Nosaukums ir veidojies no kādas tajā apkaimē pazīstamas, senas valodas vārdiem "netīrs" un "ūdens". Citos avotos teikts, ka no kāda dialekta vārdiem "nedrošais" jeb "viltīgais" un "ūdens".
Ir pierādījumi tam, ka jau inki savā laikā bija iekarojuši vulkāna virsotni veicot savus pētījumus.
Kāpšana Ljuljailjako var izrādīties ļoti bīstama, jo, pirmkārt, dažās vietās tas ir tik stāvs un mānīgs, ka pat pieredzējuši alpīnisti atzīst to par vienu no sarežģītākajiem mērķiem pasaulē. Otrkārt, Čīles un Argentīnas konfliktu periodā [1978-1982] robeža starp valstīm arī vulkāna rajonā tika "nosēta" ar pretkājnieku mīnām.
1999. gadā Ljuljailjako virsotnē argentīniešu-peruiešu ekspedīcija ar amerikāņu arheologu Johanu Reinhardu priekšgalā atklāja perfekti saglabājušās trīs inku bērnu mirstīgās atliekas, kas apglabātas apmēram pirms 500 gadiem. Apbedījuma vietā tika atrastas arī dažādas drēbes un drānas, zelta un sudraba statujas, māla trauki un citi vēsturiski priekšmeti. Tā ir līdz šim visaugstāk virs jūras līmeņa atrastā inku apbedījuma vieta. Vecākā, aptuveni 15 gadus vecā bērna, kuru iesauca vārdā "La Doncella", mūmija tagad ir izstādīta muzejā "Arqueología de Alta Montaña" Saltas pilsētā. Atliek piebilst, ka šīs mūmijas aukstā un sausā klimata dēļ ir vienas no vislabāk saglabājušajām pasaulē.
Vulkāna izvirdumu pēdas ir viegli saskatāmas tā apkārtnē, kaut vai pēc ļoti tumšās zemes un iežu virskārtiņas. Zināmie izvirdumi ir notikuši 1877., 1868. un 1854. gados.
