Hei, spocēni!
Vai zinājāt, ka ir tāds ticējums: pagājušos līgo svētkos uzpīto vainagu pēc karāšanās (ir uzņēmis visu negatīvo enerģiju) jasadedzina nākamā gada līgo ugunskurā, bet ne vēlāk, kā pēterdienā.
Nu lūk, braucot svinēt jāņus, aizsamirsu paķert līdzi pērno vainagu. Vot že šaize! Ko darīt?
Izdomāju, ja nu nekādi, tad dedzināšu vaininieku balkonā (cerībā, ka kaimiņi pažarniekus neizsauks!).
Un ko jūs domājat? Tieši pēterdienā (kad jau biju veikusi sagatavošanas darbus) man piezvana cilvis, kuru jau biju izrakstījusi, tā teikt, no mājgrāmatas. Un uzaicina mani uz peldi.
Nu nē, EziiC vēl nav tik nejēgā sēnes apkodies, lai atteiktos no šāda superīga piedāvājuma.
Peldkostīmiņš uzrauts, vainadzīnis ķeselē un aidā!
Oi joo, kas tā bija par super vietu! Tas nekas, ka nācās braukt līču ločiem, jo iesākumā bija domāta cita vieta, kura neļāvās sameklēties.
Plašums, debestiņa, ūdens kā zīds... EzziiC peldēja un peldēja. Zivis kutināja sānus, mākonīši priecēja acis, saulīte aiz mākoņiem rotājās...
Kad EziiC izbrida krastā, nekas cits neatlika, kā sameklēt telefonu un bildēt, bildēt, bildēt...
Nu jā, EzziiC atjēdzās. ir taču jāsadedzina vainadziņš. Nācās sameklēt vietu. Vieta atradās. Paprāvs akmens bluķis, uz kura mājīgi izvietojās vaininieks. Sērkociņi darīja savu darbu, un naksnīgajā gaisā uzvijās pirmās, baltās dūmu grīstes. Paliec sveiks, mans pagājušā gada sapnis...
Kolosāli.
+++