Uz Zilo kalnu noteikti jādodas leģendu medniekiem, vēstures faniem, tiem kuri meditē, ka āri skaistu skatu mīļotājiem.
Zilais kalns ir skaists dabas piemineklis, ko ieskauj majestātiski koki, maģiski akmeņi, senu vēdisko un pagānu reliģijas kulta vietas, svētku vietas un ugunskuru vietas.
Leģendas un nostāsti par Zilo kalnu ir daudz un dažādi. Kā zināms, Zilaiskalns ir viena no Latvijas senākajām kulta vietām. Tā varenība un statuss saglabājies vēl ilgi pēc kristietības ieviešanas – kalns ir izcili ainavisks un mītisks vēl šodien. Zilo kalnu īpaši populāru padarījis Andrejs Pumpurs savā eposā “Lāčplēsis“. Zintnieku veiktie mērījumi liecina, ka kalna virsotnē atrodams sarežģīts enerģētisko strāvojumu tīkls.
No šīs vietas nākusi dziedniece Zilā kalna Marta. Varbūt retas miglas parādīšanās starp akmentiņu apļiem, varbūt svaigā gaisā un meža klātbūtne, vai arī zilais apvāršņa skats tiešām šo vietu padara īpašu.
Tautas teikās un nostāstos Zilākalnā esot bijusi svētā birzs, kur Jāņos sapulcējās visa tauta. Te svinēti arī citi tautas svētki, it īpaši Labrenči, kad no malu malām ļaudis gājuši uz kalnu pateikties svētajai ugunij. Tā popularitāte saglabājusies arī pēc kristietības ieviešanas. Joprojām kalnā atrodas viens no akmeņiem – upurakmens ar mākslīgi veidotiem iedobumiem.
