Dobermanis ir vienīgā vācu šķirne, kas ieguvusi sava pirmā zināmā audzētāja Fridriha Luija Dobermana (2.01.1834.-09.06.1894.) vārdu. Pēc nostāstiem viņš bijis nodokļu iekasētājs, dīrātavas pārvaldnieks un bez tam arī municipālais suņu ķērājs, kuram bija dotas tiesības izķert visus klaiņojošos suņus. Vaislā viņš izmantoja no savāktuves tādus suņus, kuri bija sevišķi nikni.
Nozīmīga loma dobermaņu šķirnes veidošanā nešaubīgi bija tā sauktajiem “miesnieku suņiem”, kurus tā laika apstākļos varēja uzskatīt par nosacīti izselekcionētu šķirni. Šie suņi bija iegūti krustojot mūsdienu rotveileru priekštečus ar aitu suņiem, kas bija sastopami Tīringenē melnā krāsā ar rūsgani sarkaniem lāsumiem.
Dobermaņa kungs audzēja šos suņus pagājušā gadsimta 70. un 80. gados. Viņš radīja savu šķirni, t.i. tādus darba suņus, kuri bija ne tikai modri, bet arī labi sētas un mājas sargi. Tie tika daudz izmantoti kā sargsuņi un policijas suņi. Plašais pielietojums policijas dienestā toreiz radīja iesauku “žandarmu suns”. Tos izmantoja arī medībās, pārsvarā uz plēsoņām.
Ņemot vērā iepriekšminētos apstākļus, bija gandrīz neizbēgami, ka dobermanis jau šā gadsimta sākumā tika oficiāli atzīts par policijas suni. Dobermaņa selekcijā cenšas iegūt vidēja lieluma, spēcīgu, muskuļotu suni, kurš neskatoties uz krietno masu, saglabā ķermeņa līnijās eleganci un cēlumu. Tam jābūt labi piemērotam kā kompanjonam, sargsunim un darba sunim, kā arī ģimenes mīlulim.
+
