Kas tāds, kā burvību , skaistumu dažs labs pilsētnieks izprast nekad nespēs...
Tu nodūris skatu uz leju, stieptā , raitā solī slāj uz darbu, skolu, pat nepaceļot acis augšup, lai palūkotos pretim nācēja sejā - jo pretim nācējs tāpat kā Tu, nodūris acis zemē, it kā skaitīdams bruģa ķieģelīšus, iet Tev garām. Šāda vienaldzība, drūmums neko citu kā atbildes vienaldzību radīt nespēj. Vai esi kādreiz sacījis nepazīstamam garāmgājējam "Sveiki!" ? Ja jā, tad ko viņš atbildēja? Diemžēl parasti, ignorējot laipno sveicinātāju, viņš vienkārši paiet garām, vai labākajā gadījumā atsauc atpakaļ :"че бля?!"
Mēs katru rītu ejam garām simtiem seju, pat nepalūkojoties viņās un sveicinām, uzrunājam tikai reto – paziņu, kaimiņu vai draugu. Tomēr, pēc šī visa mēs esam lepni, tiecamies dzīvot pilsētā, kur katrs otrais ir slāvu izcelsmes jaunietis, kas skatās uz tavu maku kā suns uz jēlu gaļas gabalu, rīvēdams savus garnadža pirkstus, alkatības, kāres siekalām, aplaizīdams tos. Pilsētā, kur skaudība, naids, vienaldzība smacē Tevi. Jā, mēs to vairs nejūtam – mēs esam pieraduši. Šāds pilsētnieks dzīvo savu dzīvi, par atpūtu dabā uzskatīdams pastaigu caur parku. Pļavas, mežus un liedagus uzskatīdams par būvgružu izgāztuvēm, neizprot kāda ir dzīve laukos.
Tu pamosties no rīta ... Ārā spīd saule, katrs zāles stiebriņš norasojis, saulē citādāk atspīd, zvīguļo. Katrs stiebriņš ir individuāls, kā ar savu raksturu, toni. Tie lēnām vējam līdzi līgojās, to vidū pavīd kāds zieds, kas kā krāsaina, raiba podziņa izceļas plašā zaļuma vidū. Tev garām nolido raibs tauriņš, it kā pasmaidot, nomirdzot saulē. Tas cītīgi no ziediņā pie ziediņa lidinās caur zālēm,
Tu brien iekšā zaļumā, visur, kur Tu lūkojies, Tev priekšā līdz pat horizontam kā jūra ir pļava – tūkstošiem, miljoniem zāļu stiebriņu, nosēti ar puķītēm, visdažādākajās varavīksnes krāsās, visdažādākā garuma un arī formas. Katrs no stiebriņiem izskatās vienāds, bet tomēr ir savā ziņā neatkārtojams. Tu iegulies zālē, smeldzējošā saule, kā pozitīvismu starojot, silda Tevi. Virs Tevis nolīgojas magones kuplais, smagaiszieds. Tālumā dzirdi šalcam priedes. Izjūtām pilnā pļavas smarža ir visapkārt. Rudzupuķes, gundegas...
Ar šādu pozitīvisma lādiņu pietiek visai dienai, Tu sveicini katru garāmgājēju ar smaidu acīs, arī viņš atbild ar to pašu. Vai esi kādreiz aizdomājies, kāpēc laukos pat vistālākie kaimiņi sveicinās, bet mēs, pilsētnieki, bieži vien nesveicinām pat blakus dzīvoklī dzīvojošo kaimiņu?
Pēc izbrauciena laukos ir pretīgi atgriezties mājās. Visapkārt pudeles, tukšas čipsu pakas, mēsli. Grūti atrast nepiemēslotu pleķīti, pat koptās vietās, kā, piemēram, parkos. Ceļmalas noklātas ar savādu masu, kur jaušams smilšu, putekļu un izsmēķu sajaukums, bet tā patieso sastāvu vēl īsti izpētījuši nav pat zinātnieki. Grāvji pilni ar atkritumiem, upmala ar visdažādākajiem metāllūžņiem. Nevarētu teikt, ka Rīga cieš atkritumu tvertņu deficītu, ka pudele būtu jānes līdz pat mājām, atliek noiet vien pāris desmitus metru – noteikti atradīsi kādu miskasti, bet vidusmēra iedzīvotājs – parasts latviešu jaunietis bez rūpēm un aizspriedumiem nomet viņu turpat, uz zemes un pēc nedēļas sūdzas, ka viss piegružots. Es nesaku, ka es esmu ideāls, zaļš, dabas draugs, taču neapzināti necenšos piemēslot. Visi ir milzīgi patrioti, savas valsts mīlētāji, bet tiklīdz kā runa beidzas par hokeju, tuvojas talku laiks, viss patriotisms, Tēvzemes mīlestība pazūd. Smieklīgi!
Domā, ko dari, kur met atkritumus, un vispirms sāc ar sevi...
Autors: E.Vanags.
Korektore:M.Salnāja.
