Asorti ar tekstu šodienai (15.11.2019)7

Kāds mācītājs dodas bļitkot. Pārbauda ledu, noliek rīku kasti, tad ņem urbi un nu tik urbs, taču kaut kur no augšas atskan pērkondimdoša balss:
- Te zivju nav! Beidz bojāt ledu!
Pārsteigtais bļitkotājs galvu plecos ierāvis paceļ acis uz augšu un saka:
- Vai tas esi Tu, Kungs? Es tik kādu breksīti gribēju…
- Nē, es esmu sporta komentētājs. Beidz postīt ledu un tin makšķeri! Šī ir arēna “Rīga” un pēc stundas te sāksies hokeja spēle!

***

Draudzēs noklausīti domugraudi

Beidziet žēloties par savu draudzi! Ja tā būtu bez kādas vainas, tā nemaz nebūtu piemērota vieta jums.

Nevar saprast, kādēļ daži cilvēki mēdz mainīt draudzes. Vai tad nav vienalga, uz kuru draudzi svētdienas rītos neiet?

Ja neproti staigāt pa ūdeni, nešūpo laivu.

Jo vairāk mācītājs cenšas mainīt savu draudzi, jo drīzāk draudze centīsies nomainīt mācītāju.

Notiek starpkonfesionāls disputs par tēmu: “Kā vispareizāk lūgt Dievu”.
Katoļu priesteris saka:
- Vispareizāk ir lūgties ar izplestām rokām nometoties zemē prātam neaptveramā Dieva priekšā, kas no pīšļiem mūs paceļ Savā žēlastībā.
Luterāņu mācītājs iebilst:
- Nekas tik labi neizteic pazemību Tā Kunga priekšā, kā nomešanās ceļos un galvas noliekšana.
Tam nepiekrīt harizmātu sludinātājs:
- Vispareizākā lūgšanas poza ir ar paceltām rokām sniegties pretī Dievam kā Tēvam.
Pēkšņi atskan kāda balss:
- Piedodiet, ka iejaucos… Esmu jumiķis Jēkabs un jūs pat nevarat iedomāties, cik viegli kāja slīd uz skārda jumta, kad smidzina lietus. Vienā mirklī mana kāja bija sapinusies drošības virvē, bet es pats karājos ar galvu uz leju 15 metrus no zemes. Nevienā citā pozā es neesmu lūdzies ar lielāku degsmi!

***

Debesīs nonāk harizmāts, pentakosts un baptists. Visi dodas uz pieņemšanu pie apustuļa Pāvila. Pirmais pie Pāvila ieiet harizmāts, pēc kāda laika iznāk un saka:
- Nu jā, ar to labklājības teoriju mēs laikam nedaudz pāršāvām pār strīpu…
Otrais ieiet pentakosts, iznāk un saka:
- Jā, par to mēlēs runāšanu mēs nedaudz bijām pārpratuši…
Trešais ieiet baptists un ļoti ilgi nenāk ārā. Kad atveras durvis, redzams satrakojies baptists, kurš sagrābis bēgošo Pāvilu aiz apkakles un skaļi sauc:
- Stāv rakstīts!
Apustulis Pāvils:
- Es zinu, es taču pats to uzrakstīju…
- Tik un tā - stāv rakstīts!!!

Ārsts paziņo miljonāram, ka dzīvot tam atlicis gads. Miljonārs dodas uz baznīcu izsūdzēt grēkus. Pēc grēksūdzes mācītājs viņam saka:
- Mans dēls, došu tev padomu. Pārdod savu rolsroisu un nopērc vienkāršu golfiņu. Tad atstāj savu 20 gadus jaunāko mīļāko un appreci kādu nabadzīgu atraitni. Visbeidzot, pārdod desmitistabu dzīvokli klusajā centrā un pārvācies uz dārza mājiņu kaut kur pilsētas nomalē.
- Un tas pagarinās manu dzīvi?
- Nē, bet atlikušais gads tev šķitīs kā mūžība.

***

Kāds programmētājs pēc nāves nonāca Debesīs. Tur viņu sagaidīja sargeņģelis un paziņoja, ka pašam būs jāizlemj, kur pavadīt Mūžību - Paradīzē vai ellē. Programmētājs lūdza vispirms parādīt abas šīs vietas. Paradīzē viss kā pienākas - eņģeļi dzied, visapkārt pasakains skaistums, pa zelta ielām staigā Dieva svētie. Kad abi ieradās ellē, programmētājs neticēja savām acīm - debeszila jūra, smilšu pludmale, saule, ļaudis peldas, bet krastā - restorāni, bāri, kazino.
- Zini, eņģeli, Paradīzē, protams, ir jauki, taču ellē es jūtos daudz labāk. Atstāj mani šeit!
- Izvēle tava! - teica eņģelis un izgaisa.
Pēc kāda laika sargeņģelis nolēma apciemot savu aizbilstamo. Viņš atrada programmētāju lielā katlā ar verdošu ūdeni, kliedzot sāpēs, kad velni to durstīja dakšām.
- Nu, vai dabūji, ko vēlējies? - eņģelis jautāja.
- Zini, šī elle ļoti atšķiras no tās, ko tu man parādīji! - programmētājs žēlojās.
- Tā taču bija tikai ekrāntapete.

Jaunbagātnieks būvē sev greznu villu. Svētdienā viņš nolemj aiziet uz baznīcu, kur dzird mācītāju sakām:
- Visas laika zīmes rāda, ka šīs pasaules gals ir tuvu!
- Šausmas! Bet man vēl māja nav gatava! - iekliedzas biezais un metas laukā pa baznīcas durvīm.

***

Ciemā sarunājas divas tantiņas:
- Vai dzirdēji jaunumus? Miķelis apcietināts!
- Par ko?
- Metis baznīcā krustu.
- Nevar būt! Tagad par to taču nevienu vairs neapcietina.
- Apcietina gan. Šis meta baznīcā krustu un trāpīja mācītājam.

No bērnu vēstulēm Dievam…

Mīļais Dievs, vai Tu tiešām esi neredzams, vai arī tas ir tikai triks?

Mīļais Dievs, vai Tu nevarētu tā vietā, lai radītu jaunus cilvēkus, saglabāt dzīvus tos, kas jau eksistē?

Mīļais Dievs, vai tiešām Tu vēlējies, lai žirafe izskatās tieši tāda, vai arī tas ir kāds pārpratums?

Mīļais Dievs, kurš ir tas, kas uzvelk līnijas apkārt valstīm?

Mīļais Dievs, es nesen biju uz laulībām, un viņi skūpstījās baznīcā. Vai tā ir pareizi?

Mīļais Dievs, vai tu tiešām esi teicis, ka mums citiem jādara tāpat, kā viņi dara mums? Jo, ja Tu tā teici, tad gan es savam brālim krietni sadošu!

Mīļais Dievs, paldies Tev par jaundzimušo brālīti. Bet es taču Tev lūdzu sunīti…

Mīļais Dievs, brīvdienās visu laiku lija lietus, un mans tētis par to ļoti dusmojās! Viņš par Tevi sacīja vārdus, kādus cilvēkiem nevajadzētu runāt. Bet es ceru, ka Tu viņu par to bargi nesodīsi.

Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Handehok. Vienreiz naktī šis nāk piedzēries no ģerevņjas un karauļnijs sauc - kto iģot, paroļ! Seržants atbild: Hande hok! Časovojs šo ņem un nošauj! Pārējie miroņi: - Un kas tur smieklīgs..? Zaldāts: - Es nezinu, bet rēcām mēs visi kā traki.

***

Tētis ļoti pārdzīvo ka 12 gadīgajam Jānītim ir maniakāla interese par sieviešu krūtīm. To vien dzird no viņa "Tēti, skat kas tai par čičiem!", "Tēti, paskaties kādi lieli buferi tai blondīnei!". Beigās tēvs vairs neiztur un aizsūta Jānīti
uz slimnīcu, intensīvās terapijas nodaļu. Pēc mēneša Jānītis atgriežas un abi iet pastaigāties. Cik vien interesantu meiteņu nepagāja garām, Jānītis klusē.
- Aizbrauksim un pateiksimies psihoterapeitam, dēliņ. Tikko abi iesēžas autobusā, Jānītis piemiedz aci un skaļi saka tēvam:
- Tēti, tu paskat kāds dibentiņš ir tam šoferim!

Firmā mainās priekšnieki.
Vecais jaunajam nodod lietas, parāda, kas kur atrodas, kur izejošie, kur ienākošie dokumenti utt.
Beigās viņš jaunajam pačukst: arī ar sekretārīti visu var sarunāt...
Tāda kārtība - ja gribi padraiskoties, jāpasaka, ka jāienāk uzrakstīt vēstule.
Kārtībā ir – nosvin un jaunais ieņem savu vietu.
Pēc kādām dienām jaunais sadomā izmēģināt un saka sekretārei, ka vajadzētu vēstuli uzrakstīt...
Uz ko sekretāre atbild, ka viņai patreiz ir ikmēneša atskaite un viņa
var to darīt mutiski vai ar atpakaļejošu datumu!
Priekšnieks tādu pavērsienu nav gaidījis un samulsis ieiet kabinetā...
Pēc brīža ienāk sekretāre un prasa - ka ar to vēstuli?
Boss atbild: paldies, es jau ar roku uzrakstīju.

***

Atnāk uz striptīzbāru slavens ārsts, jurists un baņķieris, un nosēžas pie pašas skatuves, kur tieši pie viņu deguniem gorās kāda plika striptīzdejotāja. Ārsts gribēdams pazīmēties, izvelk no maka 100 Ls banknoti uzspļauj uz tās un pielipina dejotājai uz vienas dibena puses. Jurists gribēdams parādīt, ka viņš nav sliktāks, izvelk no maka divas 100 Ls banknotes uzspļauj, un pielipina abas uz otras dibena puses. Baņķieris izvelk no maka kredītkarti izvelk caur dibena spraugu, un noņem no dibena visu naudu.

Trīs sievietes nolemj pēc nogurdinošas darba dienas iedzert pa glāzītei.
Vakarpusē noskaidrojas, ka pie vienas nevar, jo viņai mājās nikna vīramāte. Otrai ir stingrs vīrs, bet trešajai pilns komplekts - vīramāte, vīrs un vēl bērni. Tā nu visas trīs nolemj doties uz kapsētu - tur ir gan soliņi, gan neviens netraucēs. Nākošajā rītā satiek visu triju draudzeņu vīri.
Pirmais saka: - Ziniet, man liekas, ka manai sievai ir mīļākais - viņa
atgriezās mājās agri no rīta ar milzīgu ziedu pušķi rokā.
Otrs:- Jā, manējai laikam ir divi mīļākie, jo viņa atgriezās agri no rīta ar diviem ziedu pušķiem.
Trešais: - Ar manējo ir pavisam traki - atnāca mājās pilna kā mārks, bet kaklā vainags ar uzrakstu " No visas brālības!"

***

Atnāk vīrietis Parīzē uz publisko namu ar jautājumu pie pārvaldnieces: “Ziniet, man te tādas īpašas vēlmes. Kā lai pasaka…”.
Pārvaldniece nemaz neapjūk, neļaujot vīram pabeigt: “Jā, mums ir Lulu, viņai ne pret ko nav aizspriedumu, uz visu ir gatava!”.
Vīrs ar Lulu uziet augšstāvā, uz istabiņu. Pēc neilga laika kliedzieni spiedzieni, izskrien ārā Lulu: “Nē, lai nu ko, bet šito es nevaru!!!”.
“Ko viņš gribēja?”, jautā pārvaldniece.
“Madam, viņš gribēja uz kredītu un vēl ar padomju rubļiem!”.