It kā ar nāvi jau nepietiek, daži cilvēki ir izmantojuši savas pēdējās vēlmes tā lai viņi patiešām nekad netiktu aizmirsti. Dažās kultūrās atbrīvošanās no līķa var nozīmēt jebko, no tā apēšanas līdz pat dejošanai ar to. Un tātad...
10 "savādāki" nāves rituāli un bēres.15
200
0
Bēres ar striptīza dejotājām:- Būt beigtam var būt riktīgi garlaicīgi, ja nu vienīgi bērēs ir profesionālas striptīza dejotājas. Ķīnas, Donghai reģionā bēres skaitās statusa simboli. Beigtā cilvēka reputācija tiek mērīta pēc tā, cik cilvēki ierodas uz viņa bērēm. Tātad ģimenes piederīgie pasauc striptīza dejotājas lai palielinātu cilvēku skaitu, lai gan, Ķīnas atbildīgie ir sākuši aizliegt šādu rīcību pēc nepārāk labām atsauksmēm no mēdijiem.
Padejosiem ar līķiem:- Tici vai nē, bet Malagasy cilvēki no Madagaskara Salas izrok mirušos no kapiem un padejo ar viņiem, Ticība kas slēpjas aiz ši rituāla saucās Famadihana, viņi tic ka pēc nāves, mirušais atkal satiekas ar saviem senčiem tad kad ķermenis jau ir satrūdējis. Šī svinēšana notiek ik pēc septiņiem gadiem un ir tā kā liela ģimenes kopā savākšanās +līķis.
Debesu apbedīšana:- Tibetas stiprais un specifiskais klimats un akmeņainā zeme padara aprakšanu gandrīz neiespējamu. Un tāpēc Budisti no Tibetas bieži izvēlās debesu apbedīšanu - līķis tiek sagriezts gabalos, samaisīts ar milties un atstāts lai visi lielie agresīvie putni to apēd. Viņi tic ka ķermenis ir vienkārši dvēseles nesējs un tam vajadzētu atgriezties pie dabas.
Tana Toraja bēres:- Bēres Tana Toraja reģionā ir liela lieta. Apbedīšanas ceremonija ir mūzikas un deju pavadījumā un tai seko milzīga maltīte ar daudz cilvēkiem. Saprotams ka šajā reģionā nāve ir 'ekstravagants' notikums ar lielu cenu. Un šī iemesla dēļ mirušā ģimenei tiek dots laiks, viņem līķis nav jāaprok uzreiz. Drīkst arī pagaidīt. Līķi drīkst satīt kaut kā un paturēt pie sevis mājās līdz viņi sakrāj pietiekami daudz naudas svinībām. Krāšana var notikt nedēļas, mēnešus vai pat gadus. Līdz svinībām ap līķi tiek apiets kā ap slimu cilvēku un tas tiek iesaistīts dienas notikumos un sarunās. Pati apbedīšana notiek tikai tad kad ģimene tam ir sagatavojusies un zārks tiek ievietots kapā, alā vai pakārts pie kalna.
Spīdošā nāve:- Cilvēki tagad var arī valkāt savus mīļotos cilvēkus uz saviem pirkstiem. Kur tad vēl uzvilksi gredzenu ar briljantu. Amerikāņu kompānija 'LifeGem' piedāvā cilvēkiem pārvērst mīļoto cilvēku līķi sintētiskos briljantos. Process sākas ar oglekļa atlasīšanu no kremētajiem pārpalikumiem. Tas tad tiek pārvērsts par grafītu pirms tas tiek ievietots briljantu presē, lai beigās izveidotos spīdīgais kristāls. Cenas ir starp $3500 un $20,000, atkarībā no karātu vērtības.
Īpašie zārki:- Ja Elviss būtu nomiris Teshi (Ghānā), viņs būtu ticis aprakts ģitāras zārkā. Accran iedzīvotāji aprok mirušos īpašos zārkos. Zārks parasti atspoguļo mirušā profesiju. Milzīgas kolas pudeles, augļi un citādi rīki ir izlikti zārku izstādēs.
Endokanibālisms:- Šis visticamāk ir vis atbaidošākais no visiem nāves rituāliem. Endokanibālisms ir kad cilvēki apēd savu mirušo līķus. Neviens īsti nezin kāpēc tas tiek darīts, bet gan jau kaut kāds funktieris tur ir. Dažās vietās Dienvidamerikā un Austrālijā esot eksistējis šis rituāls. Lai gan daudzi tic ka šis ir vienkārši nostāsts lai apvainotu tautas, un ka šie apvainojumi tika izvirzīti ļoti sen lai būtu iemesls politiskai dominācijai. Antropologs Napoleāns Čangons saka ka Yanomamo komūna, Dienvidamerikā, vēljoprojām ēd pelnus un sadrupinātus mirušo kaulus pēc kremēšanas.
Pašmumifikācija:- Daži budistu ticīgie kuri saucās Sokushinbutsu, Japānā, ne tikai izdarīja pašnāvību bet arī to izdarīja tā lai viņi tiktu mumificēti. Process sākās ar stingru riekstu un augļu diētu apkopotu ar ļoti grūtām fiziskām nodarbēm. Tikšana vaļā no taukiem tika paveikta pirmajā stadijā. Otrā stadija bija vemšana, tikšana vaļā no jebkādiem ķermeņa šķidrumiem, un ķermeņa saindēšana lai tam neuzbruktu tārpi. Tas tika paveikts caur koku mizu ēšanu, indīgu sakņu un tēju dzeršanu tūkstots dienu garumā. Pēdējā stadijā ticīgais ieiet akmens kapā, apsēāžas lotusa pozīcijā un gaida nāvi. Katru dienu viņs skandina zvaniņu lai paziņotu ka vēljoprojām ir dzīvs, un kādu dienu pienāk diena kad zvaniņš neskan, un tad pārējie aiztaisa kapu, pagaida vēl 1000 dienas pirms to ataisa lai pārbaudītu ka mumifikācija izdevusies.
Badošanās:- Vimla Devi, Indiešu sieviete kurai tika konstatēts vēzis, nomira 2006. gadā. Nāves cēlonis gan nebija vēzis bet 13 dienu badošanās kas saucās santhara. Pašizvēlēta nāve caur badošanos ir bieži veikta Jains kultūrā, komūnā kura tic ka nevienam dzīvam nekad nedrīkst nodarīt ļaunu. Santhara parasti tiek sākta kad cilvēks izdomā ka dzīve ir bijusi laba un vairāk nevajag, un nu ir laiks dvēseles attīrīšanai. Protams daudzi kritizē rituālu un sauc to par pašnāvības paveidu vai eitanāziju.
Atklāšanās visam:- Zoroastrieši tic ka pēc nāves ķermenis pārvēršas par korupcijas uzturētāju. Kremēšana ir aizliegta jo tā var piesārņot svētus elementus kā uguni un zemi. Un ši iemesla dēļ viņi ir izvēlējušies rituālu kurš saucās - mirušā atklāšana. Mirušā ķermenis tiek uznests būvē kura saucās Klusuma Tornis, tas tiek tur atstāts lai to apēstu putni. Šis mūsdienās notiek tikai mazās Indijas daļās, un plosīgo putnu sugu samazināšanās padara procesu problemātiskāku un lēnāku. Dažas nesen uzņemtas bildes kurās attēloti daudz līķi kaudzē, Mumbajas tornī, ir izraisījušas uztraukumu komūnā.
Tev patiks šie raksti
Who cares. 
