Asorti ar tekstu šodienai (14.11.2019)10

Mātei bijusi viena pati meita, un šī bijusi dikti lielīga. Meita tā lielījusies: „Es gan nevaru tā gulēt. Ja man tik zirnītis būs apakš gultas maisa, tad jau es jūtu gulēdama, ka man sānus spiež. Man ir tik jautrs miegs." Mājā dzīvojis puisis, un šis dzirdējis, kā meita lielās. Nu puisis noskatījies tādu reizi, ka meitas nav istabā, un pabāzis šai apakš maisa drēbju kuļamo bungu. Meita nogulējusi visu nakti un nemaz nejutusi, ka bungā apakš maisa. Rīta puisis vilcis bungu no maisa apakšas āra un radījis visiem. No tās reizes vairs meita nekad nelielījusies.

***

Mātei bijusi slinka meita. Reiz sabraukuši precinieki. Māte tūdaļ sūtījusi meitu desas siet. Te, pēc brītiņa meita saukusi: „Memm, memm, kur tai desītei tas galiņš!" Mate šūpojusi bērnu un dziedājusi, lai precinieki nenojaustu: „Ehē, bērniņ, ehē, eh, kur tas diedziņš, tur tas galiņš, ehē, ehē, ehē, eh."

Reiz bijis pamulķa puisis. Jau labi gados. Sācis jau precībās braukt, bet nekur neķeries. Bijušas nabadziņam dažādas vainas. Starp citu, bijis izdaudzināts par lielu ēdēju. Tālab reiz atkal uz precībām taisoties, māte šim pieteikusi, lai daudz, no Dieva puses, neēdot. Puisis arī apsolījies. Bet uz ceļa nodomājis: „Kad jau neēst, tad neēst nemaz." Labi. Aizbraucis precībās. Mudinājuši šo, lai ēdot, bet šis tik galvu vien purinājis: esot vakar paēdis negriboties. Palicis puisis tais mājās arī pa nakti. Uzmodies viņš tā ap pusnakti. Sācis briesmīgi gribēties ēst. Skaidri atminējies, kur vakar plauktā saimniece nolikusi krējuma podu. Puisis klusi izlīdis no gultas un grābstījies ap skapi. Saķēris ar rokām plaukta malu un gribējis pakāpties. Bet nez' kā aizkustinājis skapi, un tas ar nežēlīgu troksni nogāzies gar zemi. Saimniece savā istabā uzlēkusi gultā sēdus un saukusi: „Es teicu vakar, meitas, skaitāt pātarus, par puišiem vien runājāt. Nu ir vai uguns grēks, vai ūdens spēks vaļā!"

Precas lopu kopēja meita. Neizklausītos smuki, ja no kanceles sauktu: „Lopkopēja meita..." „Vai nevarētu kā labāk?" „Labi, labi", atbild mācītājs. Laimīgā māte spiež viņam rubli saujā un aiziet. Svētdien mācītājs no kanceles sauc: „Pirmo reiz tiek uzsaukta muižas ragu reģimentes ģenerāla meita." Veci ļaudis no brīnumiem atplēš mutes līdz ausīm, jo savu mūžu nav dzirdējuši, ka šai baznīcā tiek uzsaukta ģenerāla meita.

**

Vecmeita reiz nogrābusi kādu vecu puisi, un nu gājuši abi pie mācītāja rādīties. Mācītājs prasījis, kādu dziesmu lai nu dziedot laulājot. „Tie sengaidītie prieki nu sāk jau rādīties," meita iesaukusies. Bet puisis no savas puses vēlējies:

Kādam vīram bija pļāpīga sieva. Ja kur strīdējās, tad viņa vienmēr bija pūlī. Reiz vīrs sacīja sievai, lai viņa ieņem ūdeni mutē un tur visu dienu. Vīrs pats aizgāja darbā. Tai pašā dienā mājās izcēlās strīdus. Pļāpīgā sieva gribēja piedalīties. Bet tikko viņa gribēja runāt, tā ūdens lija laukā. No tā laika sieva vairs nepļāpāja.

***

Kāds saimnieks saķildojies ar savu sievu, kas viņam neatbildējusi astoņas dienas ne uz vienu jautājumu. Kādā vakarā vīrs paņēmis sveces un tās aizdedzinājis zem galdiem, skapjiem un gultām visās istabās. Saimniece tapusi ziņkārīga un, nespēdama vairs klusēt, jautājusi: „Vecīt, ko tu meklē?" Saimnieks atbildējis: „Meklēju tavu valodīgo muti!" Saimniece pasmējusies, sniegusi vīram roku, un miers bijis atkal mājā.

Kāds vīrs apprecējis sievu, kas nepratusi ēdienu izvārīt bez piededzināšanas. Vīrs to jau pieradis. Kad sieva nomirusi, vīrs apprecējis citu, kas ļoti labi pratusi ēdienu izvārīt Bet vīrs teicis: „Viss būtu labi, bet tikai trūkst to garžas zāļu ēdienam, mana vecā sieva vienmēr tādas lika klāt." Reiz nejauši jauna sieva piededzinājusi ēdienu. Vīrs priecīgs teicis: „Nu arī tu esi tās zāles atradusi."

***

Kāds laulāts pāris dzīvoja ienaidā, nāca arī brīži, kur ķērās viens otram matos. Pēdējā mākslā sieva paturēja arvienu virsroku, un vīram bija katru reizi tad patvērums jāmeklē pagultē. „Nāc ārā, tu.. !" sauca sieva dusmīga. „Tagad īsti neiešu, es gribu reiz paradīt, ka esmu mājas kungs!"

Kāds zemkopis bija visu dienu rudens laikā lietū un vētrā uz lauka strādājis un pārnāca vakarā gluži slapjš un nosalis, cerēdams ar siltām vakariņām atspirdzināties. Bet viņa sieva, kas bija visu dienu mājā bijusi, uzrunāja viņu: „Mīlais vīriņ, šodien ir visu dienu stipri lijis, un es nevarēju uz aku pēc ūdens iet, tādēļ man nebija arī iespējams tev siltu ēdienu izvārīt. Tu esi tā kā tā viss cauri slapjš un vari man pāri spaiņus ūdens atnest; slapjums nevar tev nekā vairs kaitēt." Vīrs neatbildēja ne vārda, bet paņēma nestuves un gāja uz patālo aku. Kad viņš pārnāca, tad viņa sieva sēdēja ķēķī pie uguns; viņš uzdrāza vienu spaini pēc otra tai un sacīja pēc tam: „Nu tu esi tikpat slapja kā es, un vari pati ūdeni atnest; slapjāka tu nevari vairs tapt."

Dzērāja sieva gribējusi reiz savu vīru krietni nobaidīt Kādu vakaru tā apņēmusi palagu un aizgājusi pie kapsētas gaidīt vīru no krogus pārnākam. Spoku ieraudzījis, vīrs notrūcies prasījis: „Kas tu tāds esi?" „Velns". Nu vīrs priecīgi izsaucies: „Ā, sveiks, švāģer, man tava māsa par sievu."

***

Vienu saimnieku visi saukuši par kluci. Saimniekam, protams, tas nepatīk, bet ko darīt? Neteicis ar neko. Reiz „kluča" meitām sabraukuši precinieki no tāluma. Viens no tiem, nekā nezinādams, devis „klucim" roku un teicis savu vārdu „Klimpmanis!" „Klucis" saskaities un kliedzis: „Vai tu, muļķi, domā, ka klimpa labāks par kluci?"

***

Senāk, kad vēl nebijis dzelzceļu, preces veduši uz Rīgu ar zirgiem. Reiz gaitniekiem braucis līdz kāds vīrs ar savu sievu. Bijis jābrauc garām krogum. Vīrs pa kluso pusi iegājis krogū. Sieva gan pamanījusi, bet par vēlu; dabūjusi tik izsaukties: „Ak, tu svētaš Pestītāš, atkal iegāj' krogā!"