Klīniskā nāve28

Kas notiek to piecu sešu minūšu laikā, kamēr reanimatologi cenšas mirstošo atsaukt šajā pasaulē? Vai patiešām aiz dzīves trauslās robežas atrodas aizkapa pasaule? Zinātnieki nopietnus pētījumus šajā virzienā sāka pagājušā gadsimta 70. gados pēc amerikāņu psihologa Raimonda Moudi grāmatas “Dzīve pēc nāves” iznākšanas. Mediķu novērojumi Moudi definēja stāvokļus, kas raksturo mirstošā esamību ārpus ķermeņa: visu organisma fizioloģisko funkciju apstāšanās; nepatīkamu trokšņu parādīšanās; mirstošā “iziešana no ķermeņa” un traukšanās milzu ātrumā cauri tunelim, kura galā redzama gaisma; savas dzīves pārskatīšana; tikšanās ar mirušajiem draugiem un radiem. Cilvēki, kuri “atgriezās no viņsaules”, izjuta savdabīgu apziņas dubultošanos: viņi zināja visu par to, kas noticis ap viņu ķermeni klīniskās nāves iestāšanās brīdī, taču nespēja veidot kontaktu ar dzīvajiem, kuri atradās blakus. Pats dīvainākais – arī aklie klīniskās nāves laikā bieži redzēja spilgtu gaismu, ko pierādīja amerikāņu ārsts Kenets Rings, aptaujājot vairāk nekā 200 neredzīgu sieviešu un vīriešu. Angļu mediķi Sauthemptonas Centrālajā slimnīcā veica aptauju 63 pacientiem, kuri bija pārdzīvojuši klīnisko nāvi un reanimēti. 56 no viņiem bija zaudējuši samaņu un atguvuši to, guļot gultā, septiņiem bija saglabājušās neskaidras atmiņas, taču četri pacienti skaidri atcerējās un aprakstīja piedzīvoto: viņi izjutuši laimi un mieru, sajutuši atbrīvošanos no ķermeņa un nokļuvuši citā esamības dimensijā, kur laiks rit daudz ātrāk un visas izjūtas saasinās. Slimnīcas zinātniskais vadītājs Sems Parnija rakstīja: “Mūsu pacienti pārdzīvojuši savus brīnumainos stāvokļus brīdī, kad smadzenes vairs nevarēja funkcionēt un tādēļ tās nevarēja saglabāt jebkādas atmiņas.” Kāda paciente Merilina ar miokarda infarktu, ievesta vienā no ASV slimnīcām, protams, cietusi milzīgas sāpes krūtīs, līdz “izkritusi” no ķermeņa un, nesajūtot smagumu, pacēlusies pie griestiem. Vēlāk viņa atcerējusies: “Es ievēroju, ka lampas ir pārklātas ar putekļiem, un nodomāju – kāda netīrība valda šajā slimnīcā, putekļi taču jāslauka! Paskatījos lejā un ieraudzīju ārstus, kas noliekušies pār ķermeni. Un tad aptvēru – tā taču esmu es! Pēc tam pamanīju savus bērnus un radus, kas atradās citā telpā. Viņi rūgti raudāja. Gribēju viņus mierināt un teikt, ka man ir labi, taču viņi mani neredzēja un nedzirdēja. Pēkšņi sapratu – es taču nedrīkstu pamest mazus bērnus, man jārūpējas par viņiem!” Un Merilina nenomira. Kāds cits pacients klīniskās nāves laikā ielūkojās ellē. Autokatastrofā cietis vīrietis stāsta par savu ceļojumu uz citu dimensiju: “Biju pavisam viens bezgalīgā kosmosā. Dzirdēju dīvainas skaņas, cilvēciskas nopūtas un vaidus, taču cilvēki neatradās blakus, bet gan tālumā, es uz viņiem raudzījos kā novērotājs no malas. Viņi bija ģērbti tādos kā paltrakos, un visiem bija… nocirsta galva! Viņi šausmīgi cieta. Nelaimīgie ar rokām deva man zīmes, lai eju viņiem tuvāk. Pēkšņi kā zibens ķēra atskārsme – arī man šeit nāksies palikt! Pēc tam nez no kurienes uzzināju, ka varu izvēlēties – palikt šeit vai atgriezties.” Saprotams, kāda bija vīrieša izvēle. Rakstnieku pieredze
Klīniskā nāve aprakstīta arī daiļliteratūrā. Piemēram, kādā Arsēnija Tarkovska stāstā lasāms par situāciju, kurā viņš nonācis 1944. gadā pēc kājas amputācijas, kad rakstnieks mira no gangrēnas frontes hospitālī. Viņš gulējis šaurā palātā ar zemiem griestiem, bet lampiņa, kas karājusies virs gultas, nav bijusi izslēdzama, tāpēc to nācies izskrūvēt un ieskrūvēt. Tieši pagriežot spuldzi, Tarkoviskis sajutis, kā viņa dvēsele spirālveidīgi “izskrūvējusies” no ķermeņa. Izbrīnīts viņš paraudzījies lejup un ieraudzījis… savu ķermeni! Tas bija absolūti nekustīgs kā miegā guļošam cilvēkam. Tad Tarkovskim sagribējies palūkoties, kas notiek blakus palātā. Viņš sācis lēni “sūkties” cauri sienai un kādā mirklī sajutis, ka atlicis vēl mazliet, lai nekad neatgrieztos savā ķermenī. Šīs sajūtas biedēja, tāpēc rakstnieks atkal atradās virs savas gultas un ar dīvainu piepūli ielīda atpakaļ ķermenī. Arī Ļeva Tolstoja darbā “Ivana Iļjiča nāve” rakstnieks apbrīnojami aprakstījis klīniskās nāves fenomenu. Varoņa krūtīs pēkšņi triecies kāds nezināms spēks, viņš ticis smacēts, līdz kritis kādā ejā, kuras galā iemirdzējusies gaisma… Nepierādāmie skaidrojumi Zinātnieki šādam fenomenam mēģinājuši sniegt visdažādākos izskaidrojumus. Psihologs Paijels Votsons uzskata, ka nāves iestāšanas mirklī cilvēks atceras… savu dzimšanu! Saskaņā ar šo teoriju pirmo reizi nāvi mēs iepazīstam biedējošā ceļojuma laikā, ejot cauri garajiem dzemdību ceļiem. “Mēs nekad droši vien neuzzināsim, kas notiek bērna apziņā šajā laikā, taču visticamāk, ka šie stāvokļi līdzinās dažādām nāves stadijām,” uzskata Votsons. Krievu reanimatologs Nikolajs Gubins tuneļa galā redzamo gaismu skaidro ar toksiskas psihozes pazīmēm. Viņaprāt, tas līdzinās gan sapnim, gan halucinācijām, jo miršanas brīdī lielo smadzeņu pusložu garoza cieš no skābekļa bada. Abas pieminētās teorijas nespēj izskaidrot, kādēļ vairāki mirstošie acu priekšā redz savas dzīves ainas. Tiesa, daži šo parādību skaidro ar pakāpenisku smadzeņu struktūru noārdīšanos, kas sākas ar jaunākām, bet beidzas – ar vecākajām daļām."
Avots: frut.lv

"Ilgs kritiens Nekurienē. Nepārvaramas šausmu un baiļu izjūtas. Acumirklīgs atmiņu uzplaiksnījums, kur vienā mirklī pazib visi tuvinieki, draugi, mājas, mīļās vietas un dzīves svarīgākie notikumi. Garš gaitenis ar burvim: dažas ir ciet, citas – vaļā, bet gaiteņa grīda pārpilna bedrēm, tur nav citas gaismas kā vien – gaisma gaiteņa galā. Saucēja balss, kas kaut kur aicina.... Sen mirušo tuvinieku un draugu tēli, kurus apstaro savāda gaisma. Klīniskā nāve. Koma. Brīdis pirms......

Tas no kurienes neatgriežas....

Tās ir tikai dažas visbiežāk minētās izjūtas un vērojumi, kurus pārdzīvojuši cilvēki klīniskās nāves brīdī. Nomirt, nokļūt citā pasaulē, pēc tam atgriezties tepat uz zemes, pievienotam pie sistēmām un dzīvībai svarīgos orgānus stimulējošiem aparātiem, ar apziņu, ka esi pabijis tur, no kurienes parasti neatgriežas. Sadzirdēt vēstījumu no Turienes par savas dzīves neizpildīto misiju un atgriezties. Sajust Dieva klātbūtni, atgriezties un pilnībā pārmainīt savu tālāko dzīvi un tās veidu. Just sevī iepriekš nepazītas gaišreģa (ekstrasensa) spējas. Atgriezties un dzīvot. Arī tie ir tikai visbiežāk minētie iespaidi un vērojumi par pārmaiņām cilvēkos pēc atgūšanās no klīniskās nāves. Tos visus vieno šis kopējais vārds – atgriešanās, kā arī fakts, ka neviens cilvēks, kurš atgriezies no Turienes, vairs nav tāds kā iepriekš – viņš ir redzējis citu pasauli, bet tas savukārt neizbēgami atstāj iespaidu gan uz domāšanas veidu, attieksmi pret dzīves vērtībām, gan uz garīgo izaugsmi.

Cilvēkus vienmēr interesējis jautājums – kas ir Tur, aiz šīs netveramās robežas starp Dzīvību un Nāvi? Cita dzīve? Daļēji šī interese sakņojas dabiskajā ziņkārībā, daļēji – mūžsenās peilēs no Augstākās varas, Soģa, no tā brīža, kad, beidzoties šīs zemes gaitām, būs jāatbild par šajā dzīvē padarīto vai nepadarīto. Arī – bailēs no iznīcības, fiziskas iznīcības – šī doma sevišķi mokoša šķiet pārliecinātiem materiālistiem, kuri savas dzīves laikā cieši ievērojuši principu „dzīvo nost uz visu banku!” – viņi nespēj aptvert, ka viss gluži vienkārši tā uzreiz var beigties.....

Okultisms: fantomi un „dzīvības spēks”...

Interesanti ir ezoterisko zinātņu un okulto rituālu un pētnieku/ zinātāju domas par cilvēka nāvi un dvēseles ceļojumiem pēc tās. Viņi uzskata, ka cilvēkam mirstot, viņa gars un dvēsele kopā ar astrālo ķermeni pamet miesu. Tiklīdz tas notiek, cilvēks pārvēršas bezmiesīgā būtnē. Astrālais ķermenis vadīja fiziskā ķermeņa dzīvības norises un uzturēja tā molekulu saistību, bet pēc tā aiziešanas fiziskais ķermenis pakāpeniski sāk sadalīties. Tomēr tajā vēl palikusi neapzinātā dzīvības enerģija, kas koncentrējas asins molekulās. To mēdz dēvēt par ēterisko ķermeni. Šā „dzīvības spēka” iespaidā līķim turpina augt mati un nagi. Atdaloties no ķermeņa, „dzīvības spēks” veido bezformīgu fantomu vai spīdumu, ko tumšās naktīs var novērot kapsētās. Tikmēr miesu atstājušais astrālais ķermenis nokļūst astrālajā virpulī.

Jo garīgāka un gaišāka ir mirušā cilvēka dvēsele, jo ātrāk un vieglāk tā sarauj saikni ar ķermeni. Ja cilvēku dvēsele ir kaislību pilna, to nomāc „zemes smagums” un tā ne tikai nespēj atrauties no kapa, kur apglabāts līķis, bet reizēm cenšas atgriezties līķī. Lai paveiktu iesākto un nepabeigto. Iespējams, lai labotos.....

Asaras, ko izraud mirušā tuvinieki, īstenībā ir gudra dabas velte, jo raudošs cilvēks asarās zaudē zināmu tiesu garīgās enerģijas, kuru saņem cita cilvēka (šai gadījumā aizgājēja) dvēsele un tas palīdz tai pārvarēt grūtības, kas radušās dvēselei ierodoties astrālajā pasaulē.

Slieksnis uz citu dimensiju....

Interesanti, ka kosmiskajā pasaules izpratnē nāve ir durvis / slieksnis uz citu dzīves vai eksistences dimensiju. Un caur šīm durvīm spiesti iziet visi cilvēki. Visuma pētnieki uzskata – cilvēkam nebūtu jābaidās no nāves, jo brīdī, kad viņš iegūst kosmisko apziņu un spēju apjēgt savu fizisko ķermeni, kā arī procesus un parādības, kuras notiek ne tikai fiziskajā, bet arī garīgajā pasaulē, viņam atklājas arī tā saucamā nāves jēga un uzdevums. Nebaidieties – dvēsele atdzimst.....

Budisms, īpaši Tibetas mūku filozofiskie traktējumi mirušu, nāvi un tālāko gara un dvēseles attīstības struktūru skaidro ārkārtīgi sarežģīti. Taču šia skaidrojumā ir vairākas šķietami vienkāršas patiesības.

Budismā valda uzskats, ka pēc fiziskās nāves cilvēka gars 49 dienas atrodas tā saucamajā karmiskās veidošanās ciklā, šai laikā ik pēc septiņām dienām atkal nomirstot un vēlreiz atmostoties jaunā karmiskā veidolā. Taču šis skaitlis nav absolūts – atkarībā no aizgājēja gara attīstības pakāpes pārveidošanās laiks var būt vairākus mēnešus, gadus, gadu desmitus vai pat simtus ilgs.

Uz vienu vai otru pusi.....

Dažādi pasaules uzskati, dažādas reliģijas, dažādas filozofijas. Atšķiras izpratne par cilvēka uzbūvi (fizisko, garīgo un dvēselisko), atšķiras jēdzieni un to skaidrojumi, atšķiras leģendas un konkrēti piemēri no dzīves. Paliek pretstati.

Mūsdienu zinātnes materiālās pasaules uzskats ar ārpus cilvēka dzīves noliegšanu pretstatā kristīgās ticības mācībai par mūžīgās dzīves svētlaimi, Pastaro tiesu un Augšāmcelšanās dienu. Vai arī – pretstatā budisma mācībai par reinkarnāciju – dvēseļu pārceļošanu, pārdzimšanu. Un visam pa vidu – cilvēki, kuri atgriezušies no Turienes, pārkāpuši šo slieksni............."

Diāna Runce. „Sieviete” 10/2003
Avots: E-mistika.lv
" Pēcnāves vīziju zinātniskie pētījumi nesniedz konkrētu priekšstatu par to, kas mūs sagaida Viņsaulē. Amerikāņu psihiatrs Reimonds Moudijs XX gadsimta septiņdesmitajos gados grāmatā «Dzīve pēc nāves» ir minējis vairākus piemērus par cilvēku piedzīvoto uz dzīves un nāves robežas. Vācu sociologu pieredze Reimonds Moudijs nonāca pie secinājuma, ka visu rasu un nāciju cilvēki mirst vienādi un aiziet no šīs pasaules pa vienu un to pašu ceļu. Citi pētnieki, analizējot cilvēku stāstījumus par pārdzīvoto klīniskās nāves laikā, ir centušies šo stāstu saturu kaut kādā veidā apkopot. Šis stereotips jau ir plaši pazīstams: mēs viegli pametam savu fizisko ķermeni un bez nožēlas noskatāmies uz to no augšas, tad caur garu tuneli traucamies pretī gaismai. Mēs priecīgi tiekamies ar mirušajiem radiem un draugiem, pārskatām savu dzīvi gluži kā videoierakstā… Un tomēr daudzu cilvēku, kuri pārdzīvojuši klīnisko nāvi, stāstījumi pierāda, ka viņu ceļš uz Viņsauli visās detaļās nekad nesaskan ar iepriekš minēto shēmu. Ņujorkas taksista dzīvesveids ievērojami atšķiras no nomaļa Indijas ciema zemnieces piedzīvotā. Tāpat arī viņu pirmsnāves vīzijas nepavisam nav vienādas. Dziļi personiska miršanas mirkļa pieredze var pārveidoties spilgtos tēlos, kas nozīmē, ka dažās galvas smadzeņu šūnās dzīvība acīmredzot pastāv par aptuveni 15 minūtēm ilgāk, nekā ir pieņemts uzskatīt. Vācu sociologi no Konstancas universitātes ir paziņojuši daudzus gadus ilgušus novērojumus, kas veikti ar pacientiem, kuri pārdzīvojuši klīnisko nāvi Vācijas un Zviedrijas klīnikās. Visi aptaujātie pacienti piederēja dažādiem sociālajiem un kultūras slāņiem. Četri procenti no viņiem pēc apziņas pazaudēšanas pārdzīvoja neparastu stāvokli un spēja atcerēties savas vīzijas. Ja to procentuāli pārceļ uz visu Zemes iedzīvotāju skaitu, tad sanāk, ka miljoni no visiem mirstošajiem cilvēkiem nāves brīdī redz spilgtus tēlus un ievērojamus notikumus. Vīzijas pierāda pēcnāves dzīves eksistēšanu Galvenais secinājums, ko, balstoties uz šiem stāstījumiem, veikuši vācu zinātnieki, ir pretrunā ar Reimonda Moudija uzskatiem par pēcnāves vīziju universālo raksturu. Izrādījās, ka pacientu nepabeigtajam ceļam uz Viņsauli ir izteikti nacionāls un vietējs raksturs. Vācietis no kāda Alpu ciema pirmsnāves mirkļos ir redzējis pilnīgi citas ainas nekā Cīrihes bankas kalpotājs Šveicē. Vācu valodā runājošo austrumu un rietumu zemju iedzīvotājiem parādās atšķirības audzināšanā un iepriekšējās dzīves ideoloģiskajā nostādnē. Vācu sociologu pētījumi neapstiprina apgalvojumus, ka cilvēku redzējumus klīniskās nāves laikā var uzskatīt par dzīvības pēc nāves eksistēšanas pierādījumu. Ja ainas, kas parādās smadzeņu darbības izdzišanas laikā ir tik cieši saistītas ar cilvēka biogrāfiju un sabiedrības, kurā viņš nodzīvojis, tradīcijām, tad tām ir jābūt apziņas produktam. Vizuālie tēli sarežģītu bioķīmisku procesu dēļ parādās dažās galvas smadzeņu šūnās kā sapņi vai halucinācijas. Dažāda dzīve — dažādi pirmsnāves tēli Lai ielūkotos Viņsaulē, atrašanās uz nāves robežas nav obligāta prasība. Līdzīgu ekstremālu stāvokli cilvēkiem dažreiz var izraisīt pēkšņs satricinājums. Tā, piemēram, šamaņi spēj sevi ievadīt transa stāvoklī, lai izsauktu garus vai paredzētu nākotni. Ikviena cilvēka, kas atgriezies no Viņsaules, stāsts ir jāsalīdzina ar viņa dzīves faktiem. Kāda sieviete no Šveices, kura cieta smagā avārijā, savās pirmsnāves vīzijās kāpa augstā kalnā, un viņai bija ļoti grūti iet. Cilvēku priekšstatam par vieglu un patīkamu ceļu bieži vien piemīt konkrēts un profesionāls raksturs. Šveiciešu alpīnists klīniskās nāves laikā nekādu gaismu tuneļa galā neredzēja — virs Alpu ielejām viņš pacēlās gaiši zilās debesīs kā ērglis un planēja kopā ar rozā mākoņiem. Pēcnāves redzējumu Alpu kolorīts kļūst vēl izteiktāks, ja to salīdzina ar citu tautu pārstāvju stāstiem par pāreju uz Citu Pasauli. Hopī cilts indiānis skrēja pa prērijām uz Viņsauli pa galvu pa kaklu, kā to bija darījis visu mūžu medību laikā. Kāda indiāniete uz govs jāja tieši debesīs. Ņujorkas taksists klīniskās nāves laikā sajuta, ka viņš lido neparastā dzeltenā automašīnā, ar kādu parasti brauca pa pilsētu, lai nopelnītu sev iztiku… Tikai reāli piedzīvotas situācijas mirstošā smadzenēs spēj izraisīt tik izteiktus un konkrētus tēlus. Austrumu un Rietumu sabiedrība Pārliecinošu kultūras, sabiedrības tradīciju un personīgās biogrāfijas miksējuma piemēru rāda kādas šveiciešu izcelsmes alpīnistes Viņsaules vīzijas. Mirstošajai sievietei šķita, ka viņa atrodas kalna galā un dzird mūziku: «Tā bija brīnišķīga mūzika — mans mīļais Mocarts, «Burvju flauta». Tajā ir kāda vieta, bazūnes partija, kuru spēlē mans draugs, — ak, cik brīnumjauki!» Reliģiozie vācieši no Vācijas rietumiem pirmsnāves ceļu pretī gaismai bieži vien uzskata par debesbraukšanu. Austrumvācieši, kuri gandrīz visu dzīvi ir pavadījuši sociālismā, miršanas procesu pārdzīvo kā murgainu notikumu. Viņi laužas caur tumšu tuneli un nokļūst ellē. 60 procenti austrumvāciešu, kuri atradušies klīniskās nāves stāvoklī, ir paziņojuši, ka viņi šo laiku pavadījuši šausmīgās ciešanās. Tajā pašā laikā tikai 30 procenti rietumvāciešu ir spējuši atcerēties nepatīkamas sajūtas un bailes. Varbūt totalitārā sabiedrība formē zemapziņas gatavību saņemt nosodījumu, atmaksu, nāves mokas? Tikai ceturtā daļa no VDR vāciešiem nāves brīdī ir sajutuši savu «ceļu pie Dieva», bet rietumu zemēs — katrs otrais. Pēdējo gadu stāstos par pirmsnāves vīzijām ir attīstījusies Eiropas tautu lietpratība ezoteriskajās zinātnēs un nekristīgajās ticībmācībās — tas ir saistīts ar ticību reinkarnācijai. Pētījumi turpinās Lai noteiktu cilvēka miršanas universālo procesu, ir jāizdala daudzas individuālas īpatnības, kas ir visiem kopīgas vienotā kodolā. Bet vai šāds kodols vispār pastāv? Tā, piemēram, ķīnieši un Malaizijas iedzīvotāji pēc klīniskās nāves nekad nav stāstījuši par saviem lidojumiem caur tuneli pretī gaismai vai par iziešanu no sava ķermeņa kā par pazīmi, kas atdala garu no miesas. Cilvēka smadzenēs notiekošos bioloģiskos procesus ļoti intensīvi pēta visā pasaulē. Pateicoties šim darbam, ir atklāti skābekļa nepietiekamības rašanās nosacījumi smadzenēm, kas izraisa sekas uz dažādu redzes atmiņas veidu tēliem. Tāpat ir zināms, ka dažu šūnu kairināšana noteiktā smadzeņu daļā izraisa ārpuszemes sapratnes sajūtas, eiforiju. Par šādām izjūtām ir stāstījuši izglābtie «slīkoņi» un cilvēki, kuri ir gandrīz nosaluši. Laicīgā zinātne neko neizskaidro Kad smadzenes nesaņem skābekli, šūnas, kas kontrolē atmiņu, «izslēdzas», citas šūnas kairina redzes nervus, kā rezultātā pēkšņi ieslēdzas «atmiņas kinolente» … Rudolfa Virhova Berlīnes universitātes klīnikā ir izstrādāta metodika, ar kuru cilvēku var novest pie skābekļa nepietiekamības stāvokļa. 22 sekunžu laikā brīvprātīgais tiek pakļauts plaušu hiperventilācijai, un pēc tam viņam tiek saspiests krūškurvis — cilvēks zaudē samaņu. Kad voluntierus atgriež pie samaņas, viņi stāsta par sajusto tunelī un ceļā pretī gaismai. No visu liecību daudzveidības par pirmsnāves redzējumiem ir iespējams izdalīt vienu kopīgu pazīmi — īpašu intensitāti, svarīgumu un pārdzīvojumu neparastumu. Visi cilvēki vienbalsīgi apgalvo, ka pārdzīvotais nav līdzīgs parastam sapnim. Par vīziju raksturu ir savākts pietiekami daudz informācijas, ko nevar sacīt par tās rašanās mehānismu. Mirstošo smadzeņu mozaīkveida bioķīmiskā aina nepavisam nav pilnībā izpētīta — tajā ir ļoti daudz neizskaidrojamu norišu un faktoru."
Avots: Apollo.lv
Tā kā daudzi stāsta par to, ka redzējuši sevi it kā no malas, tagad tiek uzsākts eksperiments - palātā, kur atrodas "ne īsti mirušais, ne īsti dzīvais", kamēr šis ir klīniskās nāves stadijā tiek novietoti vairāki priekšmeti, par kuriem nabadziņam nav ne jausmas un pēc tam šim tiek taujāts par to, kas taj telpā stāvējis. Pēc vairākiem mēnešiem vai gadiem sagaidīsim rezultātus.