mūs aicina ciemos”, acis no mēness nenovērzdams piebilda Pidriķītis.
Abi rūķi saskatījās un kāpa laukā no gultiņas, lai dotos laukā. Tā kā mēnestiņš spīdēja tikai naktīs, tad rūķi nevarēja ciemošanos atlikt līdz rītdienai. Rūķi silti saģērbās un klusi izlavījās laukā pa durvīm. Mamma un tētis pat nepamanīja, ka mazie draiskuļi ir devušie laukā, ciemos pie mēnestiņa.
Izgājuši dzestrajā ziemas naktī, rūķi mazliet apžilba no spilgtās mēnesnīcas. Sniegotie lauki atstaroja mēness gaismu, apkārtni padarīdami sudrabaini pelēcīgu. Apkārt bija tāds miers un klusums, ka rūķi neuzdrošinājās skaļi runāt. Viņi čukstus nolēma iet pie mēnestiņa pa taisnāko ceļu pāri laukam tieši pretim, no kurienes uz viņiem noraudzījās lielais, apaļais mēness vaigs. Tas šķita tik tuvu esam, teju tepat, tik vien kā līdz tuvējām pauguram. Pūzdami elzdami rūķi brida pa piesnigušo lauku. Sniegs bija dziļš un nepagāja ne ilgs laiks, kad abi ciemos gājēji piekusa ka ne elpu nevarēja atvilkt. Atskatoties atpakaļ rūķu namiņš saruka aizvien mazāks un mazāks, taču mēnestiņš kā palika neaizsniedzams, tā arī palika. Sasnieguši pauguru rūķi apmulsa, jo mēnestiņš, kā izrādījās, ir vēl tālāk nekā bija domāts.
(Lasi tālāk zem nākamās bildes)
