Šīs apbrīnojamās šķirnes vēsture sniedzas gadsimtiem senā pagātnē - līdz pat senajām inku, maiju, tolteku un acteku ciltīm, kas dzīvoj mūsdienu Meksikas teritorijā. Mazi sunīši tečiči (toreiz tā sauca čivavas) jau tajos tālajos laikos tika uzskatīti par dārgu un vērtīgu greznumlietu, kas drīkstēja būt tikai augstākās kārtas indiāņiem. Tečiči tika uzskatīti par svētām būtnēm, viņiem bija savi vergi un no samērā ticamiem avotiem zināms, ka sunīši tika cienāti arī ar cilvēka gaļu. Tečiči bija kopā ar savu saimnieku ne tikai viņa dzīvē, bet arī nāvē - uzticīgo līdzgaitnieku sadedzināja kremācijas sārtā kopā ar sava saimnieka mirstīgajām atliekām. No šī brīža tieši mazais suņuks bija mirušā pavadonis sarežģītajā ceļā pa tumšajām pazemes ejām aizkapa valstībā uz mierpilno vietu, kur aizgājušā saimnieka dvēsele varēs iegūt mūžīgo mieru.
Ļoti daudzi čivavas šķirnes rašanās noslēpumi un mīklas vēl ir neatklāti. Zinātnieki - pētnieki vēl joprojām nav raduši vienotu atbildi uz jautājumu, kas tad īsti radīja čivavas kā šķirni - senie indiāņi, ēģiptieši vai ķīnieši... Visas versijas šķiet visai pārliecinošas, bet lai par to strīdas pētnieki.
Svarīgākais, ka mums ir čivava - unikāla ļoti mazu sunīšu šķirne. Čivavas nes sevī visas labās īpašības, kas piemitušas mazajām, cēlajām būtnēm jau vairāk kā 3000 gadu.
Īsi par standartu
Starp daudzajām mazo sunīšu šķirnēm, kas ir tik dažādas pēc formas un „satura", tieši čivava ir vismazākais. Viņš ir absolūts „mini" suns, īsta miniatūra dārglietiņa.
Šķirnes standarts apraksta mazu, ļoti temperamentīgu sunīti ar drošsirdīgu raksturu. Neraugoties uz nelielo svaru, kas pieļaujams no 500g līdz 3kg, čivava nekādi nerada vājas un nespēcīgas būtnes iespaidu. Drīzāk gan gluži pretēji - čivava ir mazs atlēts -izturīgs un graciozs.
Sunim ir mazliet izstiepts formāts - ķermeņa garums ir nedaudz lielāks kā augstums skaustā.
Uzsvērti apaļas formas galva ar izteiktu pāreju no pieres uz samērā īsu purnu.
Acis ir lielas, apaļas un izteiksmīgas, vēlamā krāsa ir tumša.
Ausis ir platas pie pamatnes, lielas un novietotas zemu.
Ķermenis kompakts, ar stingru muguras līniju, augstu novietotu asti, ko suns tur paceltu un saliektu tieši virs muguras.
Ekstremitātes paralēli novietotas, ar izteiktiem locītavu savienojuma leņķiem. Kustības atsperīgas un enerģiskas.
Čivavām ir divi apspalvojuma varianti - īsspalvainais un garspalvainais.
Īsspalvainajiem sunīšiem spalva ir vienmērīgi īsa un bieza, ķermenim cieši pieguloša. Nedaudz garāka spalva pieļaujama tikai uz skausta un astes.
Garspalvainajiem čivavām spalva ir zīdaina, samērā īsa un arī cieši pieguloša uz ķermeņa, bet veidojoša kuplu rotu pie ausu pamatnes, uz krūtīm( žabo), uz astes, kā arī pušķīšus uz priekškājām un kuplas „bikšeles" uz pakaļkājām.
Pieļaujamas visas krāsas un to kombinācijas.
Kopš 1989.gada FCI sistēmā atļauta pārošana neievērojot spalvas garumu - drīkst savstarpēji pārot īsspalvainos un garspalvainos čivavas. Īsā spalva tiek nodota ar dominanto gēnu starpniecību, bet garspalvainība ir recesīvo gēnu ziņā.
Mūsdienu standarta veidotājiem - slaveniem un atzītiem audzētājiem (Hovells, Editers, Kempbels-Torntons u.c.) ir pieņemami un atzīstami divi tipi. „Smagais" tips nozīmē druknus, zemus un spēcīgus suņus, bet „alnēna" tipa suņi ir augstāki, smalkāki un elegantāki. Šeit gan jāpiebilst, ka pareiza anatomiska uzbūve un harmonisks veidojums nepieciešams abiem tipiem - gan druknajiem „smagā" tipa čivavām, gan graciozajiem „alnēniem". Labās audzētavās noteikti izmanto abu tipu suņus, lai varētu izvēlēties un izmantot ciltsdarbā labākos šķirnes pārstāvjus, kas atbilst audzētāja priekšstatiem par lielisku čivavu.
Gribētos vēlreiz akcentēt to, ka tikai augstākminētie tipi ir atzīti nopietnās suņu audzētāju aprindās. Visi pārējie tipi, kādus reizēm dzird pieminam - aborigēnu, angļu, ekstremālais, klasiskais (!) un pat miniatūrais (ak šausmas) un tamlīdzīgie tipi, ir tikai negodprātīgu audzētāju pūliņi kaut kā „smalki" novērtēt savu viduvējo nemākulīgā vaislas darba rezultātu.
Īpatnības un raksturs
Mūsdienās čivavas ir ļoti populāras visā pasaulē. Viņu nelielais augums un elegantais izskats piesaista patiesus eksotikas cienītājus. Lai gan reizēm mazajiem atlētiem nemaz nenāk par labu tas, ka viņi ir tik ļoti miniatūri. Gadās, ka čivavu nopērk kā rotaļlietu bērniem vai kā statuju viesistabas greznošanai, bet ne viens, ne otrs variants , ticiet man, nepavisam nav piemērots mūsu mazajiem, taču lepnajiem un drosmīgajiem spēkavīriem.
Čivava ļoti „pieķeras" savai dievībai - mīļotajam saimniekam. Suņuka dzīves centrs ir saimnieks, tāpēc viņš vislabprātāk piedalās visās saimnieka dzīves norisēs - gan mierīgā pastaigā, gan darbā birojā, kur var jauki pasnaust, kamēr saimnieks strādā, gan arī ciemos iešanā, kur mazais pavadonis bez šaubām ir viesu apbrīnas objekts un atrodas uzmanības centrā.
Viena no daudzajām čivavas labajām īpašībām ir viņa ļoti mierīgā daba. Varu ar pāliecību teikt, ka tieši čivavas ir vismierīgākie un līdzsvarotākie starp miniatūrajiem sunīšiem. Tajā pašā laikā nekas „cilvēcisks" viņiem nav svešs. Stiprā pieķeršanās savam saimniekam, kas mazajam drosminiekam šķiet gluži vai dievība, reizēm var pārvērsties banālā greizsirdībā. Pamēģiniet sava mazā varoņa klātbūtnē paglaudīt citu suni vai „aizrunāties"ar draugiem - sunītis Jums drīz vien liks saprast, ka esat rīkojies slikti un nepareizi. Jūsu mazā drauga apvainošanās būs ļoti milzīga un klusējoša un Jūs uzreiz jutīsieties vainīgs it visā. Jūsu čivava protams piedos Jums, bet ne uzreiz. Piedošanu sagaidīsiet pēc kāda laiciņa, kad būsiet juties patiešām slikti, ticiet.
Čivavas ir drosmīgi un lieliski sargi, kas neļaus aiztikt sava saimnieka ( un savu) īpašumu. Svešinieka ierašanās vienmēr tiks komentēta ar dusmīgām rejām. Gadījumā, ja viesis nebūs pret Jums pilnīgi atklāts, to noteikti sajutīs Jūsu čivava. Nekad Jūsu sunītis nepieies cilvēkam, kas nācis pie jums ar „akmeni azotē". Neraugoties uz gadsimtiem ilgo dzīvi kopā ar cilvēkiem, daži savvaļas zvēru instinkti čivavās ir saglabājušies. Piemēram, barības noglabāšana „nebaltām dienām" . Pat tad , ja viņš vienmēr ir labi paēdis, čivava noglabās kādu kumosiņu sev vien zināmā, slepenā slēptuvē gadījumam, ja reiz pienāk grūti laiki. Nebrīnieties, ja velkot kājās zābaku, tur atradīsiet barību, vai arī zem sava spilvena ieraudzīsiet kauliņu... Gluži vienkārši jūsu mazais četrkājainais draugs ir sagatavojis sev krājumus.
Čivavas ļoti miermīlīgi un labi sadzīvo ar tiem mājdzīvniekiem, kas pret viņiem neizturas ar agresiju. Bieži vien mazie suņuki dzīvo kopā ar lielo šķirņu suņiem vai arī kaķiem. Savstarpējā sadzīvošana ir atkarīga no tā, cik miermīlīgi un draudzīgi sākumā tiks sagaidīts Jūsu jaunais ģimenes loceklis - čivava.
Pret maziem bērniem mūsu varonis izturas atturīgi un ar neuzticību, jo saskata viņos slēptus draudus savai drošībai. Piekrītiet, ka reizēm ir pavisam grūti iestāstīt bērnam, ka šī mazā radībiņa ir dzīvs sunītis, kam ir tiesības uz savu patstāvīgu dzīvi, miedziņu, mierīgu pusdienošanu un tādā garā. Tāpēc bieži vien ģimenēs vissliktākās attiecības čivavai ir ar maziem bērniem pirmsskolas vecumā. Diemžēl ir zināmi daudzi gadījumi, kad šīs sliktās attiecības ir čivavām slikti beigušās.
Gan īspalvainie, gan garspalvainie suņuki ir vienlīdz skaisti un eleganti, tāpēc ir muļķīgs strīds par to, kurš variants labāks. Par gaumi, kā zināms, nestrīdas.
Plaši valda uzskats, ka garspalvainie ir mierīgāki un komunikablāki par īsspalvainajiem čivavām. Tomēr mana daudzgadīgā pieredze un dažādu suņuku novērojumi gan savā, gan dažādās citās audzētavās, ļauj apgalvot, ka tas ir tikai mīts. Cenšanās kļūt par bara vadoni un līderi ir sastopama abu variantu sunīšiem un nav atkarīga no spalvas garuma.
Īsumā par kopšanu
Ir samēra viegli kopt un uzturēt čivavu. Tas attiecas kā uz īsspalvainajiem, tā uz garspalvainajiem sunīšiem.
Vismaz reizi nedēļā suņuks jāķemmē -īsspalvainais ar dabisku saru suciņu, bet garspalvainais ar speciālu ķemmīti.
Reizi divās nedēļās jāapgriež audzēknim ķepām nadziņi, regulāri jāpārbauda čivavas zobiņi.
Actiņas, ja rodas tāda vajadzība, jāizslauka ar mīkstu lupatiņu.
Ļoti vērtīgas mūsu mazajiem suņiem ir pastaigas laukā, bet te tomēr jāņem vērā viņu drosmīgais raksturs un straujais temperaments. Dabiskā ziņkārība arī var būt bīstama mūsu mazajam drosminiekam, tāpēc pastaigās vienmēr vediet čivavu pavadā.
Mums par laimi, čivavas ir ilgdzīvotāji. Nemaz nav retums suņi, kas sasnieguši 15-18 gadu vecumu. Saprotams, ka suņi var tik ilgi un laimīgi nodzīvot, ja jau bērnībā tam ir ielikts pamats.
Ja esat nolēmis iegādāties čivavas kucēntiņu, nesteidzieties uz zootirdziņu vai zooveikalu, nezvaniet pirmajam lētākajam piedāvājumam sludinājumos. Neko labu tur Jūs neatradīsiet, bet nepatikšanas un nervozēšanu par mazās radībiņas veselību un šķirnību gan varat sev sagādāt pietiekami. Labāk sameklējiet vairākus audzētājus, aprunājieties pa telefonu, pēc tam aizbrauciet apskatīt viņu suņus un audzētavu. Tad mierīgi apdomājiet un salīdziniet dzirdēto pa telefonu ar to, ko ieraudzījāt dabā.
Nevajadzētu pirkt čivavas kucēnu pārāk jaunu. Kaut gan likums atļauj pārdot kucēnu no 8.nedēļu vecuma, tomēr čivavu labāk pirkt 11-12 nedēļu vecumā, jo tad būs veiktas visas vakcinācijas un mazuļi vairs nemaz nebūs atkarīgi no savas mātes. Tādā vecumā pārcelšanās uz savu jauno dzīvesvietu nesagādās pārlieku stresu mazajam kucēnam.
Un no šī brīža Jums būs tā laime un iespēja iepazīt darbībā lielisku mazu brīnumu- dzīvu dārgakmeni - čivavu.
