Šajā rakstā par Padomju Savienības un mūsdienu Krievijas nežēlīgākajiem un zināmākajiem sērijveida un masu slepkavām. Apzināti neesmu iekļāvis ''Rostovas Uzšķērdēju'' Andreju Čikatilo, jo par viņu jau ,iespējams, esat lasījuši citu autoru rakstos, neko jaunu es par viņu nepateikšu. Lai labi lasās.
Maksims Vladimirovičs Petrovs.
Maksims Petrovs savas noziedzīgās darbības veica Sanktpēterburgā, laikā no 1997.līdz 2000.gadam. Būdams ārsts viņš savus pacientus apciemoja no rītiem, kad visi tuvinieki jau bija darbā. Viņš ieradās neaicināts, izmērija savu upuru asinsspiedienu un uzstāja, ka veiks tiem injekciju. Kad upuri tika iemidzināti viņš tos apzaga, paņemot visu ko vien varēja. Savu pirmo slepkavību Petrovs pastrādāja 13.laupīšanas laikā, 1999.gada 2.februārī. Viņš tika iztraucēts, kad iemidzinātā upura meita negaidīti pārradās mājās. Petrovs jauno sievieti nodūra ar skrūvgriezi un pēc tam ar zeķubiksēm nožņaudza pacientu. Pēc tam Petrovs mainīja savas metodes, upuriem injicējot nāvējošu devu dažādas narkotikas. Dodoties prom viņš upuru mājas nodedzināja, lai iznīcinātu jebkādus pierādījumus. 2000. gadā policijai izdevās saprast Petrova upuru atlases metodi. Viņš tika arestēts 2000.gada 17.janvārī, sava kārtējā upura mājās. Sākotnēji Petrovs savu vainu atzina, bet vēlāk savu atzīšanos atsauca, vainojot pret viņu izdarīto psiholoģisko spiedienu. "Dakteris nāve" tika turēts aizdomās par 19 slepkavībām, bet tiesāts par 17. Viņš tika atzīts par vainīgu 12 slepkavībās un saņēma mūža ieslodzījumu.
Anatolijs Nikolajevičs Birjukovs.
Birjukovs ir uzskatāms par īpaši nežēlīgu, jo viņš uzbruka pašiem neaizsārgātākajiem - bez uzraudzības atstātiem zīdaiņiem. Birjukovs savu pirmo upuri nolaupīja un nogalināja 1977.gada 16.septembrī, kad viņš Maršala Birjuzova ielā Maskavā, nolaupīja bērnu ratiņus ar tajos guļošu zīdaini. Vairākas stundas vēlāk, bērna ratiņi tika atrasti tukši un zīdainis tika atrasts miris kādas daudzīvokļu ēkas kāpņutelpā. Savu otro upuri Birjukovs nolaupīja 3 dienas vēlāk, kad viņš aizstūma bērna ratiņus iepretim "Bērnu Pasaule" veikalam. Tieši tad Padomju varasiestādes saprata, ka viņiem ir darīšana ar sērijveida slepkavu un uzsāka plašu nolaupītā zīdaiņa meklēšanas operāciju. Birjukova otrā upura līķis tika atrasts kādā izgāztuvē, Maskavas Mamirova rajonā. Birjukovs nogalināja vēl 3 zīdaiņus, līdz beidzot tika arestēts pēc neveiksmīga nolaupīšanas mēģinājuma Čehovā. Viņš tika notiesāts uz nāvi. Nāvessodu viņam izpildīja 1979.gada 24.februārī. Padomju režīms noklusēja Birjukova lietu, jo viņa tēvs, Nikolajs Birjukovs, bija Padomju ģenerālis un Padomju Savienības Varoņa apbalvojuma ieguvējs.
Vasīlijs Sergejevičs Kuļiks.
Vasīlijs Kuļiks piedzima Irkutskas apgabalā, Padomju Savienībā. Viņa tēvs bija ievērojams biologs un rakstnieks, bet māte skolas direktore. Kuļiks pameta mājas un sāka strādāt par mediķi. Savu seksuālo dzīvi Kuļiks uzsāka jau agrā vecumā un viņam bija vairākas draudzenes. Kad viena no draudzenēm viņu pameta, jo sāka dzīvot citā pilsētā, Kuļiks kļuva depresīvs. 20 gadu vecumā viņš centās savaldzināt kādu precētu sievieti, tomēr tā viņu vairākas reizes atraidīja. 1980.gadā, Kuļiks sarakstīja noveli, kurā galvenais varonis izveido seksuālas attiecības ar 9 gadīgu meiteni. Pirms viņš sāka slepkavot, Kuļiks izvaroja vairākus bērnus. 1984.gadā, viņš sazāļoja, izvaroja un nožņaudza vecāku sievieti, kuru sastapa uz ielas. Viņa otrais upuris bija 8 gadīga meitene, trešais, 53 gadus veca sieviete, kuru viņš nošāva un sadalīja ar virtuves nazi. Starp viņa pārējiem upuriem bija seši bērni - jaunākais bija tikai 2 gadus un 7 mēnešus vecs - un septiņas vecākas sievietes, vecākā bija 53 gadus veca. Kuļiks tika arestēts savā dzimšanas dienā, 1986.gada 17.janvārī. Viņš tika atzīts par vainīgu 13 slepkavībās un 30 dzimumnoziegumos. Viņš saņēma nāvessodu nošaujot, kas tika izpildīts 1989.gadā.
Anatolijs Jemeļjanovičs Sļivko.
1961.gadā, Sļivko - precēts divu bērnu tēvs, kļuva par liecinieku satiksmes negadījumam, kurā bojā gāja kāds Jauno Pionieru uniformā tērpts zēns. No šī skata viņš guva seksuālu uzbudinājumu. Pēc šī negadījuma Sļivko izveidoja klubu ,,Chergid'' un bija tā vadītājs. Šis klubs bija paredzēts tikai jauniem zēniem. No sākuma klubā nekas pretlikumīgs nebija ievērots,līdz sāka pazust jauni zēni,kuri arī bija šī kluba biedri. Šajā klubā Sļivko veica neatļautus eksperimentus ar zēniem,viņš eksperimentēja ar zēniem tik ilgi kamēr viņi zaudēja samaņu un tad Sļivko nerātnās spēlītes varēja sākties. Kamēr zēns bija bezsamaņā Sļivko viņu apmīļoja un glāstija,protams,visu šo procesu viņš filmēja un fotografēja kā arī pie reizes masturbēja. Pierādījumu trūka,lai Sļivko varētu apcietināt, tāpēc viņš savas nelegālās darbības turpināja. Dažkārt viņa eksperimenti ar zēniem bija neveiksmīgi,tā rezultātā viņš zēnu nevarēja atdzīvināt. Secinot,ka zēns ir miris,viņš sadalija zēna ķermeni, pēc tam aplēja rumpi un ekstremitātes ar benzīnu un nevajadzīgās ķermeņa daļas iegrūda ugunī. Pēc neveiksmīgajiem eksperimentiem,viņš iznīcināja fotogrāfijas un filmu un par piemiņu sev vienmēr pataupīja zēnu kurpes. Vienu reizi gadā Sļivko mēģināja izveidot draudzīgu kontaktu ar zēnu,pierunāja pie eksperimentiem,taču Sļivko bija savi noteikumi,zēnam bija jābūt īsa auguma un viņam bija jānēsā pionieru forma,jo tieši tāda bija jaunietim,kas gāja bojā satiksmes negadījumā. 22 gadu laikā, Sļivko izdevās pārliecināt 43 zēnus piedalīties viņa "eksperimentos". 1985.gadā, policija izmeklēja kāda zēna pazušanu un sāka interesēties par kluba aktivitātēm. Izmeklētāji intervēja vairākus zēnus, kuri bija šajā klubā un tie apgalvoja, ka cietuši no īslaicīgas amnēzijas un, ka Sļivko ar viņiem veica dažādus eksperimentus. Pēc ilgas pierādījumu vākšanas, Anatolijs Sļivko tika arestēts 1985.gada decembrī un apsūdzēts 7 slepkavībās, 7 seksuālos uzbrukumos un nekrofīlijā. 1986.gada janvārī un februārī, Sļivko aizveda izmeklētājus līdz vietām, kur viņš apraka sešus no saviem upuriem, lai gan viņš nespēja atcerēties kur apglabāja savu pirmo upuri. Viņam tika piespriests nāvessods. 1989.gada 16.septembrī, Anatolijam Sļivko tika izpildīts nāvessods, iešaujot galvā.
"Akadēmijas maniaki" Artjoms Anufrījevs un Ņikita Ļitkins.
2011.gada 5.aprīlī, Irkutskas policija arestēja divus jauniešus saistībā ar sešām slepkavībām un deviņiem uzbrukumiem vietējiem iedzīvotājiem. Uzbrukumos, kuri aizsākās 2010.gada Novembrī, tika izmantoti āmurs un nazis. Anufrījevs un Ļitkins tika arestēti, kad Ļitkina tēvocis savā videokamerā atrada video ierakstu, kurā abi jaunieši ar nazi sakropļo kādas sievietes līķi. Abi jaunieši bija iedvesmojušies lasot par Aleksandru Pičuskinu un Dņepropetrovskas maniakiem (Igoru Supruņjuku un Viktoru Sajenko). Psihiatriskās ekspertīzes laikā abi tika atzīti par pieskaitāmiem, un pārbaužu laikā viņi ārstiem atklāja, ka par saviem upuriem izvēlējās vājus un piedzērušos cilvēkus. 2013.gada 2.aprīlī Anufrījevs saņēma mūža ieslodzījumu, bet Ļitkins 24 gadus.
Sergejs Aleksandrovičs Golovkins.
Golovkins piedzima un uzauga Maskavā. Viņa tēvs bija alkoholiķis un māte bija parasta strādniece. Būdams bērns, Golovkins bija vientuļnieks un bieži vien slimoja. Viņš cieta no urīna nesaturēšanas, par ko klasesbiedri vienmēr viņu apsmēja. 13 gadu vecumā viņš uz ielas noķēra kaķi un atnesot to mājās pakāra aiz galvas. Golovkins bija Krievu rokgrupas "Krematorij" līdera Armena Grigorjana klasesbiedrs. Savus upurus, kuri bija jauni zēni, Golovkins izvaroja, sadedzināja un sadalīja gabalos. Viņam tika izpildīts nāvessods 1996.gadā un viņš kļuva par pēdējo ar nāvessodu sodīto personu Krievijā, pirms nāvessoda atcelšanas.
Irina Viktorovna Gaidamačuka.
Jau agrā vecumā, Gaidamačuka kļuva par alkoholiķi un palika bez vecākiem, jo tie no viņas atteicās. 90.to sākumā viņa pārcēlās uz dzīvi Krasnoufimskā, Sverdlovskas apgabalā, tur viņa iepazinās ar vīrieti, ar kuru viņai vēlāk bija divi bērni. Viņas vīrs Jurijs vairākkārtīgi atteicās dot savai sievai naudu, baidoties ka viņa to visu iztērēs par alkoholu. Lielāko daļu slepkavību Gaidamačuka paveica Krasnoufimskā, lai gan līdzīgi noziegumi tika pastrādāti arī Jekaterinburgā, Serovā, Arčitā un Družinino. Gaidamačukas upuri bija bezpajumtnieki un pensionāri, kurus viņa nosita ar āmuru. Viņa tika atzīta par vainīgu 17 slepkavībās, un sodīta ar 20 gadu cietumsodu.
Anatolijs Jurjevičs Onoprijenko.
Onoprijenko piedzima Laski ciematā, Žitomiras apgabalā, Padomju Ukrainā. Savā ģimenē viņš bija jaunākais no diviem dēliem, viņa brālis, Valentīns, bija 13 gadus vecāks. Viņa tēvs, Jurijs, tika apbalvots par drošsirdību Otrā Pasaules kara laikā. Kad Anatolijam bija 4 gadi, nomira viņa māte. Vēlāk rūpes par viņu uzņēmās vecvecāki, bet tad viņš tika atdots bērnu namā. Onoprijenko uzskatīja, ka tieši šis fakts viņu pataisīja par noziedznieku, jo viņaprāt, 70 procentu cilvēku, kuri bērnībā uzauguši bērnu namā, savu dzīvi beigs cietumā. Onoprijenko savu slepkavību sēriju uzsāka 1989.gadā, kad viņš nogalināja 10 cilvēku ģimeni, divus pieaugušos un astoņus bērnus. Viņš turpināja aplaupīt un nogalināt ģimenes līdz pat 1996.gadam, kad tika arestēts. Onoprijenko slepkavošanas metodes bija šādas: viņš izvēlējās mājas nomaļās vietās, esot iekšā mājā viņš iemantoja tās iemītnieku uzticību, tad viņš nogalināja mājas iemītniekus, vienmēr sākot ar ģimenes galvu, tad sievu un visbeidzot ar bērniem. Dodoties prom viņš māju aizdedzināja, lai slēptu savas pēdas. Viņš pat mēdza nogalināt aculieciniekus, ja tādi gadījās viņa ceļā. Būdams apcietinājumā, Onoprijenko sākotnēji atzinās 8 slepkavībās, kuras paveiktais no 1989.gada līdz 1995.gadam, vēlāk gan viņš atzinās 52 upuru nogalināšanā, apgalvojot, ka nogalināt viņam lika iekšējās balsis. Onoprijenko izbēga no nāvessoda, jo 1995.gadā Ukrainā pievienojās Eiropas Padomei un atcēla nāvessodu. Tā vietā Onoprijenko saņēmu mūža ieslodzījumu. Viņš nomira 2013.gada 27.augustā no sirdslēkmes.
Sergejs Vasiļjevičs Rjahovskis.
Rjahovskis savus upurus nožņaudza ar virvi vai kailām rokām, daži no upuriem tika sadurti ar asiem priekšmetiem, visbiežāk ar nazi vai skrūvgriezi. Dūrieni visbiežāk fokusējās ģenitāliju zonā. Gandrīz visi Rjahovska upuri pēc nāves tika izvaroti. 1993.gada janvārī Rjahovskis noslepkavoja 78 gadus vecu vīrieti, ar medību nazi nogriežot tam galvu. Sava nākamā upura vēderā viņš ievietoja vāju pirotehnisku ierīci. Presē Rjahovskis tika nodēvēts par "Begemotu", dēļ sava platā kakla, smagajām rokām, garā auguma un lielā svara. Izmeklēšanas laikā Rjahovskis sadarbojās ar izmeklētājiem, labprātīgi aizvedot tos līdz nozieguma vietai un izskaidrojot savas nogalināšanas metodes. Saskaņā ar viņa atzīšanos, lielākā daļa slepkavību nebija plānotas, bet notika pēkšņu impulsu rezultātā, impulsi, kuri lika viņam "attīrīt pasauli no homoseksuāļiem un prostitūtām". Lielākā daļa Rjahovska upuru bija vecāki par 40 gadiem, lai gan izņēmums bija kāds 16 gadīgs zēns. Rjahovskim tika piespriests nāvessods, pēc sprieduma nolasīšanas viņš teica:" Es atgriezīšos." 1996.gadā, Krievijā tika atcelti nāvessodi un spriedums tika mainīts uz mūža ieslodzījumu. Rjahovskis nomira 2005.gadā no ilgstoši neārstētas tuberkulozes.
Aleksandrs Jurjevičs Pičuškins.
Pičuškins bērnībā bija normāls sabiedrisks bērns, līdz brīdim kad viņš atmuguriski izkrita no šūpolēm un dabūja pa galvu, kad tās nāca atpakaļ. Eksperti spekulē, ka šis notikums bojāja viņa smadzeņu priekšējo daļu, šāds bojājums bieži vien cilvēkos izraisa grūtības kontrolēt savus impulsus un tendenci uz agresīvitāti. Un Pičuškina gadījumā tā arī notika, viņš kļuva agresīvs un impulsīvs, viņa māte nolēma viņu sūtīt uz skolu, kas paredzēta bērniem ar mācīšanās traucējumiem. Šajā skolā Pičuškins bieži tika apcelts un pazemots, bērni viņam deva iesauku "Tas jukušais". Tas tikai veicināja Pičuškina naidu un agresīvitāti. Viņa vectēvs saprata, ka Pičuškins ir inteliģents bērns, tādēļ ieteica viņam attīstīt savus intelektuālos talantus mājās, viena lieta, kas Pičuškinam padevās vislabāk bija šaha spēle. Viņš aizvadīja vairākas spēles ar vecāka gadagājuma vīriešiem, kurās visās viņš vienmēr uzvarēja. Šaha spēle priekš Pičuškina bija lielisks veids kā tikt vaļā no stresa un agresīvitātes. Kad viņa vectēvs nomira, Pičuškins atgriezās savas mātes mājās un sāka dzert, šajā laikā viņš kļuva agresīvāks kā jebkad iepriekš un kad tikās ar apkārtnes bērniem viņš vienmēr līdzi ņēma videokameru, lai filmēti kā viņš tiem draud. Pičuškins savu pirmo noziegumu pastrādāja 1992.gadā būdams vēl students. Pičuškins vēlējās konkurēt ar Andreju Čikatilo, kurš tiks tiesāts par 52 slepkavībām. Pičuškina mērķis bija nogalināts 64 cilvēkus, tieši tik, cik lauciņu ir uz šaha galdiņa. Viņa upuri bija lielākoties bezpajumtnieki un dzērāji,kuriem viņš piedāvāja kopīgi iedzert. Pēc iedzeršanas, viņš tiem vairākas reizes ar āmuru iesita pa galvu līdz iestājās nāve. Pičuškins vienmēr uzbruka no aizmugures, lai izvairītos no asins nokļūšanas uz viņa apģērba. Viņš arī teica, ka nogalinot juties kā Dievs, kurš var izlemt kuram jādzīvo un jāmirst. Gandrīz visas slepkavības tika paveiktas Bitsas parkā, Maskavā, tādēļ Pičuškins tika nodēvēts par Bitsas parka maniaku. Viņš tika arestēts 2006.gada 16.jūnijā un apsūdzēts 49 slepkavībās un 3 slepkavību mēģinājumos. Viņš lūdza, lai tiktu pievienoti vēl 11 upuri. Pičuškins saņēma mūža ieslodzījumu.
