Pingvīni
Pingvīni mēdz būt dažāda lieluma. Lielie pingvīni ir vienu mertu gari, bet mazie pingvīni - pusmetru gari. Zinātnieki vēl nav noskaidrojuši pingvīnu radnieciskās saites ar pārējiem putniem. Pingvīni neprot lidot, toties lieliski peld un nirst. Pa zemi pārvietojas, neveikli gāzelēdamies, un atgādina cieši piebāztu maisu uz īsām kājām. Dažreiz pingvīni uz vēdera slidinās pa ledu. Viņu spārnus klāj sīkas spalvas. Peldot zem ūdens, pingvīna spārni veic kustības, kas atgādina lidojoša putna spārnu vēzienus, bet ar pleznainajām kājām un asti pingvīns stūrē. Ūdenī pingvīni var sasniegt ātrumu 40 km/h. Lai varētu tikt krastā vai uz ledus gabala, pingvīni strauji lec ārā no ūdens. Pingvīniem ir lieliski attīstīsti krūšu muskuļi (lidojošiem putniem to svars nav tik liels). Pingvīni ligzdo milzīgās kolonijās, kurās var būt pat milijoniem putnu. Putnu pāri dzīvo kopā uz visu mūžu. Ligzdo uz akmeņiem, oļiem, tieši uz ledus, zem koku saknēm vai alās. Kolonijās parasti ir daudz jaunu īpatņu, kuriem pārošanās laiks vēl nav pienācis. Kad mazuļi paaugas un kļūst pastāvīgi, kolonijas izjūk, un pingvīni dodas okeānu plašumos. No ligzdošanas vietas viņi nereti aizpeld tūkstoš kilometrus tālu. Reizi gadā pingvīni met spalvu. Jaunās spalvas aug zem vecajām un izstumj tās laukā. Šajā laikā putni staigā izspūruši un neko neēd. Pārtiek no sīkām zivīm, kalmāriem, vēžiem un plaktona.
Karaliskais pingvīns mīt siltākos ūdeņos uz ziemeļiem no Antraktīdas. Lai gan ir līdzīgs imperatorpingvīnam, viņam ir košāks apspalvojums, arī augumā nav tik liels ( līdz 90 cm). Ligzdo uz salām un starp klintīm. Vairojas vasarā. Olu tur ar kājām, piesedzot to ar vēdera kroku. Pārmaiņus perē abi vecāki. Pingvīnu mazuļi aug ļoti ātri. Vasaras sākumā izšķīlušies putnēni rudenī ir tikpat lieli kā pieaugušie pingvīni. Bet tie, kas pasaulē nāk vēlāk, ziemā pāstāj augt, kļūst vājāki un zaudē gandrīz pusi no sava svara. Vārgākie no viņiem iet bojā. Pavasarī un vasarā, kad parādās barība, pingvīnu mazuļi nomaina savu dūnu ietērpu pret spalvām. Viņi pamet vecākus un dodas jūrā. Aptuveni tajā pašā laikā spalvas met arī pieaugušie pingvīni.
Adeles pingvīni ir skaitliski lielākā pingvīnu suga. Viņi ir 80 cm augsti, ļoti enerģiski, rosīgi un ziņkārīgi putni. Ligzdo Antraktīdas piekrastē un tuvējās salās, kur stiprie vēji aizpūš prom sniegu un atkailina augsni. Vienā kolonijā var būt pat līdz pusmilijonam pingvīnu. Pavasarī, beidzoties polārajai naktij, Adeles pingvīni cits pēc cita dodas uz sauszemi. Garā virknē viņi, nesteidzīgi gāzelēdamies, dodas pa vienu taku uz veco ligzdošanas vietu. Atraduši vecās ligzdas, viņi tūlīt izrok bedrīti un apliek tai apkārt akmeņus. Uzvedas skaļi, kaujas, atņem cits citam oļus. Tie, kas pārojas pirmoreiz, nāk vēlāk un ligzdas ierīko kolonijas malā. Mātīte izdēj vienu olu, bet pēc četrām dienām - otru olu. Izdētās olas atdod tēviņam un pati steidzas prom uz jūru pēc barības, jo pirms tam nav ēdusi. Tēviņš olas perē un divas nedēļas iztiek bez barības. Tad mātīte atgriežas un nomaina viņu. Tā viņi mainās līdz brīdim, kad izšķiļas mazuļi. Tad vecāki pēc kārtas dodas jūrā meklēt putnēniem barību. Pēc mēneša visi mazuļi apvienojas vienā kolonijas grupā - "bērnu silītē". To uzrauga vairāki "audzinātāji", kuri, ja nepieciešams, aizstāv pingvīnēnus ar knābjiem un spārniem. Pārējie pingvīni tikmēr apgādā visus ar barību - sīkām zivīm, vēžiem un kalmāriem. Pēc diviem mēnešiem mazuļiem nomainās dūnas pret spalvām un viņi dodas jūrā.
Zeltcekula pingvīns tā nosaukts zeltaini dzeltenā spalvu kušķa dēļ. Pie acīm esošās spalvas ļauj viņu viegli pamanīt starp citiem pingvīniem. Viņš ir 76 cm augsts. Mīt Indijas un Atlantijas okeānā dienviddaļā. Ligzdo salās netālu no Antraktīdas. Vienā kolonijā var būt līdz 60 tūkstošiem putnu. Ligzdas ir ļoti primitīvas, tās iekārto tieši uz zemes. Mātīte sākumā izdēj vienu olu, pēc četrām dienām - otru. Pirmā ola vienmēr ir mazāka par otro, un putnu pāris to pamet. Otro olu vecāki pārmaiņus perē (nedaudz ilgāk par vienu mēnesi). Izšķīlušos mazuli vecāki divas trīs nedēļas aprūpē un baro, pēc tam dodas jūrā. Pingvīnu mazuļi turas kopā, izveidojot "bērnu silīti". Nomainījuši dūnas pret spalvām, jaunie pingvīni kļūst pastāvīgi un aiziet jūrā.
Galapagu pingvīns atšķirībā no pārējiem pingvīniem dzīvo tālāk uz ziemeļiem, tropu joslā. Gada visaukstākajā laikā pingvīnu mātīte uz salas klinšu spraugā izdēj divas olas. Šīs sugas pingvīni nav lieli, tikai nedaudz garāki par 40 cm.
Imperatorpingvīns ir vislielākais no visiem pingvīniem. Viņš ir 120 cm garš un sver 45 kg. Ligzdo Antraktīdas krastos bargās ziemas laikā. Diezgan tālu no ūdens palēnām veidojas 10 tūkstošu liela putnu kolonija. Tēviņš staigā apkārt un izdveš skaļas skaņas. Tad uz brīdi apstājas un atkal iet tālāk. Tā tas turpinās vairākas dienas, kamēr viņu ievēro kāda mātīte. Aptuveni pēc 25 dienām mātīte izdēj vienu olu. Par šo notikumu liecina vecāku sajūsmu pilnie saucieni. Mātīte vairākas stundas tur olu uz kājā m, piesegusi to ar ādas kroku, un tad atdod to tēviņam. Tikmēr viņa dodas uz jūru meklēt sev barību. Tēviņš cītīgi, gandrīz nepakustoties sargā olu un neko neēd, ja nu vienīgi sniegu. Līdz mazuļa izšķilšanās brīdim tēviņš zaudē pusi no svara, izskatās netīrs, apbružājies. Toties mātīte atgriežas atkopusies. Tēviņš nodod olu viņai un steidzas uz jūru. Laikā, kad pasaulē jānāk pingvīnu mazulim, ledus sāk jau kust un ūdens līmenis ceļas. Mazulis izšķiļas kails, bez dūnām, un tup uz mātes kājām, piesegts ar viņas vēdera kroku. Tad beidzot kolonijā atgriežas tēviņš - paēdis un atkopies. Tēviņš pēc balss sameklē savu mātīti un putnēnu un sāk rūpēties par viņiem - nemitīgi skraida uz jūru pēc barības. Dzīve imperatorpingvīnu kolonijā ir visai sūra. Glābjoties no aukstuma un stiprajiem vējiem, pieaugušie putni un pusaugu putni spiežas cieši kopā. Vientuļie pingvīni cenšas atņemt ģimenei olu vai mazuli. Izceļas kautiņi. Tajos dažreiz no sasitumiem un ievainojumiem iet bojā pingvīnēni.
