Īgņa
Reiz senos laikos Francijā notiesāja uz nāvi trīs vīrus - optimistu, pesimistu un īgņu. Kā jau Francijā tajos laikos bija pieņemts, paredzētais sods bija galvas nociršana ar giljotīnu.
Tā šos trīs sargi nu ved uz soda vietu. Pirmo bendes rokās atdod optimistu.
"Ak, cik brīnišķīga un interesanta gan bijusi mana dzīve," optimists prāto, "Tik žēl, ka nu būs jāmirst, bet neko darīt... Bende, esi labs, ieliec mani giljotīnā ar seju uz augšu - vismaz pirms nāves redzēšu vēl kaut ko interesantu, kā asmens krīt!"
Bende ir ar mieru, optimistu ieliek giljotīnā ar seju uz augšu un pavelk sviru, bet asmens kritienā pēkšņi iestrēgst vien sprīdi optimistam no kakla.
Tā nu sanāk, ka pēc vecumvecas paražas notiesātais šādās reizēs jāapžēlo, un pārlaimīgo optimistu palaiž vaļā. Nu ir kārta pesimistam.
"Dzīve ir pilnīga mēslu bedre!" viņš kāpdams uz ešafota činkst, "Iekļuvu mēslos līdz ausīm, iedzīvojos nāvessodā, un tagad vēl šis prastais aurojošais pūlis...! Bende, jel liec mani ar seju uz leju, lai vēl pirms miršanas nav jāskatās uz tiem salašņām!"
Bende tā arī izdara un atkal pavelk sviru, bet asmens atkal iestrēgst. Nākas arī pesimistu palaist vaļā.
Pēdējo ved sodīt īgņu. Tas pie sevis kā parasti burkšķ: "Phe, apžēlot šitos divus izdomājuši... Būtu labāk giljotīnu salabojuši!"