Ne taču, kur jums prāts... Pirms kāda laika tiku te rakstījis par ūdeni, tad nu lūk - turpinājums(godīgi sakot... gandrīz nekā jauna, bet ne mazāk interesanti).
2007.gadā klajā nāca Producentu Centra "Masterskaja" zinātniski - populāra filma, ar nosaukumu "Dzīvā ūdens noslēpums".
Tiem, kuriem nav iespējas noskatīties šo filmu, piedāvājam iepazīties ar filmas tekstu.
***
Cilvēks un pasaule ap viņu – maza, zila planēta visumā, telpā, kura slēpj milzum daudz noslēpumu, galvenais no kuriem ir pasaules radīšanas noslēpums.
Mūsu zeme atšķiras no citām planētām – viņa ir dzīva, un tagad jau mēs zinām, kāpēc – uz tās ir ūdens.
Ja strauji samazināt ūdens daudzumu vai izmainīt kaut vienu no ūdens apbrīnojamām īpašībām, dzīve uz zemes pazudīs.
Pēc tam, kad zinātnieki izvirzīja hipotēzi, ka ūdenim piemīt atmiņa, cilvēces priekšā pavērās perspektīva, cilvēks pietuvinājās galvenajam noslēpumam – ūdenim.
Adīns Šteinzalcs, teologs (Izraēla): „Kas ir ūdens? Principā mēs visi to zinām. Tā ir tā pati viela, bez kuras nespēj pastāvēt dzīvs organisms. Visa dzīvība, viss dzīvais ir balstīts uz ūdens.”
Vlails Kaznačejevs, Krievijas medicīnas zinātņu akadēmijas profesors, akadēmiķis (Krievija): „Ūdens pietuvinās tām īpašībām, kādas piemīt dzīvai būtnei un, ja runāt par šīm īpašībām, tā atgādina mums dzīvu vielu.”
Vēl nesen tika uzskatīts, ka ūdens īpašības ir atkarīgas no tās ķīmiskā sastāva. No šī skata punkta ūdeni sadalīja uz dzīvu ūdeni un mirušu ūdeni. Dzīvam ūdenim ir sārmaina vide, mirušam ūdenim – skāba. Šķita, ka ūdenim vairs nav nekādu noslēpumu.
Rustums Rojs, Pensilvānijas universitātes profesors (ASV): „Mums jāpievērš ūdenim uzmanība, jo tas izskatās kā ļoti viegli izmaināma viela. Bīstamība un grūtības slēpjas tajā, ka pastāv ļoti daudz veidu, kā uz to iedarboties.„
Vienā no slēgtām Vācijas laboratorijām 20.gadsimta 60-jos gados notika neizskaidrojams gadījums. Laborante, traukā ar destilētu ūdeni, netīšām iemeta slēgtu ampulu ar stipras iedarbības indīgu vielu. Nevēloties afišēt savu kļūdu, viņa to tā arī atstāja guļošu ūdenī. Ampulu pamanīja tikai pēc 3 dienām. Bet tā kā ampula bija hermētiski noslēgta, tā neradīja pārliekas raizes. To izņēma, bet par incidentu nolēma aizmirst. Vēlāk ar šo ūdeni dzirdīja laboratorijas peles, kuras pēc neilga laika bija jau mirušas. Ūdeni bez vilcināšanās pakļāva rūpīgai analīzei. No ķīmiskā sastāva puses ūdens izrādījās nevainojami tīrs. Sanāk, ka ūdens, nenonākot tiešā saskarsmē ar indi, kaut kādā veidā pārņēma tās īpašības. Saņēma no indes negatīvu informāciju.
Uzsūkt informāciju, informācijas noplūde, informācijas avots, slāpes pēc informācijas... kāpēc cilvēki, runājot par informāciju, piešķir tai pazīmes un īpašības, kādas piemīt ūdenim? Informāciju var smelt un var ar to aizrīties. Informācija var būt sausa un sulīga. Mēs neaizdomājoties šādi runājam, bet valoda nekļūdās, jo tieši viņa glabā senās nozīmes, kuras formējušās cilvēces vēstures rītausmā, un tas nozīmē, ka informācija patiešām vai nu sastāv no ūdens, vai arī dzīvo ūdenī.
Rustums Rojs, Pensilvānijas universitātes profesors (ASV): „Bet tas nenotiek molekulārā līmenī. Strukturālā informācija tas ir atslēgas vārds. Strukturālais informācijas paraugs veido paraugu ūdenī. Piedāvāju labākai izpratnei piemēru. Grafīts un dimants – viņiem ir vienāds ķīmiskais sastāvs. Tikai ogleklis, tīrs ogleklis, bet šeit mēs varam pārveidot grafītu dimantā dažu sekunžu laikā, neko tam nepievienojot. Tā mīkstākā viela pārtop par cietāko vielu pasaulē, nemainot to ķīmisko sastāvu. Šis piemērs parāda, ka struktūra ir svarīgāka par ķīmisko sastāvu.”
Ūdens molekula ir dipoliska – no vienas puses tai dominē negatīvs lādiņš, no otras – pozitīvs. Tas ir zināms fakts. Viena molekula ar negatīvi lādēto pusi var pie sevis pievilkt citu pozitīvi lādēto molekulu, tad vēl vienu, un vēl nākamo... tā formējās ūdens struktūra. Tā ir kustīga un nav ilgstoša. Bet dažreiz, mainīgo formu starpā, var redzēt stabilu veidojumu – klāsterus. Tieši šajās struktūrās glabājās informācija, kādu ūdens ir uztvēris.
Rustums Rojs, Pensilvānijas universitātes profesors (ASV): „Kad runājam par uztveršanu, mēs domājam mērāmu ūdens struktūras izmaiņu, ko var reģistrēt ar konkrētām eksperimentālām ierīcēm, tātad, pilnīgi objektīvā veidā”.
Leonīds Izvekovs, zinātnieks (Krievija): „Ūdens ir unikāls. Tam piemīt atmiņa un tas atceras visu, kas atrodas blakus. Tehnogēnie apstākļi, mežs, pļava, krāvēji veikalos, pārdevēji, viss, kas ūdeni attīra, viss, kas to atjauno.”
Viss, ko redzam, dzirdam, sajūtam - tas ir gaismas, skaņas, elektromagnētisko un daudzu citu viļņu kopums. Katra dzīvības forma – baktērija, kukainis, dzīvnieks, cilvēks šos viļņus uztver atšķirīgi – savā, skaidri noteiktā diapazonā. Un tikai ūdens ir spējīgs uzņemt visas dabā pastāvošās frekvences un to iespaidā kļūt dzīvs vai miris.
Vlails Kaznačejevs, Krievijas medicīnas zinātņu akadēmijas profesors, akadēmiķis (Krievija): „Ir tādas struktūras, kuras attiecas uz mirušu ūdeni. Tādas struktūras ir. Tas ir miris ūdens un, ja ar tādu ūdeni laistīsiet augus, neko negūsiet.”
Konstantīns Korotkovs, zinātņu doktors, profesors (Krievija): „Var teikt, ka ūdens tiešām ir viens no jūtīgākajiem apkārtējā vidē esošās ietekmes indikatoriem.”
Šī ietekme, iedarbojoties uz ūdeni, maina tās struktūru, pie kam cilvēka uztveres ziņā, ūdens pilnīgi nemainās – tam nav ne garšas, ne krāsas, ne smaržas. Un tajā pat laikā uz zemes nevar atrast vienādu ūdeni! Tā ir kā balta lapa, kuru izmainīt var vismazākais svītrojums.
Dižais mākslinieks Leonardo da Vinči savos pierakstos par ūdeni atzīmēja: „Ūdens maina savu raksturu tik reizes, cik pastāv vietu, kur ūdens tek”.
Olga Butakova, Veselības atjaunošanas institūta galvenais ārsts (Krievija): „Ja runāt par ilgdzīvošanu, tad ir vieta, ierakstīta Ginesa rekordu grāmatā - Okinavas sala. Tur tiešām cilvēki dzīvo ilgi, pie kam viņi ļoti daudz strādā un viņiem ir maz tādu saslimšanu kā ateroskleroze, cukura diabēts, onkoloģiskās saslimšanas. Izrādījās, ka viņi dzer dabisku ūdeni, un tā kā sala atrodas blakus koraļļiem, ūdens satur organiskos minerālus.”
Koraļļi - šie dabas veidojumi ir ne tikai skaisti, bet arī ilgmūžīgi. Uzskata, ka senākajam no tiem ir 600 miljons gadu. Tieši no koraļļiem ūdens uzzina, ka dzīvot var ļoti ilgi, pie kam paliekot stipram un jaunam. Tālāk ūdens šo informāciju nodod ūdens videi cilvēka organismā, noskaņojot to uz ilgu mūžu.
Olga Butakova, Veselības atjaunošanas institūta galvenais ārsts (Krievija): „Vēl jāpiemin Pakistānas augstkalnu apdzīvotu vietu Kumzakutu. Šo iedzīvotāju dzīves ilgums ir apbrīnojams. Mēs vidēji dzīvojam, aptuveni, 57 gadus, bet ir tautas, kuru vidējais dzīves ilgums ir 100 gadi, tas nozīmē, apmēram, divas reizes vairāk. Un zinātnieki centās noskaidrot, kas šādai ilgdzīvošanai ir par iemeslu, jo ēdiens ierobežots, skābekļa maz – augstkalne, praktiski nekādu nosacījumu normālai dzīvei, bet cilvēki tomēr mierīgi dzīvo. Noskaidrojās, ka ūdens raksturs, kuru viņi lieto, ir pilnīgi citāds.”
Runa ir par ūdeni, kurš tek pa stāvām kalnu nogāzēm ledāju kušanas rezultātā. Visa ceļa garumā, kristāliskie strauti uztver saules un akmens enerģiju, uzņem informāciju par augsnes īpatnībām, minerālu sastāvu, iežiem. Šāda uztvertā informācija ir pilna ar svaigu gaisu un zemi, kuru nav skārusi civilizācija.
Rustums Rojs, Pensilvānijas universitātes profesors (ASV): „Ir pazīstams Japānas zinātnieks Emoto. Lūk, viņš parāda bildes ar ūdens iespaidiem. Bet mēs droši to nezinām. Pierādīt mēs to nevaram.”
Šīs fotogrāfijas ir veiktas Emoto laboratorijā. Dažādas formas kristāli. Arī tie ir ūdens iespaidi.
Fotogrāfijas zemāk.
Masaru Emoto, zinātnieks (Japāna): „Ar rezonanses un atbalss palīdzību, tēls no kvantu līmeņa tiek pārnests uz materiālo līmeni. Tā tas notiek.”
Leonīds Izvekovs, zinātnieks (Krievija): „Vēl Maksis Plants teica, ka viss ir vilnis. Tas ir, kad mēs, piemēram, uzrakstām vārdu uz papīra un to pieliekam pie ūdens, un redzam, ka ūdens kristāls mainās, tas nozīmē, ka ūdens mainās, tās frekvences iedarbībā, kuru satur šis vārds.”
Olga Butakova, Veselības atjaunošanas institūta galvenais ārsts (Krievija): „Ņemot vērā to, ka cilvēks savas dzīves laikā izlieto 75 tonnas ūdens, cauri cilvēka organismam iziet liels daudzums informatīva ūdens, ķīmiska ūdens, dažādas struktūras ūdens, un vispār dažāds ūdens.”
Cilvēks par četrām piektdaļām sastāv no ūdens. Ja organisms zaudē 2% no šķidruma, viņš izjūt slāpes, ja 10% - sākas halucinācijas. Ja organisms zaudē vairāk par 12% ūdens, iestājas nāve.
1000 gadus atpakaļ dzīvojušais austrumu zinātnieks un ārsts Vicenna, vairākas dienas vērojot nobriedušu, sulīgu meloni, kura ar laiku kļuva sarukusi un izžuvusi. Viņš secināja, ka vecums vienmēr ir sausums.
Mūsdienu zinātnieki par to runā citiem vārdiem - vecums nozīmē, ka organisma šūnas zaudē ūdeni.
Olga Butakova, Veselības atjaunošanas institūta galvenais ārsts (Krievija): „Tas nozīmē, ka mēs esam apgarots ūdens. Pie tam bērns mātes miesās par 92-93% sastāv no ūdens. Kad mēs mirstam, tad par 50% sastāvam no ūdens. Visa mūsu dzīve ir ūdens apmaiņas process.”
1794.gada vasarā Urālas upes Časovaja, Vaslatinas piestātnē, smagi saslima mednieku vecākais Avrams Kricijs. No mutes nāca asinis, ko pavadīja sāpes vēderā. Šķita, ka nāve ir neizbēgama. Viņu aiznesa uz Taigu, uz avotu, kuru Aguļskas šamaņi uzskatīja par svētu un dziedinošu. Mednieks pie avota pavadīja gandrīz divus mēnešus. Viņš dzēra avota ūdeni un mazgājās tajā. Pēc šiem diviem mēnešiem viņš sajutās pilnīgi vesels. Vienlaicīgi ar to izžuva arī avots. Tas atjaunojās tikai nākamā gada pavasarī, pēc sniega kušanas. Ārsts, vācietis Henrihs Knops, kurš strādāja Demidova rūpnīcā, pie Časovaja upes, aprakstot šo gadījumu savā dienasgrāmatā, izdziedināšanas mehānismu paskaidrot tā arī nespēja.
Džulians Kenons, medicīnas doktors (Lielbritānija): „Tas līdzinās koriģējošas informācijas ievadīšanai datorā, ja veic analoģiju, starp pacientu un datoru. Šīs informācijas saņemšanas rezultātā, no medicīniskā viedokļa, tā pacientam palīdz.”
Ir zināms, ka ap slimā orgāna šūnām atrodas nestrukturizēts ūdens. Zinātnieki izsaka pieņēmumu, ka to var atjaunot ar ūdens palīdzību, kuram ir īpaša noturīga struktūra. Nākamais solis – ir izgatavot šādu ūdeni. Lai realizētu šo mērķi, laboratorijās tika radīti mākslīgi apstākļi, kā rezultātā ūdens saņēma labdabīgu informāciju.
Konstantīns Korotkovs, zinātņu doktors, profesors (Krievija): „Tie ir slogi, tās ir izlādes, tā ir ūdens kustība, tā ir ūdens burbuļošana, tā ir pāreja no vienas fāzes citā, un, kad šādi nosacījumi tiks ievēroti, tad mēs saņemsim aktīvu ūdeni.” To pašu ūdeni, kuru var sastapt dabiskajos avotos, tālu no civilizācijas.
Viktors Injušins, Valsts universitātes zinātņu doktors (Kazahstāna): „Mēs sakām: „Dzīvs ūdens”, tas ir, ūdens, kuru ar prieku uztver dzīvā šūna.”
Džulians Kenons, medicīnas doktors (Lielbritānija): „Kāds ir strukturētā ūdens iedarbības mehānisms katrā konkrētajā situācijā? Vai tas vērsts konkrēti uz imūno sistēmu, uz smadzenēm vai uz ko citu? Atbilde ir tāda – iedarbība tiks vērsta tur, kur tā būs nepieciešama.”
Vēl viens ūdens programmēšanas veids ir tā ietekmēšana ar vājajiem laukiem, salīdzināmiem ar cilvēka sirds elektromagnētiskā lauka spēku. Tādu ūdeni pacientiem piedāvā ierasto zāļu vietā.
Džulians Kenons, medicīnas doktors (Lielbritānija): „Es zinu, ka tas strādā situācijās, kurās farmaceitiskā medicīna nav nostrādājusi. Kad Jūs novērojat šādas situācijas klīniskajā praksē, tas ir visai iespaidīgi. Es to nosauktu par informatīvās medicīnas virzienu.”
Rustums Rojs, Pensilvānijas universitātes profesors (ASV): „Līdz ar to viens no svarīgākajiem aspektiem, izlaušanās, uz kuru mēs ceram, ir zinātnes izpratne par to, kas ir svarīgs struktūrā. Tad mēs varēsim šo struktūru iemiesot ūdenī un radīt saudzīgas zāles, saudzīgu dziedināšanas paņēmienu”.
Ūdeņi, kuri ieskauj bērnu mātes ķermenī, ir klāstera ūdens. Zem mikroskopa tas izskatās kā cieši piekļāvušās viena pie otras, precīzi noformējušās molekulu grupas. Rodas iespaids, ka ūdens mēģina it kā aizsargāt jauno dzīvību, vēršot tās saglabāšanai un attīstībai visus topošās mātes organisma spēkus.
Noskaidrojās arī tas, ka jaundzimušā šūnas satur tādu pašu ūdeni. Strauji sasaldējot šo ūdeni un aplūkojot to 20 tūkstoš reizes lielā palielinājumā, var ieraudzīt neticama skaistuma sniegpārsliņu:
Gadiem ejot, šī sniegpārsliņa, kā likums, savu formu maina.
Leonīds Izvekovs, zinātnieks (Krievija): „Mēs veicām ļoti interesantu eksperimentu, ietekmējot ūdeni ar viena un tā paša cilvēka fotogrāfijām, veiktām laika periodā no 7 līdz 44 gadiem. Kas ir interesanti, iegūtajiem kristāliem no šiem ūdeņiem bija kā vienādi fragmenti, tā arī atšķirīgi.
Septiņos gados kristāls vēl ir starojošs, viņš ir labsirdīgs, uz tā vēl nav nekā uzslāņota, tas ir bērns, tāpēc arī pats kristāls ir tāds... bērna kristāls, kurš ir tīrs.”
Tā izskatās pieaugšanas procesā uzkrātā dzīves pieredze.
Bildes zemāk.
Leonīds Izvekovs, zinātnieks (Krievija): „Mūsu pieņēmums ir tāds – cilvēks ierodas šajā pasaulē ar noteiktu uzdevumu un pēc šiem kristāliem, to fotogrāfijām, mēs redzam kā izmainās viņa programma, tas ir, vai viņš dara pareizi pēc šīs programmas vai nepareizi.”
Sanāk, ka mūsu organisma ūdens vide ir ne tikai fiziskās veselības atspulgs, bet arī emocionālā. No tā nenoslēpsi nelāgas domas, neapmānīsi ar viltību. Mūsu ūdens smalki jūt maigumu un labestību. Tverot visvājākās dusmas vai ļaunuma iedīgli, ūdens cilvēka organismā momentā sāk mainīties.
Līdzīgi, kopā ar civilizācijas attīstību, strauji mainās arī upju un ezeru dabiskā struktūra. Vai mūsdienu zinātne ir spējīga šo procesu ietekmēt?
Pazīstams ir turku zinātnieku pētījums, kad bojā ejošā ezerā tika ieliets jonizēts ūdens un, burtiski dažu stundu laikā, ezers sāka mainīties – sāka attīrīties un ūdens kļuva dzidrāks. Bet, kopā ar slimo mikrofloru, zuda arī visi labvēlīgie mikroorganismi. Var pieļaut, ka šīs iedarbības rezultātā, ūdenī izveidojās struktūra, kura bija agresīva pret visu dzīvo.
Krievu zinātnieki savukārt izmantoja sevišķi vājus elektromagnētiskos laukus ar noteiktu frekvenci, kas deva pilnīgi citu rezultātu.
Aleksandrs Solodilovs, Krievijas dabaszinātņu akadēmijas akadēmiķis, zinātņu doktors (Krievija): „Mēs strādājām tā sakot ar slimiem ezeriem, tas ir ar tādiem, kuriem bija acīm redzama tendence uz deģenerāciju. Pēc tam, kad mēs iejaucāmies šajā procesā, tiesa, tas aizņēma lielu laika daudzumu, parasti, apmēram, 3 gadus, ūdeņi atveseļojās, tas ir, tam atjaunojās homeostāzes* spēja. Līdz ar to ezera degradācijas problēma bija novērsta.”
Ūdens šajā ezerā atkal sāka degt.
Degšana ir sevišķa dzīva ūdens īpašība, kas atšķir to no miruša ūdens. Spēja pastāvīgi tikt vaļā, sadedzināt sevī kaitīgo organisko ķīmiju!
Zinātnieki izpētīja dažus paraugus, ņemtus no pudelēs slēgta ūdens un cauruļvadu ūdens. Dabiskā degšana netika fiksēta nevienā no šiem ūdeņiem.
Vladimirs Voeijkovs, Maskavas Valsts universitātes profesors, zinātņu doktors (Krievija): „Cauruļvadu ūdens sāks pats degt tikai pēc tam, kad tajā izdegs viss, kas to piesārņojis. Tāpēc to arī nostādina.”
Nonākot caurulēs, ūdenim tiek liegts skābeklis, saules gaisma un saskarsme ar zemi. Tā vietā - tumša, ierobežota telpa. Laidenas gultnes vietā – strauji pagriezieni, taisni leņķi. Tos pārvarot, ūdens uzņem jaunu informāciju, kura satur vardarbīgu attieksmi pret viņu un cilvēkiem vienam pret otru.
Skaudība, aizkaitinājums, niknums, skandāli – ar šīm vibrācijām ūdens caurules ir pārpilnas. Ūdens tās ķēdes veidā, pa neskaitāmām caurulēm, nes no vienas mājas uz otru.
Aloīzs Grūbers, zinātnieks (Austrija): „Mēs novārdzinām ūdeni tādā mērā, ka tas priekš mums – cilvēkiem, dzīvniekiem un augiem, kļūst par slogu un ne palīdzību. Šis ūdens var mūs saslapināt, bet tam nav spēka un enerģijas”.
Atbrīvojies no nedabīgajiem apstākļiem, ar katru jaunu skābekļa malku, ūdens daļēji atgūst savu zaudēto spēku.
Olga Butakova, Veselības atjaunošanas institūta galvenais ārsts (Krievija): „To vajadzētu diennakti nostādināt, pie kam regulāri apmaisot, lai šai gāzei – hloram, būtu iespēja iziet. Pat tad, kad mēs stāvam zem dušas, mēs saņemam 10 maksimāli pieļaujamās hlora koncentrācijas, jo tā ir gāze.”
Hlors ūdensvadā pēc būtības aizstāj skābekli. Faktiski izdedzinot slimību izraisošās baktērijas, tas atņem ūdenim viņa paša uguni.
Vladimirs Voeijkovs, Maskavas Valsts universitātes profesors, zinātņu doktors (Krievija): „Ja cilvēks dzer ūdeni, kurš nedeg, tad mūsu uguns palēnām dziest, kas gan nenotiek uzreiz, jo mums pašiem sava uguns ir pietiekoši.”
Konstantīns Korotkovs, zinātņu doktors, profesors (Krievija): „Kā jau zinām, mūsu fizioloģija ir saistīta ar veģetatīvo sistēmu, veģetatīvā sistēma saistīta ar nervu sistēmu, kas savukārt ietekmē mūsu domas un emocijas.”
„Cilvēka emocijas ir ūdens”, teica Leonardo da Vinči. Tieši ūdens straumes forma cilvēkā nosaka viņa raksturu. Pastāv vēsturiska versija, ka slavenais darbs par lielajiem plūdiem, kuru radīja Leonardo da Vinči, izraisīja karaļa Franciska I sajūsmu. Ūdens plūdi, degoši meži, ūdens, kas noslauka savā ceļā kokus un pilsētas, pāršķelti uz pusēm kuģi, kas atsitas pret klintīm bezgalīgajā ūdens niknuma okeānā... Francisks I sarunā ar Leonardo izteicās, ka vēlētos pielikt pie lūpām kaut pilīti šāda ūdens. „Es jums tādu ieliešu” – atbildēja Leonardo. Mēs nezinām, ko tajā vakarā iedzēra Francijas karalis no kausa, kuru pasniedza viņam mākslinieks, bet zinām tikai rezultātu. Francisks iegāja vēsturē kā savas valsts karalis – uzvaras nesējs. Bet ūdens dusmu recepti Leonardo da Vinči aiznesa sev līdz aizsaulē.
Aleksandrs Solodilovs, Krievijas dabaszinātņu akadēmijas akadēmiķis, zinātņu doktors (Krievija): „Mēs pievērsām uzmanību tam, ka ūdens ārkārtīgi spēcīgi reaģē uz cilvēka klātbūtni. Tieši cilvēka. Mums nebija iespēju speciāli atsekot, diferencēt cilvēka ietekmi un dzīvnieku ietekmi. Tā kā cilvēka ietekmei ir ārkārtīgi uzbudinošs faktors, attiecīgi veikt eksperimentus par to, kā ūdeni ietekmē vājie lauki, pie tam neņemt vērā cilvēka atrašanos blakus ūdenim, nav iespējams. Pirmais, ko mums vajadzētu izdarīt, tīra eksperimenta veikšanai, ir – izolēt cilvēku, viņš nedrīkst atrasties tiešā kontaktā ar ūdeni”.
Effi Čau, Alternatīvās medicīnas prezidentūras padomes locekle (ASV): „Mēs veicām eksperimentus, es nesaku – augsta līmeņa zinātniskus, tie drīzāk bija populāri zinātniski. Mūsu mācekļi virzīja enerģiju ūdenim, ar savu domu palīdzību un ar šo ūdeni laistīja augus, savukārt citus augus laistīja ar parasto ūdeni. Un augi, kurus laistīja ar „uzlādēto” ūdeni, izauga divreiz lielāki, deva vairāk ziedu un izskatījās daudz veselāki par tiem, ko laistīja ar parasto ūdeni.”
Ūdens uztver vismazākās noskaņojuma izmaiņas cilvēkā. Jebkurš mūsu stāvoklis ir vibrāciju plūsma, no kurām pašas gaišākās dzimst mīlestībā. Tās varenība ir ielikta jau pašā vārdā. Mūsdienu zinātne uzskata, ka, jo senāks ir vārds, jo vairāk spēka tam piemīt.
Konstantīns Korotkovs, zinātņu doktors, profesors (Krievija): „Īpašs veids kā ietekmēt apkārtējo pasauli un, jo īpaši ūdeni, ir lūgšana. Lūgšana nav vienkārši meditācija, tas nav kaut kāds noteikts rituāls vai darbība, bet pieslēgšanās augstākām enerģijām.”
Tāpēc, cilvēks, kurš nekad pat nav dzirdējis lūgšanu, ir spējīgs uzminēt šīs vibrācijas, bet ūdens, šo vārdu iedarbībā – kļūt dzīvs.
Krievijā ir pazīstams, tā saucamais trīszvanu ūdens, kuram piemītot īpašs, jebkuras slimības, dziedinošs spēks. Šo ūdeni ņem no trīs baznīcām, kuras atrodas tā, ka vienas baznīcas zvanu skaņas nav dzirdamas citā. To dara, klusējot. Pēc tam, šo ūdeni, ne vienu vārdu nerunājot, salej kopā. Cilvēks, kas smagi slimajam nes trauku ar trīszvanu ūdeni, nedrīkst ne ar vienu sarunāties, pretējā gadījumā dziedinošais spēks pazudīs.
Masaru Emoto, zinātnieks (Japāna): „Es uzskatu, ka dialogs ar ūdeni, dialogs, starp ūdeni un cilvēku, ir ļoti būtisks. Katrs dialogs ar ūdeni pielīdzināms cilvēka sarunai pašam ar sevi caur spoguli. Caur dialogu ar ūdeni cilvēks pats sevi labo un apliecina sevi”.
Effi Čau, Alternatīvās medicīnas prezidentūras padomes locekle (ASV): „Ja sakām, ka 85% ūdens, kurš atrodas mūsu organismā, tiek pakļauts tādai ietekmei - mēs ietekmējam milzīgu ūdens apjomu cilvēciskajā būtnē.”
Rustums Rojs, Pensilvānijas universitātes profesors (ASV): „Mēs patiesi varam novērot, ka ūdenī notiek izmaiņas šo smalko ietekmju rezultātā. Ja ir izmaiņas, tātad tur atrodams nospiedums.”
Olga Butakova, Veselības atjaunošanas institūta galvenais ārsts (Krievija): „Tāpēc agrāk teica – nedzeriet tēju, ar cilvēku, kurš jūs nemīl. Uz tēju aicināja tos, kuri intuitīvi viens otram patika, tieši šī iemesla dēļ – praktiski notiek ūdens programmēšana.”
19.gadsimta pašā sākumā Ņižņij-Novgorodā dzīvoja tirgotājs Ņikita Agurjevs. Viņa sieva Anastasija bija slavena ar savu daiļumu un labsirdību. Bet laimīgu ģimeni šiem cilvēkiem neizdevās izveidot, jo astoņu gadu garumā sieva tā arī nespēja dzemdēt vīram pēcnācēju. Kādu dienu vecā aukle pastāstīja par brīnumdarītāju avotu Devejevā, kura ūdeņi palīdz pret neauglību. Drīzumā piedzima dēls. Jaunās dzīvības rašanās programma kaut kādā veidā nokļuva jaunās sievietes organismā.
Martins Čaplins, Londonas universitātes profesors (Lielbritānija): „Molekulas, kādā no šūnas daļām, ietekmē ūdeni. Ūdens ietekmē ūdeni, kurš atrodas blakus, kas savukārt ietekmē nākamās molekulas. Tādā veidā ūdens tiek izmantots informācijas nodošanai šūnas iekšpusē.”
Tieši pēc Devejevas avota apmeklējuma pēdējā Krievijas imperatore Aleksandra Fjodorovna, dzemdēja mantinieku Alekseju, kurš bija tik ļoti gaidīts.
Konstantīns Korotkovs, zinātņu doktors, profesors (Krievija): „Runā, ka pastāv, tā saucamās, lūgšanām piepildītās vietas. Mēs veicām pētījumus – likām ūdeni šajās vietās, likām ūdeni blakus cilvēkiem, kuri lūdzās un atkal, vairumos gadījumu, mēs skaidri redzējām izmaiņas ūdens informatīvajā struktūrā. Lūgšanas laukā esošā ūdens enerģētika skaidri mainās.”
Olga Butakova, Veselības atjaunošanas institūta galvenais ārsts (Krievija): „Asins aina mainās lūgšanas iespaidā. Pie tam tas ir izolēts asins piliens, kurš tiek paņemts un pētīts minūtes laikā, kamēr tas ir dzīvs. Un tas mainās, atkarība no ļoti daudziem faktoriem.”
Nav nozīmes tam, kādā valodā, skaļi vai domās ir izteikta lūgšana.
Struktūras veidošanās ir atkarīga tikai no cilvēka jūtu patiesuma un spēka.
Leonīds Izvekovs, zinātnieks (Krievija): „Kristālam, kādu ieguvām no Sergija Radoņeža avota, bija ne tikai sešu staru struktūra, bet detalizēti aplūkojot vienu no šī kristāla stariem, mēs konstatējām starojumu krusta veidā. Tas bija ārkārtīgi skaisti, tik ļoti, ka nezinu, ar ko redzēto varētu salīdzināt. Tas ir oriģināls kristāls, ļoti, ļoti skaists.”
Nāves jūra – zemeslodes zemākā atzīme. Pati sāļākā jūra uz zemes. Fenomens, kuru daudzi zinātnieki saista ar tektoniskajiem procesiem, bet, saskaņā ar seno leģendu, kādreiz šeit blakus atradās divas pilsētas, kuru iedzīvotāji grima greznumā un dīkdienībā. Aptuveni, 2 000 gadā pirms Kristus, briesmīgas dabas katastrofas rezultātā, pilsētas tika „noslaucītas” no zemes virsas. Viss, kas palika – jūra, kurā nav dzīvības.
Aloīzs Grūbers, zinātnieks (Austrija): „Varenākais cilvēka spēks, gara spēks, domas spēks, kuru var izmantot pozitīvi vai negatīvi. Izmantojot to negatīvi, cilvēks piesārņo savu šķidrumu un kopējo ūdeni – dīķos, upēs, ezeros, jūrās un arī to ūdeni, kas gaisā. Bet, ja domājam pozitīvi, mēs attīrām sevi.”
Konstantīns Korotkovs, zinātņu doktors, profesors (Krievija): „Ūdeni var iespaidot, atrodoties metra, kilometra, attālumā, kā arī atrodoties zemeslodes citā malā. Mēs tādus eksperimentus veicām. Ietekmējām ūdeni no Japānas, no Vācijas, no ASV. Tie bija kārtīgi laboratorijas pētījumi un viņi parādīja, ka ietekme ir, to var objektīvi izmērīt un tā tiešām nav atkarīga no attāluma.”
Krievu filozofs un zinātnieks Aleksandrs Čiževskis vēl 20.gadsimta 30 gados aprakstīja pārsteidzošu parādību. Novērojot baktēriju koloniju, viņš pamanīja, ka laiku no laika šie mierīgie mikroorganismi sāk parādīt neierastu aktivitāti. Čiževskis noskaidroja, ka vienšūņu nemiers notiek vienlaicīgi ar saules uzliesmojumiem. Lai saules gaisma nonāktu līdz zemei, tai nepieciešamas vēl 8.minūtes, bet baktērijas jau zina par izmaiņām.
Tverot izmaiņas visumā, ūdens uzreiz maina savas īpašības uz zemes un dzīvo būtņu organismos.
Profesors Injušins uz šī pamata izstrādāja zemestrīču paredzēšanas koncepciju, ņemot vērā biovēstnešus. Speciālā izolētā traukā, ievietota biomasa no augu šūnām un baktērijām, kuras uz 95-98% sastāv no ūdens. Tajā pašā traukā ir iemontēts stikla stabs ar ūdeni. Informācija tajā nonāk no kosmosa un zemes kodola. Vismazākās izmaiņas – un biomasa tai pašā mirklī atreaģē, maina elektrisko potenciālu.
Viktors Injušins, Valsts universitātes zinātņu doktors (Kazahstāna): „Mēs ieslēdzam un skatāmies, viss ir uz vietas – tad labi, pilsētai nekas nedraud. Bet, ja pēkšņi sākušās svārstības, struktūra sāk jukt, sākušās strāvas, tad lieta bīstama, mūsu priekšā gaidāms ārkārtas gadījums pēc vairākām dienām.”
Šis eksperiments turpinās jau 3 gadus. Pa šo laiku, ar pietiekami lielu precizitāti izdevās paredzēt ūdens plūdus, zemestrīces Japānā, Āzijas dienvidaustrumos un Indijā.
Kopā ar to, ūdens izolētajā traukā ir uzkrājis apjomīgu enerģētisko potenciālu.
Viktors Injušins, Valsts universitātes zinātņu doktors (Kazahstāna): „Trīs gadus vecs ūdens – tas ir tik spēcīgi enerģētiski piesātināts, ka tajā nevar attīstīties ne baktērijas, ne kas cits. Ja mēs izmantosim biogēno ūdeni, mēs zaudēsim desmitus un var būt pat vairāk procentus nākamo narkomānu un alkoholiķu. Ja mēs to dodam bērnu dārzos, skolās un citur, mēs varam izveidot nāciju, kura būs noturīga pret narkotikām, alkohola, pret daudziem citiem kaitīgiem ekoloģiskiem faktoriem.”
Dzīvībai jābūt stabilai un pastāvīgai. Šos signālus no kosmosa ūdens reģistrē katru mirkli. Informācija pie ūdens nonāk ar neskaitāmiem viļņveda laukiem, koncentrētiem visumā. Šo telpu vēl sauc par enerģētiski-informatīvo.
Kirils, Smoļenskas un Kaļiņingradas metropolīts: „Enerģijas avots ir Dievs – pasaules Radītājs. Tā ir kolosāla spēka enerģētiskā substance. Un bez šī enerģētiskā atbalsta, visums nepastāvētu. Pastāv termodinamikas II likums, zinātniekiem labi pazīstams, kurš liecina par to, ka sistēma, kura netiek uzturēta no ārpuses, pirmkārt-enerģētiski, iet bojā, tā nespēj pastāvēt. Mēs nezin kāpēc ar vieglu roku operējam ar tādiem likumiem attiecībā uz fiziskiem procesiem, bet tur, kur runa ir par garīgo dzīvi, pēkšņi paliekam bezjūtīgi.”
Daudzas reizes vēstures gaitā, zinātnieki laboratorijas apstākļos, mēģināja izaudzēt dzīvu šūnu. Citiem vārdiem – mākslīgi radīt dzīvību. Tika sajaukti jau dzīvās matērijas zināmie komponenti, modelēti īpaši apstākļi, bet tas vienmēr beidzās ar neveiksmi.
Viktors Injušins, Valsts universitātes zinātņu doktors (Kazahstāna): „Sakārtojām „pa plauktiņiem”, zinām kur, kādas molekulas, kā tās jāsavieno, ar kādiem galiem, kad un kā un tā tālāk, tas viss mums datorā ierakstīts. Bet tiklīdz to sākam darīt, dzīvība nesanāk. Dzīvības vienalga nav.”
Konstantīns Korotkovs, zinātņu doktors, profesors (Krievija): „Dzīvība – tas ir virzīts informatīvs process, kurš saistīts, pirmkārt, ar ūdens sevišķām īpašībām.”
Šmil-Hazrats Aljautdinovs, memoriālās mošejas imāms-hatibs** (Krievija): „Sākotnēji, lielā mērā visā, kas radīts, ūdens klātbūtnei bija nozīme, kā radīšanas daļai. Tai pat laikā, lielā mērā, ūdens korānā tiek pieminēts saistībā ar to, ka cilvēkiem vajadzētu saprast un pierādīt Dieva pastāvēšanu.”
13.gadsimtā pēc Kristus dzimšanas, Itāļu matemātiķis, kurš pasaulei pazīstams kā Fibonači, novērojot dzīvās dabas dažādās parādības, atklāja zelta proporciju, skaitļu nebeidzamo secību, kur katra no tām veido divu iepriekšējo skaitļu summu. Izdalot jebkuru mazāko skaitli rindā ar blakus esošo lielāko ciparu, vienmēr iegūsim, ~ 0,618.
Leonardo da Vinči, radot savas gleznas, izmantoja īpašu struktūras pilnības principu, kuru viņš dēvēja par zelta griezumu, pie kura lielākās daļas attiecība pret mazāko, bet visa attiecība pret lielāko, bija vienāda ar 0,618.
Vēl ilgi pirms tam, 6. gadsimtā pirms mūsu ēras, senās Grieķijas filozofs un matemātiķis Pitagors, šo attiecību atrod ģeometrijā. Ja palūkojamies vēl 300 gadiem atpakaļ, mēs atradīsim par to atgādinājumu pie senajiem ēģiptiešiem. Viņi to sauca par dievišķo būtību.
Vai tas nenozīmē, ka Pitagoram un Fibonači, un Leonardo daVinči, un daudziem citiem cilvēces ģēnijiem bija dotas zināšanas par īpašu harmonijas likumu pastāvēšanu, kuri ir pamats visam, kas ir pati pilnība šajā pasaulē.
Vladimirs Voeijkovs, Maskavas Valsts universitātes profesors, zinātņu doktors (Krievija): „Kā mēs zinām, likumi paši par sevi nerodas, tātad jābūt arī likumdevējam. Bet tas jau iziet ārpus manu profesionālo interešu rāmjiem. Cilvēciski tas man palīdz.”
Pavisam nesen zinātnieki izvirzīja sensacionālu hipotēzi – pasaules uzbūves principi ierakstīti ūdenī. Zelta proporcija, viņa arī – dievišķā būtība, tika atklāta atkusuša ūdens molekulā. Parastā ūdenī leņķis starp ūdeņraža atomiem ir vienāds 104o. Atkusušā ūdenī šis leņķis ir nemainīgi 108 o, bet ūdeņražu garuma attiecība ir 0,618.
Tas ir ūdens īpašais stāvoklis. Sasalstot un pēc tam atkūstot, ūdens no savas atmiņas dzēš visu informāciju, atstājot vienu vienīgo – bāzes informāciju, dzīvības programmu.
Tieši pēc šīs programmas ir radīta viss pilnīgais – lapu izvietojums uz zara, ziedlapiņas ziedā, zirnekļa tīkla pavedieni, DNK molekula, visums.
Sanāk, ka tas, kurš radījis bezgalīgajā ciparu formā šo pasauli, tieši caur ūdeni devis visam dzīvajam attīstības programmu.
Aloīzs Grūbers, zinātnieks (Austrija): „Ūdenī atrodas visa informācija par dzīvību. Un, ja mēs šo informāciju iznīcināsim, mēs iznīcināsim paši sevi.”
Mūsu planētu ne reizi vien klāja ledāji. Tikai 20 tūkstošus gadus atpakaļ gandrīz puse no sauszemes atradās zem ledus. Zeme bija pārklāta ar sniegu, klajumi bez dzīvības. Var būt Bībelē aprakstītie plūdi un ledus laikmets ir ne vairāk kā ūdens reakcija uz cilvēces pieaugšanu?
Aleksandrs Solodilovs, Krievijas dabaszinātņu akadēmijas akadēmiķis, zinātņu doktors (Krievija): „Ūdens it kā nomet no sevis to, ko uzkrājis un attīrās. Un attiecīgi, tas atkal var uzņemt, tā sakot, jaunus iespaidus.”
Kad tūkstošus gadus atpakaļ zem saules stariem ledus pārvērtās ūdenī, cilvēkam parādījās iespēja sākt visu no sākuma.
Masaru Emoto, zinātnieks (Japāna): „Pats svarīgākais cilvēkam ir meklēt atbildi uz jautājumu – kā radās cilvēks, kāpēc viņš šeit atrodas un kurp pēc nāves dosies. Es domāju, ka atslēga, šo jautājumu atrisināšanai, atrodas daudz dziļākā ūdens būtības izpratnē.”
Izkusis ūdens ir līdzīgs zīdainim. Tas vēl neko nezina par apkārtējo pasauli, un tikai cilvēks spēj viņu pildīt ar jaunām zināšanām. No visa radītā, tieši cilvēkam bija dota tāda iespēja.
Gerberts Klima, Vīnes kodolfizikas institūta profesors (Austrija): „Ziniet, godīgi sakot, esmu dziļi pārliecināts, ka aiz tā stāv kaut kas, kas mums – cilvēkiem, uzliek pienākumu kam pilnīgi noteiktam, pirmkārt jau, mums jābūt pateicīgiem par to, ka no visām pastāvošām iespējām, izvēlējās tieši mūs.”
Kirils, Smoļenskas un Kaļiņingradas metropolīts: „Ja ņemt cilvēka dzīvību un to vērīgi aplūkot, mēs esam brīvi, mēs ļoti daudzas lietas nosakām paši, kā mums rīkoties, ko darīt, kā domāt, kur mācīties, kādas idejas pieņemt un kādas nepieņemt, kā veidot savas attiecības ar Dievu – ticēt viņam vai neticēt. Un šajā sakarā ir jāatceras, ka šis enerģētiskais lietus, enerģētiskā plūsma, kura nāk no Dieva – mēs varam viņu vai nu pieņemt, vai arī uzlikt tai šķērsli.”
Adīns Šteinzalcs, teologs (Izraēla): „Cilvēkam dotā iespēja postīt un darīt ļaunumu – to nekā nevajag pierādīt, tas pat nav ticības jautājums, tā ir acīm redzama realitāte, kuru mēs visi varam sajust, pie kam ikdienā. Bet, lūk, ideja par to, ka cilvēks var kaut ko izlabot – tas jau ir ticības princips un tam nepieciešama liela garīgā piepūle.”
Kirils, Smoļenskas un Kaļiņingradas metropolīts: „Cilvēks, kā enerģijas avots (jo katrā cilvēkā ir šāds avots, tā ir viņa paša enerģija) ir spējīgs izplatīt savu enerģiju uz apkārtējiem. Šajā nozīmē mūsu darbi, mūsu vārdi, pat mūsu domas nav neitrālas. Tās iedarbojās uz mums un apkārt esošo pasauli.”
Nebeidzamajā kosmiskajā telpā, mēs meklējam atbildi uz pašu senāko noslēpumu – pasaules radīšanas noslēpumu. Bet atbilde atrodas šeit – uz mazas, zilas planētas. Šīs zināšanas bija cilvēkam līdzās, kopš viņš tika radīts.
DĀVANA, KURU MĒS SAUCAM: „DZĪVĪBA”, IR DĀVĀTA VISUMĀ VIENĪGAJAI VIELAI, KURA SPĒJ TO SAGLABĀT UN NODOT CILVĒKIEM – ŪDENIM.
Avots: E-MISTIKA.lv
Ak jā, pati filma... http://rutube.ru/tracks/581394.html?v=fbf66362273b05fd96d4a8b1afb959a3
