Franču Ārzemju leģiona bāzei ir jauns komandieris. Kapteinis izvadā viņu pa nometni un rāda visas ēkas. Kad viņi apgaitu ir beiguši, komandieris skatās uz kapteini un jautā:
– Pagaidiet mirklīti! Jūs man neizrādījāt, lūk, to zilo ēku. Kādam nolūkam tā ir?
Kapteinis atbild:
– Redziet, kungs, tur mēs turam kamieli. Ik reizi, kad kādam no kareivjiem ir vajadzība pēc sievietes…
– Pietiek! – ar riebumu iesaucas komandieris.
Bet pēc divām nedēļām pats komandieris sāk izjust vajadzību pēc sievietes. Viņš pieiet pie kapteiņa un teic:
– Sakiet man vienu lietu, kapteini…
Pieklusinājis balsi un zaglīgi lūkodamies apkārt, viņš turpina:
– Vai kaut kad tuvākajā laikā kamielis būs brīvs?
– Tūlīt pārbaudīšu, – atteic kapteinis. Viņš atver grāmatu. – Tieši tā, kungs, kamielis būs pieejams rīt dienā, pulksten divos.
– Pierakstiet mani, – viņam pieteic komandieris.
Nākamajā dienā, pulksten divos, komandieris ieiet nelielā zilā ēkā un atver durvis. Iekšā viņš ierauga vissimpātiskāko kamieli, kādu jebkad redzējis. Viņš aizver durvis.
Kapteinis dzird skaļu rēcienu un kliedzienus un traucas turp, atrauj durvis un ierauga komandieri kailu, netīru un noklātu kamieļa spalvām.
– Hmm, piedodiet, kungs, – viņš ieklepojies uzrunā komandieri, – varbūt būtu bijis tomēr prātīgāk darīt tā, kā visi kareivji, – aizjāt ar kamieli uz pilsētu un tur atrast sievieti?
