Tūristiņā. Pablo Eskobara pilsēta III2

Mūsu pirmā pietura ir skatu laukums ar Jaunavu Mariju, kas gatavojas ziedot Jēzu dieviem, iemetot mazuli upē. Vismaz tā izskatās. Patiesībā tas nav nekāds skatu laukums, bet pieminekļa platforma un uz turieni neved kāpnītes, bet gan nedroša taka.

Izpētījām otru krastu, paspējām arī satikties ar vienu spāņu koučsērferi un atteikt neskaitāmiem tirgotājiem un tad jau devāmies atpakaļ uz pilsētiņu.

Vēlas pusdienas, kafija, pastaigas un brauciens mājās. Santa Fe autoostā neviens  par normāliem uzrakstiem ar skaidri un gaiši saprotamiem platformu numuriem neko nav dzirdējis. Mēs bijām nopirkuši pašas pēdējās biļetes uz vakara autobusu un tad vēl manam biļetes numuram nemaz neatradās atbilstošas vietas. Laimīgā biļete beigās tika tam, kas vislabāk no mums runāja spāniski. Beigu beigās laimīgās biļetes īpašnieks tika apsēdināts blakus autobusa vadītajam. Autobusos sēdvieta arī skaitās tā brīvā vieta starp vadītāju un eju starp krēsliem, tur parasti ir novietots matracis vai spilvens. Un tas jau skaitās ļoti ērts transports, jo Kolumbijā joprojām ļoti daudzi cilvēki tiek vesti piekabēs un dažādās citās cilvēku transportēšanai nepiemērotās uzpariktēs.

Ap septiņiem jau bija melna tumsa un autobusā mierīgi varēja gulēt, par laimi šoreiz netraucēja vemjoši bērni.

Kad jau bijām atpakaļ mūžīgā pavasara pilsētā, drusku apdulluši no Santa Fe tveices un nogurdinošā ceļa, metro uzzinājām svarīgu atklāsmi par subkultūrām - urlas ir visur.

Turpinājums sekos...