2001. gada 9.martā brandess ar vilcienu ierodas Kaselē, lai kopā ar Meivesu dotos uz viņa māju Vistefeldē. Kad Meivess atgriežas no virtuves ar kafiju, Brandess jau stāv, noģērbies kails, un saka: "Es vēlos, lai tu papriecātos par savu ēdienu." "Viņš neizskatījās īpaši satraukts," atceras Meivess, "un pēc maniem kritērijiem izskatījās ļoti garšīgs." pēc tam Brandess lūdz Meivesu parādīt viņam kautuves telpu, kurā abi vīrieši 14 minūtes un 30 sekundes nodarbojas ar seksu, tostarp Meivess dažas reizes Brandesam stipri iekož. Laiks zināms precīzi tādēļ, ka Meivess uz šo laiku ieslēdzis videokameru.
Brandess ir vīlies un pārmet Meivesam, ka tas nespēj izplēst gaļas gabalus no viņa, kā tas vēlētos. pēc tam, kad Brandesu neizdodas iemidzināt ar nomierinošu mikstūru, lai tādā apdullušā stāvoklī īstenotu nokaušanu, Brandess prasa, lai viņu ved atpakaļ uz Kaseles staciju. Brandess jau nopērk biļeti atpakaļceļam uz Berlīni, bet īsti nezināmu iemeslu dēļ maina savu lēmumu un piedāvā sapirkt aptiekā vairāk nomierinošo līdzekļu un doties atpakaļ uz Vistefeldi.
Vīrieši atgriežas "kautuvē", apguļas gultā; Brandess skatās apkvēpušajos griestos un komentē: "Skaties, tā ir govs vai puķes..." - pēc Meivesa vārdiem, "kā pludmalē". Pulkstenis ir piecpadsmit pāri sešiem, kad Brandess saka: "Es vairs nevaru izturēt - dari to! Tagad!" Meivess atbild: "Labi, ja tu to gribi, tad darām." Meivess ieslēdz video, un kopš šī brīža notiekošais ir fiksēts kasetē.
Armīns Meivess atnes koka brokastu paplāti un noliek to uz galda. Bērnds pienāk pie galda un novieto savu peni uz paplātes. meivess saņem Brandesa peni ar labo roku un ar kreiso tuvina tam nazi. Brandess saka: "Es kliegšu." Armīns Meivess spiež nazi lejup, Brandess iekiedzas no sāpēm un atlec pusotru metru no galda. "Nazis bija par neasu. Es viņam tikai ievainoju ādu."
Meivess atnes jaunu, lielāku nazi, un Brandess atkal novieto peni uz galda. Meivess izdara vairākus griezumus un nosaka: "Viens un divi." "Jau ar pirmo griezienu es atdalīju peni, vajadzēja tikai pāris reizēs nogriezt atlikumu. Bērnds Brandess atlēca no galda un kliedza, taču priecājās, cik skaisti asiņo brūce." Nogrieztais penis atrodas uz koka paplātes. Brandesa brūce stipri asiņo, viņš saka: "Man sāp! Man metas tumšs gar acīm! Kā tu to nošņāpi." "Tu to gribēji," atsaka Meivess un pārsien brūci.
Meivess mēģina pārgriezt peni gareniski uz pusēm un nosaka: "Visai sīksts." Tālāk Brandess cenšas nokost gabalu no jēlās gaļas, taču tas viņam neizdodas, un viņš ierosiena peni uzvārīt vai uzcept. Meivess dodas uz virutvi, kur uz pusēm sadalīto peni apcep, apkaisa ar garšvielām, pieliek klāt tomātus un uzporcelāna šķīvja ("ar sarkanu maliņu") uznes augšā Bērndam. Taču Brandess nespēj nokost ne gabaliņu: "Bet tas nav ēdams - ne jēls, ne cepts." Arī Meivess pamēģina savu pusīti, kas ir pavisam sarāvusies un galīgi cieta. Galu galā Meivess izmet Brandesa peni plastmasas maisā, kas "sagatavots kaušanas atkritumiem". Brandess piebilst: "Ja es izvilkšu līdz rītam, tad mēs no rīta varēsim brokastīs ēst manas olas. Tu - vienu, un es - vienu."
Tālāk Brandess mēģina iemigt, palūdz uzliekt mūziku – Meivess ieslēdz radio, un vīrieši beidzot viens otram pasaka savus īstos vārdus (līdz tam viņi viens otru uzrunā “nikos”, jo iepazinās internetā; Brandess sevi dēvēja par “cator99”, bet Meivess – par “antrophagus” (antrophagus, saīsināti no sengrieķu antropophagus – cilvēkēdājs)). Apmēram pusotru stundu pēc amputācijas Brandess palūdz, vai viņš nevarētu ieiet vannā, un, iekāpis ūdenī izplūst asinis: “Skaties, kā pavasara strauts…” Kamēr Brandes plunčājas, Meivess blakusiestabā lasa Star-Trek romānu, pa brīdim apraugot, kā klājas viņa upurim. Apmēram pēc divarpus stundām Brandess pasauc Meivesu, izkāpj no vannas un sabrūk bez samaņas. Meivess stiepj Brandesu uz otro stāvu, bet pa ceļam tas atjēdzas un pats aiziet uz savu “kautuvi”, kur apguļas, bet ap četriem naktī saka Meivesam: “Armīn, man vajag čurāt.” Uz Meivesa ieteikumu čurāt turpat gultā, Brandess vēlreiz saka: “Nē, man vajag čurāt.” Un tie arī ir pēdējie Bērnda Brandesa vārdi.
Meivess uzvelk halātu, ieslēdz video, piesien Brandesa rokas un kājas ar saitēm pie galda, noskūpsta viņu uz lūpām un noskaita īsu lūgšanu: “Kungs, piedod viņam un piedod man,” paņem nazi un pēc mirkļa vilcināšanās iedur Brandesam kaklā. “Tā bija neaprakstāma sajūta. Es sajutu vienlaikus dusmas un laimi. Es sevi ienīdu, ka es to biju vēlējies izdarīt, un es ienīdu Bērndu, ka viņš bija pie manis ieradies. No otras puses, es sajutos neticami laimīgs. Viss bija noticis tā, kā to bija gribējis Bērnds.”
Videokasetē redzams, kā Meivess darbojas, lai uzvilktu Brandesa ķermeni ar kājām pie āķa griestos un cenšas viņam nogriezt galvu. Viņš apiet apkārt pakārtajam ķermenim un nosaka: “Tev ir tauka pakaļa, taukāka, nekā es domāju.”
Nākošajā dienā Meivess mazākos gaļas gabalus (“bez taukiem uz dzīslām”) samaļ gaļas mašīnā, sasaiņo un ieliek saldētavā. Lielākos gabalus ievieto saldējamos maisos un pievieno uzrakstu “Cator”. No ķermeņa pēc tā apstrādes Antrophadgus iegūst apmēram 30kg Berlīnes datorinženiera gaļas, ko ietilpina 60 zilos maisiņos, klāt pievienojot zīmītes: “Plecs”, “Šnicele”, “Maltā”, “Cepetis”.
Pirmdienas rītā, 2001. gada 12. martā, Armīns Meivess sev pagatavo pirmo Brandesa gaļas gabalu – muguras fileju, apkaisa to ar sāli, pipariem, ķiplokiem un muskatu, pārlej ar zaļo piparu mērci un kopā ar kartupeļiem un Briseles kāpostiem servē uz melna porcelāna šķīvja. Viņš uzklāj jaunu galdautu, aizdedz sveces, atver vīna pudeli, un beidzot mirklis, ko viņš gaidījis 30 gadus, ir pienācis. “Cilvēka gaļa garšo labi,” viņš stāsta, “līdzīga cūkas gaļai, varbūt mazliet asāka un spēcīgāka. Bērnda steiks bija salīdzinoši sīksts, tādēļ viņa gaļu, ko ēdu vēlāk, es pirms sagatavošanas vēl izlaidu cauri gaļas mašīnai.”
Nākamajos mēnešos Meivess turpina savu aktīvo internetkanibāla dzīvi, līdz 2002. gada 10. decembrī policija viņa mājā veic kratīšanu un cita starpā ledusskapī izņem ekspertīzei vairākus saldētas gaļas paraugus. Viņa personība bija noskaidrota pēc interneta adreses. 2006. gada 9. maijā otrajā tiesas procesā Armīnam Meivesam piesprieda mūža ieslodzījumu par slepkavību un mirušo miera apgānīšanu.
/2008. gada jūnija “Rīgas Laiks”, U. Tīrona raksts par Vācijā iznākušo Gintera Štamfa grāmatu “Intervija ar kanibālu: “Rotenburgas kanibāla” slēptā dzīve”/
