Ienākot klubiņā, manu uzmanību piesaistīja fotogrāfijas – puisis blakus krokodilam, uz ziloņa, pie sāniem meitenei ar neparasti garu, zelta krāsā mirdzošu kaklu, rotājies ar orhidejām un lotosa ziediem.
Raitis Strautiņš, kuru varēja atpazīt fotogrāfijās, un Andris Krūmiņš mūs kā ar burvju mājienu pārcēla brīnumu pilnā pasaulē. Pasaulē ar Zelta un Smaragda Budu, maziem, smaidošiem cilvēkiem dzeltenbrūnā krāsā; pasaulē ar debesskrāpjiem un džungļiem, ziloņu, krokodilu, čūsku un transvestītu šoviem…
Ziloņa galvai līdzīgo Taizemes kontūru viegli pamanīt virs Malaizijas, starp Kambodžu, Laosu un Mjanmu jeb Birmu. Virtuālajo ceļojumu pa reālo Impro maršrutu kopā ar Raiti un Andri uzsākam Taizemes galvaspilsētā – Bangkokā.
Bangkokas jeb Eņģeļu pilsētas īstais vārds esot pats garākais pilsētas nosaukums pasaulē. Vietējie to skandējot tikpat raiti kā latvieši „Še, kur līgo priežu meži…“, jo tas atainojot Siāmas vēsturi dzejas pantā. Savukārt Siāma ir tās pašas Taizemes senais nosaukums.
Vismaz 10 miljonu apdzīvotajā Bangkokā mūs gaidot tikšanās ar trim slaveniem Budām viņu tempļos – ar Zelta, Smaragda un Gulošo Budu.
Zelta Buda esot veidots no 250 kilogramiem tīra zelta. Interesanti, ka pretī tempļa ieejai skatāma piemiņas zīme viņa atradējam. Proti, sargājot no birmiešiem, Budas tēls bijis paslēpts cementam līdzīgā masā, pie tam tik veiksmīgi, ka pagājis krietns laiks, līdz tas atkal ieraudzījis saules gaismu.
Guļošā Budas templī dusot ap 50 metru garš svētā tēls. Lai gan pats gulošais mūrēts no ķieģeļiem, tas veiksmīgas apdares un apzeltījuma rezultatā ieguvis majestātisku izskatu. Īpaši cēlas esot Budas milzīgās kāju pēdas, rotātas ar perlamutru un pērlēm.
Smaragda Buda izmēros esot krietni pieticīgāks, pie tam veidots no smaragdam ārēji līdzīgā nefrīta. Toties pats karalis Bumibols Adulaidejs, viņš arī Rama IX, trīs reizes gadā – atbilstoši sezonai – mainot šī Budas ģērbu. Ieejot templī, protams, jānoauj apavi, pie tam sēžot pēdas nedrīkst būt pavērstas uz Budas pusi – tā būtu klajas necieņas demonstrācija.
Budas tēlus ne Bangkokā, ne visā valstī neviens neesot skaitījis, bet šīs skulptūras attēlojot Budu ļoti nopietnu un apcerīgu, pie tam kalsnu un ļoti atšķiroties no smaidīgajiem un apaļīgajiem ķīniešu budām. Pati reliģija, kam piederīgi 90% taizemiešu, savulaik nākusi no Šrilankas, nesdama nosaukumu Teravadas budisms. Vēsture vēlāk pajokojusi, pašā Šrilankā šo ticību izskaužot, lai pēc tam to pārvestu mājās no taju zemes.
Tā kā Buda dzimis 543 g. p.m.ē., Taizemē tiekot lietotas divas laika skaitīšnas metodes: jaunākā – pēc Kristus un vecākā – pēc Budas.
Bildēs skatām svētvietas, to skulptūras un graciozās stupas jeb čedus – konusveidīgas celtnes, kurās nereti glabājoties svētās relikvijas. Citkārt tās celtas virs kāda apbedījuma vai vienkārši kā piemiņas vietas.
Neizpaliek arī pūķi – svētie sargi. Vai karaļa pils sardze ar tās teatrālajām maiņām ir uzticamāka par senajiem zvīņainajiem draugiem?
Bangkokā un tās tuvumā esot jābauda arī nacionālās dejas, kam raksturīgi spilgti, krāšņi tērpi, palēnināts plūdums un graciozas, eiropietim neizpildāmas roku kustības. Neizpildāmas tādēļ, ka taju meitenēm, kam jākļūst par dejotājām, plaukstas no mazotnes tiekot liektas atpakaļ un atliektā stāvoklī nosaitētas.
Blakus rožu dārziem, brīvā dabā tiekot izrādīta arī kāzu ceremonija un ziloņu gājiens.
Tālākais ceļš ved projām no Bangkokas uz Peldošo tirgu, kur gan pircēji, gan pārdevēji ierodoties laivās. Laivās tradicionāli arī gatavojot ēdienu, jo to nevarot izdarīt, kā ierasts uz ielas.
Lai arī taizemiešu mājās virtuvju neesot, par ēdināšanu neesot jāuztraucas – maršruta cenā esot pārbaudītas kvalitātes ēdināšana divas reizes dienā. Šīs maltītes karstajā un mitrajā klimatā radot pilnīgu sāta sajūtu.
Īpaša izklaide esot dzīvošana džungļos, bez elektrības un ierastā servisa.Tūristu mītnes atrodoties uz noenkurotiem plostiem. Uz plosta balkoniem augot ziedoši krūmi, bet upē, kurā vietējie peldinot ziloņus, pa straumei varot peldēt arī tūristi. Proti – no viena tūristu ciema gala līdz otram, bet pēc tam – pa plostiem atgriezties izejas pozīcijā. Vienīgais apgaismojums naktī esot lukturītis un petrolejas lampa. Eksotiskajā ciematā uz Kvai upes nokļūstot ar laivām, kurām pierīkots automašīnas motors. Tādējādi laivas traucoties ar ātrumu 40 – 50 km/h.
Skatoties klausītāju izbiedētajās sejās, Raitis piebilst, ka dzert varot kristāldzidru avota ūdeni vai arī ledus kastēs atdzesētus visiem pazīstamus dzērienus. Arī ēdienkarte esot pat pārāk eiropeiska. Lūkot papaijas un mango esot jādodas džungļos pa īpašu botāniksko taku. Šajā takā neviens no stāstniekiem čūskas gan neesot sastapis, bet tikšanās ar čūskām skaitoties dabiska parādība.
Īpaši taizemiešu attiecības ar mīlīgajiem aukstasiņu radījumiem tiekot demonstrētas čūsku šovos. Šādās demonstrācijās tiekot iegūta kobras inde un kāda no skaistulēm cīnoties ar varonīgo mangustu (atcerieties Riki-Tiki-Tavi!). Kad mangusts ķeroties glumajai pretiniecei pie rīkles vārda vistiešākajā nozīmē, tā tiekot paglābta.
Lai gan tūristiem rādot tikai priekšnesumus, smaidīgo un laipno taizemiešu tradīcijās esot arī daudz nežēlības. Joprojām slepus notiekot gaiļu un suņu cīņas, kā arī īsteni taiboksa mači, kuros atļauti sitieni ar kājām, ceļiem, elkoņiem.
Mūsu maršruts ved caur Ajutaju jeb neieņemamo pilsētu, veco Taizemes galvaspilsētu. Lai attaisnotu tās nosaukumu, pilsētu 1767. gadā uz neilgu laiku iekarojuši birmieši, izlaupījuši un nodedzinājuši – tā ka galvaspilsētu nācies pārcelt uz citu vietu – tagadējo Bangkoku. Tālāk uz Čiang Mai – Ziemeļu galvaspilsētu, kas pabijusi birmiešu pārvaldībā divus gadsimtus, daudz zaudējot no kādreizējā krāšņuma.
Ajutajas pils šķiet kaut kur redzēta. Tikai pēc brīža noprotam, ka tieši pēc Ajutajas parauga ir pakaļdarināta Bangkokas karaļa pils.
Meistardarbi no tīkkoka esot redzami arī tapšanas procesā. Kokā izgriezti filigrāni ziedi un iespaidīgi ziloņi esot vienīgi roku darbs.
Andris stāsta, ka ap šiem pasakainajiem darbiem nereti klaiņojot suņi, bet vaļēji elektrības vadu savienojumi mājās un uz ielas piederot pie ikdienas.
Doi Suthep templis paceļas vairāk kā 1500 metru augstumā virs Čiang Mai. Templī atrodoties paša Budas pirksta falangas kauliņš, bet pie tempļa stāvot cēla baltā ziloņa skulptūra. Stāsts esot par svēto balto ziloni, kam uzticēts atrast mājvietu dārgajai relikvijai. Zilonis, nezdams svēto pīsli, apstājies vietā, kur tagad paceļas templis. Baltie jeb albīnie ziloņi esot retums un, ja tāds zilonēns piedzimstot, tas pārejot karaļa īpašumā. Vairāk par šo un citām tēmām varat izlasīt Raita Strautiņa rakstā Taizeme- par Ls 190 lētāk! Nepalaid garām!
Savukārt mēs, virtuālie ceļotāji, atstājam templi, pie kura vietējie dodoties ar lotosa ziediem rokās, un ar tā sauktajiem monkey car dodamies uz Taizemes augstāko virsotni Doi Inthanon, kas atrodas 2595 m virs jūras līmeņa. Monkey car ir īpaši džipi, kuriem varot sēdēt vai gulēt arī uz jumta.
Intanona kalns atrodas Himalaju priekškalnēs un pa to džungļiem ved vēl viena botānikas taka – ar pavisam atšķirīgu augu valsti, tinusies liānās un neskaitāmu putnu apdziedāta. Nedaudz zemāk varam apskatīt arī divas stupas, kas celtas par godu karaļa un karalienes 60 gadu jubilejām.
Īpašs piedzīvojums esot ekskursija pa džungļiem ziloņa mugurā. Ja ziloni jāpagriež pa labi, tam esot jāsper pa labo ausi, ja pa kreisi – pa kreiso. Degvielas vietā kalpojot prāvs banānu ķekars. Zilonis mēdzot apstāties dziļākās peļķes vidū un, atgāžot snuķi pāri galvai, pieprasīt cienastu. Kamēr prasītais neesot dabūts, lielais un gudrais lopiņš nekustot ne no vietas.
Mjanmas Savienībā jeb Birmā Impro tūristi parasti viesojoties stundas divas. Lai iekļūtu valstī, esot uz laiku jāšķiras no pasēm. To vietā uz visu grupu tiekot izsniegt viens ar roku rakstīts papīrītis, kas it kā apliecinot valstī ieceļojušo tūristu skaitu un dzimumu, Šet jāpiebilst, ka minētajā valstī valda militāra diktatūra, tās dzīves līmenis ir daudz zemāks nekā Taizemē. Saistošāki šķiet birmiešu tempļi, kuros esot četri Budas tēli un katram no viņiem esot savas ietekmes sfēras. Tam, kuram jālūdz par veselību, neesot nekādas daļas gar naudu un mantu.
Kuģojot uz leju pa Mekongas upi, esot iespēja nonākt teritorijā, kas pieder tā sauktajam Zelta trijstūrim – kontrabandistu paradīzei. Ne velti šajā teritorijā uzcelts liels kazino, kādu nesastapt ne Taizemē, ne Mjanmā. Viens no ceļojuma mērķiem esot Laosai piederoša sala, kuras galvenā eksportprece – pudele ar vietējā šņabī ieritinājušos čūsku. Andra atvestā brīnumlīdzekļa pudele ceļo no rokas rokā, izraisot plašu izjūtu gammu.
Ipašs piedzīvojums esot kalnu cilšu ciemu apmeklējums. Vairums šo cilšu nākot no Himalaju priekškalnēm, runājot katra savā valodā un Taizemē neesot īsti integrējušās. Tomēr nevajagot brīnīties pie kādas no nabadzīgajām būdiņām ieraugot, piemēram, satelīta šķīvi, jo par opija plantācijām džungļos tik un tā neviens nestāstīšot.
Visinteresantākā esot tikšanās ar padongu cilts garkaklu sievietēm. Padongi – karenu cilšu daļa pirms gadiem 20 esot pārnākuši no Birmas uz Taizemi. Ap sievietes kaklu visu mūžu tiekot vīta masīva metāla spirāle, taču neesot tiesa, ka to noņemot, sievietei jāiet bojā. Tiesa gan, ka sievietēm izmainoties plecu forma, jo pleci tiekot nospiesti uz leju. Kādēļ šāda paraša? Viens no izskaidrojumiem – padongu sievietes esot cēlušās no garkaklaina sieviešu dzimtes pūķa.
Ceļojums turpinās. Esot jāredz gan ķīniešu templis ar milzīgu, omulīgu ķīniešu Budu, gan orhideju ferma, kur speciāla loma atvēlēta tauriņiem un, protams, krokodilu ferma. Šī ferma Bangkokas tuvumā pēc vietējo stāstiem esot lielākā pasaulē un tam varot arī ticēt. Savukārt dēvēt to par krokodilu fermu gan neesot īpaši korekti, jo fermā esot arī aligatori un vēl citas dārgās ādas nēsātāju sugas, kuras mēs ikdienā aiz nezināšanas dēvējam par krokodiliem.
Pēc fermas apskates un dzīvnieku barošanas ar asiņainiem, nedaudz iesmakojušiem cāļiem notiekot speciāla izrāde. Veikli zēni pamanoties iebāzt krokodila rīklē ne tikai roku līdz elkonim, bet arī galvu. Latvieši vēl neesot atšifrējuši, kur slēpjas burvju triks, jo tajā pašā sekundē, kad krokodila mute atbrīvojas, tā žokļi aizcērtoties ar iespaidīgu spēku un ātrumu.
Un vēl – ziloņu izrāde, kurā šie milži sit bungas, dejo un pat brauc ar riteni. Izrādes nobeigumā ziloņi demonstrējot spējas meklēt pie brīvprātīgajiem vīriešiem banāniem līdzīgus objektus.
Pirms atgriešanās Bangkokā esot interesanti apmeklēt izsmalcināto Alcazar vai Tiffany`s šovu Pataijā, kurā dejo brīnumskaistas meitenes, kuras piedzimušas ne gluži kā meitenes. Pataijā un Puketā kopš Vjetnamas kara laikiem zeļ un plaukst sekstūrisms, kura pikantākās detaļas saistās ar neparasto transvestītu īpatsvaru.
Esam atpakaļ Bangkokā,.Vēl ielūkojamies ķīniešu dārgumu krātuvē, kurā ir pat figūras no Terakotas armijas. Taizemē esot 14% ķīniešu un tieši ķīnieši esot ekonomiski aktīvākie šīs lauksaimnniecības un tūrisma zemes iedzīvotāji.
Ceļojuma nobeigumā, baudot koraļļu rifa jaukumus, derot ar smaidu atcerēties jaukākos pārsteigumus, kā piemēram, Mikalandželo Pietas kopiju, kas no oriģināla atšķiroties ar Jaunavas Marijas un Jēzus Kristus acu un vaigu kaulu formu.
Savukārt mēs baudām cūkgaļu un alu taju gaumē, lai turpinātu ceļojumu pa Taizemi ar filmas starpniecību. Kurš gan zina, kas būs pēc tam?
Kaiva Desmitniece
