Gauskājis.1

Dzīvotnes

Tardigradi ir sastopami gan 6 km augstumā Himalajos, gan 4 km dziļā jūrā, no pola, līdz pat ekvatoram. Visbiežāk sastopami sūnās un ķērpjos, reizem arī augsnē un kā bentosa dzīvnieki, kur tie var būt pat 25 tūkstoši dzīvnieku litrā. Bieži ir atrodami avotiņos mirkstošās sūnās. Sastopami visur- tropu mežos, tundrā, kalnu virsotnēs un dziļi jūrā. Lielākā daļa dod priekšroku strautiņiem un mitrām sūnām vai ķērpjiem, kaut gan spēj uzturēties arī smilšu kāpās, augsnē un lapu slānī. Atklātas apmēram 150 jūras sugas, Tomēr- visiem gauskājiem vajag mitrumu, lai varētu elpot.

Uzkata, ka tardigradi sākotnēji attīstījušies okeanā, pēc tam kolonizējuši arī saldūdens un sauszemes dzīvotnes. Grupa Heterotardigrada pārsvarā satur jūras iemītniekus, savukārt Eitardigrada tikai sauszemes iemītniekus (vismaz cik zināms līdz šim). Nav tikai noskaidrots, vai Eitardigrada attīstījušies no Heterotardigrada, vai abu grupu sauszemes iemītnieki attīstījušies paralēli

Tardigradu pētniekus parasti pārsteidz viņu plašā izplatība, rodas iespaids, ka viņi ir sastopami katrā trūdošo lapu kaudzē parkā, vai katrā sūnu kušķī mežā. Viena no hipotēzēm par gauskāju plašo izplatību ir tāda, ka viņi tiek nesti vējā kopā ar izžuvušam sūnām, jo viņi tiek atrasti arī uz samērā jaunām vulkāniskām salām.
Kā tos atrast
1. Sūnu vai ķērpju kušķi uzlikt uz Petri plates( vai šķīvja);
2. Samērcēt uz 3-24 h;
3. izspiest sūnās uzsūkto ūdeni un pa pilienam pārbaudīt zem mikroskopa;
4. Izturēties maigi un nesaspiest lāčus zem segstikliņa.

Gaismas mikroskopijai ir savas problēmas- tik lieliem un telpiskiem dzīvniekiem ir diezgan neiespējami atrast piemērotu fokusu, toties var labi izšķirt krāsas. Lai uzņemtu skaistas telpiskas bildes izmanto skenējošo mikroskopiju. Spriežot pēc pieejamo attēlu daudzveidības tardigradu pētīšanā izmanto visus izplatītākos mikroskopijas veidus.
Izdzīvošana ekstrēmos apstākļos
Tardigradi ir spējīgi izturēt-
ļoti zemās līdz pat -200 °C un ļoti augstās, līdz pat 151 °C temperatūrās;
sasaldēšanas un atsaldēšanas procesu;
sāļuma izmaiņas;
skābekļa trūkumu;
ūdens trūkumu;
spēcīgu jonizējošo radiāciju- 1000 reizes lielāku kā letālā deva cilvēkam;
daudzas indīgas ķimikālijas;
verdošu alkoholu, šķīdinātājus;
vaakumu;
augstu spiedienu (lidz pat 6 reizēm lielāku, kā dziļākajos okeānu slāņos).

Šo iemeslu dēļ astrobiologi ir iecienījuši tardigradus, kā savu pētījumu objektu. Viņus pat sūta kosmosā.
Kriptobioze
Lai izdzīvotu tik ekstremos apstākļos tardigradi izmanto kriptobiozi- metabolisms atgriezeniski apstājas.
* anhidrobioze (bez ūdens);
* kriobioze (zema temperatūra);
* osmobioze (paaugstināts sāļu daudzums);
* anoksibioze (bez skābekļa).

Visvairāk tardigradiem pētīta ir anhidrobioze. Viņi pārdzīvo sausos peridus saritinoties "muciņas" formā. Ogļhidrāts trehaloze aizvieto ūdeni šūnās. Metabolisms var būt pat mazāks par 0.01% no normālā. Tā viņi var dzīvot pat 100 gadus.Tomēr viņus neuzskata par ekstrēmos apstākļos dzīvojošiem, jo viņi tādus tikai pārlaiž, nevis dzīvo tādos. arī pārējos kaitīgos apstākļus tie spēj pārciest pārsvarā izžuvušā formā.

Pēc kriptobiozes viņi atdzīvojas dažu minūšu līdz stundu laikā. Nepieciešams ir tikai piliens ūdens!