Info par vācu aitu suni !
Vācu aitu suns
Vācu aitu suns ir viena no galvenajām dienesta suņu šķirnēm. Tā tiek plaši izmantota apsardzē, dzenot pēdas noziedzniekiem, meklējot narkotiskās vielas un spridzekļus, ganot ganāmpulkus, ļaužu atrašanai zemestrīču gruvešos vai kalnos sniega lavīnās. Ir zināmi gadījumi, kad vācu aitu suņi veiksmīgi piedalījušies dabasgāzes noplūdes vietu meklējumos un dažu derīgo izrakteņu veidu atrašanā. Kaut daudzi vācu aitu suņi strādā policijā, muitā, robežsardzē, armijā, iekšlietu daļās, lauksaimniecībā, tie tāpat tiek turēti arī mājās kā sargi, sporta suņi un vienkārši kā draugi, uzticami pavadoņi un ģimenes locekļi, bieži vien būdami mūsu saiknei starp straujo civilizācijas sadzīvi un dabu, ko dažreiz redzam tikai caur televizora ekrānu. Vācu aitu suns ir sen visiem pazīstams, saprotams, pierasts. Mēs reti aizdomājamies, kā šķirne radusies, kāda tā bija agrāk, kāpēc tā ir izplatītā ne tikai Vācijā, bet arī visās pārējās pasaules valstīs.
Atgriezīsimies 19. gadsimtā, laikā, kad Eiropā radās kapitālisms. Kā jau varbūt ir dzirdēts, tajos laikos angļu parlamenta spīkers sēžu laikā svinīgi sēž uz aitu vilnas maisa. Maiss simbolizē valsts bagātību. Aitu audzēšana bija plaši izplatīta daudzās Rietumeiropas valstīs. Nebeidzami aitu ganāmpulki ganījās Vācijā, Francijā, Beļģijā, Holandē, Ungārijā. Ganu pirmie palīgi bija viņu suņi, pārsvarā ne ļoti liela auguma, kustīgi, izturīgi, saprātīgi. Lielo, aitām bīstamo plēsēju Eiropā vairs nebija, vai bija ļoti maz, tāpēc četrkājaino palīgu galvenais uzdevums bija palīdzēt ganiem ganīt aitas, meklēt apmaldījušos dzīvniekus, it īpaši to mazuļus. Pakāpeniski dažādās valstīs radās savas ganu suņu šķirnes: Beļģijā- beļģu aitu suņi (malinuā, grjunendāls, tervjurēns, lakenuā), Holandē – holandes aitu suņi ( īsspalvainie, asspalvainie, garspalvainie), Francijā – briāri, boseroni. Lielbritānija ir slavena ar kollijiem, korgijiem, šeltijiem, bobteiliem. Protams, arī Vācijā 18. – 19. gadsimtā bija savi aitu suņi, kuri, kaut atšķīrās ar krāsu, spalvas tipu, tomēr bija ar kopīgām iezīmēm: izmēru, konstitūciju, temperamentu, veiklību, paklausību un labu ožu. Daudzi no viņiem pēc izskata atgādināja savus amata brāļus Holandē, Beļģijā, Francijā. Kas zina, kā tagad izskatītos vācu aitu suns, ja nebijis viens aizrautīgs un enerģisks cilvēks, kurš par savu dzīves mērķi uzskatīja ideāla cilvēka palīga un drauga izveidi. Šā cilvēka vārds bija Makss fon Štefanics.
Makss fon Štefanics ir dzimis Drēzdenē 1864. gada 30. decembrī pasta birģera Frīdriha Vilhelma fon Štefanica ģimenē. Jau no bērnības mazo Maksi interesēja suņi, tie viņam patika ar to paklausību, gudrību, spēju mācīties. Saskaņā ar tā laika garu un mātes gribu Makss fon Štefanics izvēlējās militāro karjeru. Bet mīlestība uz dabaszinātni, dzīvniekiem un suņiem nepazuda. Viņš sāka sava „ideālā” suņa meklējumus, bet nevarēja atrast, pārāk liels bija dažādo šķirņu un atzaru skaits. Manevru laikā, būdams smagās artilērijas jaunākais adjutants, Štefanics pievērsa uzmanību aitu baram, kuru ganīt palīdzēja divi aitu suņi. Gans it kā diriģēja suņus un tie, paklausot gandrīz neredzamiem žestiem, lika aitām kustēties gan pa labi, gan kreisi, gan apstāties vai iet ātrāk. Gans bija kā augstākais virspavēlnieks, suņi - oficieri un aitas – armija. Tādas domas ienāca Maksa fon Štefanica galvā. Tad arī viņam galvā sāka izkristalizēties doma par universāla pielietojuma suņa radīšanu, vēlāk atcerējās pats Štefanics. Daudzie aitu suņu vērojumi dažādās Vācijas zemēs ļāva viņam izcelt tās ganu suņu pozitīvās īpašības, kuras bija viņa galvā izsapņotā ideālā suņa pamatā. Sapņa realizācijai viņš arī veltīja visu savu dzīvi.
1898. gadā Makss fon Štefanics atsakās no kavalērijas rotmistra mundiera. Ne īsti labprātīgi, jo tā laika prūsiskā sabiedrība nepiedeva prūšu oficiera precības ar aktrisi. Aprecot Mariju Vāgneri, Makss fon Štefanics atstāj dienestu un aizbrauc dzīvot un ziemeļu Bavāriju, kur Kottgaizeringas apvidū nopērk 15 morgus ( 7,5 ha) zemes un uzceļ māju. Tagad beidzot viņš var nodarboties ar savu iemīļoto darbu – suņu audzēšanu. Savu audzētavu Makss fon Štefanics nosauc tāpat kā savu īpašumu – „Grafrat”. Par 200 markām ( tajā laikā iespaidīga nauda) Frankfurtē no Šparvasera nopirkto 3 gadīgo suni Hektoru Linksrhein viņš pārdēvē par Horandu von Grafrat. Horands ir visu mūsdienu vācu aitu suņu ciltstēvs. Vēlāk ar pirmo numuru viņš tiks ierakstīts Vācijas vācu aitu suņu Apvienības ciltsgrāmatā. Horands bija 61 cm augsts skaustā, ar cēli formētu galvu un skaistām līnijām, kopumā būdams tā laika ideāla iemiesojums, kuram gan saimniekam par bēdām bija viens trūkums: mīlēja kauties ar citiem suņiem, iepriekšējā saimnieka nepareizas audzināšanas sekas.
Kopā ar domubiedriem 1891. gada 22. aprīlī Karlsruē Štefanics nodibina Vācijas Vācu aitu suņu Apvienību (SV). Pateicoties tieši viņa personībai, Apvienība attīstījās, izauga un ir mūsdienās lielākā pasaulē vienas šķirnes organizācija, kurā ir vairāk kā 100000 biedru. Mēģinājumi radīt vācu aitu suņu klubu Vācijā bija bijuši arī agrāk, bet neveiksmīgi. Štefanica zinātniskā pieeja suņu audzēšanai bija tā, kas arī radīja neticamo šķirnes izplatību visa pasaulē. Štefanics uzrakstīja savas dzīves lielāko darbu, grāmatu „Vācu aitu suns vārdos un ilustrācijās”, kurā ir 1187 lapaspuses, desmitiem zīmējumu un simtiem fotogrāfiju. Uzrakstīta pagājušā gadsimta divdesmito gadu beigās, trīsdesmito gadu sākumā, grāmata ir aktuāla arī šobrīd un atrodama visas pasaules šķirnes cienītāju plauktos. Izmantojot lozungu „Vācu aitu suņu audzēšana ir darba suņu audzēšana”, Makss fon Štefanics pasargāja vācu aitu suņus no modes ietekmēm un komercializācijas. Šķirnes standarta pamatā viņš ielika darba īpašības, nosakot, ka katra ķermeņa daļa, katrs matiņš ir tieši tāds, bet ne cits tāpēc, ka tas palielina ātrumu, veiklību, izturību, kustīgumu, spēku, spēju izturēt jebkurus laika apstākļus. Štefanics bija pirmais, kas runāja par „suņa dvēseli”, ar to domājot par labākajām psihes, morāles īpašībām: gatavību kalpot cilvēkam, spēju mācīties, drosmi, noturētību. Ieviešot obligāto dresūru, kurā ietilpst pēdu dzīšana, paklausība un aizsardzības darbs, Štefanics panāca, ka vaislai tiek izmantoti tikai tie suņi, kuri ir spējuši eksāmenos pierādīt spēju meklēt pēc pēdām cilvēku, izpildīt dažādas viņa pavēles, aizsargāt no uzbrukuma. Šie Maksa fon Štefanica izstrādātie pamatprincipi ir pierādījuši savu mērķtiecīgumu un pareizību un tiek apstiprināti arī tagad. 2001. gadā Vācu aitu suņu Apvienībā (SV) ir notikuši 4252 eksāmeni dažādos dresūras veidos, kurus ir veiksmīgi nolikuši 42482 suņi, tajā pašā laikā 179 izstādēs, kurās tiek vērtēts eksterjers, ir piedalījušies 15189 vācu aitu suņi.
19. gadsimta beigās Vācijā visus aitu suņus nosacīti varēja iedalīt divās pamata populācijās: Tīringenes- nelieli, ļoti kustīgi suņi, pamatā pelēki ar stāvošām ausīm un Virtembergas - lielāki un masīvāki, bieži garspalvaini, nokarenām ausīm, melni brūnganā krāsā, vai galīgi melni. Pateicoties SV biedru darbam, kuru skaits 8 gadu laikā no 13 cilvēkiem bija palielinājies līdz 1215, abu suņu tipi tika krustoti, pakāpeniski pieņemot mūsdienīgākas formas. Krustojot ziemeļvācu un dienvidvācu suņus, tika atrasts ceļš uz mūsdienu vācu aitu suni. Audzētāji centās šķirnē nostiprināt abu tipu vēlamās īpašības, tiekot vaļā no nevēlamajām. Vaislai tika atlasīti spēcīgi suņi ar stāvošām ausīm, zobenveida asti, temperamentīgi, izturīgi, ar labu ožu, drosmīgi un viegli apmācami. Rezultāti uz sevi nelika ilgi gaidīt. Par jaunā tipa suņiem sāka interesēties policija un armija. Ar savām spējām ganu suņi atrada sev jaunu pielietojumu. Policijā suņi palīdzēja ķert zagļus, laupītājus, slepkavas. Pasaule gatavojās karam un suņi iepazina jaunas specialitātes : patronu pienesēji, sakarnieki, sanitāri, konvojētāji. 1904-1905. gada Krievu- japāņu karā piedalījās vācu aitu suņi –sanitāri, meklējot kaujas laukā ievainotos un atvedot tiem palīdzību. Pirmā pasaules kara laikā vācu armijā 1914. gadā bija 570 aitu suņi, 1915. gadā 2500, bet 1918. jau 7000 suņu. No kara mājās dzīvi pārnāca ļoti maz. Pēc kara kļuva ļoti pieprasīta jauna specialitāte – suns aklo pavadonis. Visi atceras 2001. gada 11 septembri un traģiskos notikumus Amerikā. Aklais Omārs Eduardo Rivjera ir pateicīgs savam vācu aitu sunim- pavadonim par izglābšanos . Teroristu uzbrukuma laikā viņi atradās Pasaules tirdzniecības centra Ziemeļu torņa 70 stāvā. Viņam likās, ka pēc avio lainera sprādziena debesskrāpim nekas nenotiks, bet viņa suns piespieda pamest ēku caur avārijas izeju. Tiklīdz viņi pameta degošo ēku, Ziemeļu tornis sabruka tieši tāpat kā viņa dvīņu brālis.
1923. gadā vācu aitu suņu cienītāju skaits pieauga līdz 57000 cilvēkiem. Likās, ka pasaule ir apzinājusies pagātnes kļūdas, bet nē, sākās gatavošanās jaunam karam. 1936. gada aprīlī nāve piezogas arī Štefanicam. Nomirst viņa pēdējais vācu aitu suns Egga. Makss fon Štefanics atceras, kā ļoti sen aizlidoja pēdējā lidojumā viņa tēva mīļotais papagailis, un pēc pāris dienām tēvs nomiris. Eggas nāve atgādina par dzīves īslaicīgumu. 1936. gada 22. aprīlī Vācu aitu suņu Apvienības gadadienā nav vairs mūsu vidū arī slavenā kinologa. Urna ar viņa pelniem tika novietota ģimenes kapenēs Drēzdenē.
Otrajā Pasaules karā visu karojošo armiju rindās cīnās apmēram 200 000 suņi. Pie agrākām specialitātēm pievienojas jaunas: suņi- atmīnētāji, suņi- diversanti, suņi – spridzinātāji (dzīvas mīnas, cīņai pret pretinieka tankiem). Suņi glāba ļaudis, vēstures pieminekļus, arhitektūras un mākslas šedevrus.
Pēckara gados, dienesta suņu nozīme, no kuriem 90% ir vācu aitu suņi, nemazinājās. Īpašu nozīmi iegūst dabas stihijās cietušo ļaužu meklēšana. Šie cēlsirdīgie suņi ir glābuši ne mazums cilvēku dzīvību visdažādākās mūsu pasaules valstīs. Pēdējos gados palielinās cīņa ar narkotiku izplatītājiem un teroristiem un šeit ir liela loma mūsu četrkājainajiem policistiem, meklējot narkotikas un sprāgstvielas.
Šodien vācu aitu suns ir stiprs, kustīgs suns ar spēcīgu skeletu, mazliet izstiepts ( skausta augstuma attiecība pret ķermeņa garumu ir 9 pret 10). Spēcīga galva ar stipriem žokļiem ( sakodienā spiediens starp zobiem sasniedz 1650 kg/cm2), ausis vidēja izmēra, trīsstūra formas, stāvas, pavērstas uz priekšu un augstu novietotas. Acis tumšas, skats modrs, pilns dzīvesprieka. Suņi vīrišķīgi, kuces sievišķīgas. Mugura stipra, skausts augsts un garš. Jostasvieta īsa, viegli iezīmēta, krusti gari, vienmērīgā slīpumā līdz astes pamatnei. Priekšpuse taisna,krūtis mēreni platas un dziļas, dziļumā līdz elkonim, vēders mēreni pievilkts . Priekškājām un pakaļkājām labi izteikti leņķi, kas kopā ar spēcīgo muguru nodrošina ļoti efektīvas kustības ar spēcīgu grūdienu un brīvu gaitu. Var teikt, ka viena no raksturojošām šķirnes pazīmēm ir vācu aitu suņa zemais plūstošais riksis.
Katru gadu kādā no Vācijas lielākajām pilsētām notiek vācu aitu suņu pasaules Čempionāts, kurā piedalās kā Vācijas suņi, tā arī dalībnieki no visām pasaules valstīm. Šajā izstādē (piedalās ap 2000 suņu) kompetenti Vācijas Vācu aitu suņu apvienības tiesneši novērtē suņus atsevišķās grupās gan pēc vecuma, gan dzimuma. Vecākiem par 2 gadiem, tā sauktās „darba klases” suņiem ( citās šķirnēs pazīstamās „atklātās klases” izstādēs, ko organizē SV, Vācijā nepastāv) no sākuma jāiziet „drosmes” pārbaude. Suņiem ir jāparāda kā drosme un izturība, aizstāvot pavadoni, tā arī viņa vadāmība. Tie suņi, kuri parāda sliktus vai ne tik labus rezultātus, tālāk izstādē nepiedalās. Jāpiezīmē, ka arī bez dresūras diplomiem un displāzijas pārbaudes, suņi izstādei netiek pielaisti. Tie suņi, kuri iztur pārbaudi, iet uz aprakstu. Tiesnesis uzmanīgi apskata suņus stājā un kustībās, pēc tam tie sacenšas savā starpā. Īpaša uzmanība tiek pievērsta salīdzinot suņus kustībā, tāpēc viņi, mazās grupās sadalīti, skrien ringā maksimāli iespējamā ātrumā riksī gan pie saites, gan bez (blakus pavadonim). Vācu suņu audzētāji lielu uzmanību pievērš savai jaunajai paaudzei un bērniem, kuriem tiek organizētas izstādes un sacensības aizsardzības dienestā. Nav nekāds retums 9 -12 gadus jauni suņu audzētāji, kuri sekmīgi piedalās ar saviem mīluļiem.
Veiksmīgi strādājošā Vācijas Vācu aitu suņu apvienība (SV) ir vācu suņu šķirņu Savienības partnere, kurā ir apvienoti citu suņu šķirņu cienītāji un kopā sadarbojas ar pasaules lielāko kinoloģisko organizāciju -Starptautisko Kinoloģisko Federāciju (FCI). Bez tam 1974. gadā dibinās Starptautiskā vācu aitu suņu audzētāju apvienība (WUSV), lai palīdzētu vācu aitu suņu piekritējiem visā pasaulē veiksmīgāk strādāt ar šo brīnišķīgo šķirni.
Vācu aitu suņus bez Vācijas veiksmīgi audzē Itālijā, Francijā, Holandē, Dānijā, Šveicē, Spānijā, Austrijā, Ungārijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Horvātijā, Slovēnijā. Pēdējos gados panākumus guvuši arī čehi un slovaki, poļi un krievi, ukraiņi un kazahi. Lieliski vācu aitu suņi ir Argentīnā, Čīlē, Urugvajā, Paragvajā, Meksikā, ASV, Dienvidāfrikā, Kenijā, Indijā, Ķīnā, Indonēzijā, Japānā, Pakistānā, Dienvidkorejā, Austrālijā un Jaunzēlandē. Amerikā un Anglijā ir īpatnēja situācija, jo kopā ar tā sauktā „vācu” tipa suņiem, eksistē arī „vietējā” tipa vācu aitu suņi, kuri diezgan ievērojami atšķiras. Ārējā izskata izmaiņas ir novedušās arī pie darba spēju pamazināšanās. Pietiek jau pateikt to, ka šo valstu policija neizmanto šos „vietējā” tipa vācu aitu suņus savā darbā, bet gan pērk tos Vācijā. Lielākā Latvijas vācu aitu suņu populācijas daļa ir cēlusies no Vācijas Federatīvās republikas suņiem un ir raksturīga tiem. Kopš 1998. gada arī Latvijā dzimušie un izaugušie vācu aitu suņi sekmīgi piedalās lielākajās pasaules izstādēs.
Runājot par suņu šķirnēm, parasti runā par plusiem un mīnusiem, par sasniegumiem un trūkumiem, par priekšrocībām un grūtībām. Tas ir jāpiemin arī runājot par vācu aitu suni. Vācu aitu suns prasa lielu darbu no sava īpašnieka: jaunam sunim jānodrošina nepieciešamie apstākļi, obligāti jāapmeklē dresūras laukums, ir nepieciešamas regulāras nodarbības un treniņi, un tas viss prasa no īpašnieka laiku un fiziskos spēkus. Cita ceļa, lai sasniegtu virsotnes, nav. Bet, ja Jums ir vajadzīgs labs draugs un sargs, tad labāku suni neatrast, tomēr jāpatur prātā, ka vācu aitu suns labāk domāts dzīvei ārā. Lai turētu šo suni dzīvoklī, jāpadomā par garām pastaigām un pazemināta tauku satura barību. Lai gan, jāuzsver, svaigs gaiss un vēsums ir derīgāks.
Vācu aitu suns ir pati populārākā suņu šķirne Latvijā. Par to var spriest pēc katru gadu dzimušo kucēnu skaita. Vācu aitu suns ir pamata suņu šķirne policijā un Latvijas robežsardzē. Un to nosaka ne jau mainīgā mode, bet gan Šķirnes No1 lieliskās īpašības.
V. Petrovs, vācu aitu suņu audzētājs, FCI eksperts vācu aitu suņos,
instruktors
