Pa šādu taku es uzkāpu un nokāpu no kalna. Taka bija izveidota serpentīnā, jo pa taisno bija pārāk stāvs.
Pēc pilsdrupu apskates devos atpakal uz vilcienu. Atceļam izvēlējos taku, kurai, spriežot pēc norādes, vajadzēja vest mani atpakaļ pa īsāku un taisnāku ceļu.
Dažreiz Anglijas laukos kājnieku takas aizšķērso vārti, bet es par to sen vairs neuztraucos, ja vien vārti nav noslēgti ar iespaidīgu atslēgu. Galvenais tos pēc sevis ir aizvērt, lai dzīvnieki neaizklīst no ganībām.
Dažās vietās gājējiem speciāli izveidoti kāpšļi, lai pārvaretu žogus bez vārtu atvēršanas. Šoreiz gan tos neizmantoju, jo vartiņi bija vaļā. Zaļā zīme pie vārtiņiem liecina, ka vēl joprojām atrodos uz kājnieku takas, pa kuru jebkurš var brīvi parvietoties.
Vietām gan taka kļūst knapi saskatāma vai pavisam izzūd ganībās
Pēc laika ainava kļūst pavisam sirreāla - pamestas saimniecības ēkas, automašīnas vraks un visur esošās aitas. Šķiet aitas ir šīs apkārtnes vienīgie iemītnieki, jo cilvēkus nekur nemana.
Šeit taka pilnībā izzuda ganībās un atrast to man neizdevās. Lai nokļūtu tālāk, nācās rāpties pāri dzeloņdrāšu žogas, riskējot saplēst bikses.
Atpakaļceļā laiks kļuva pavisam jauks un saulains un no kanāla malas uzņemu vēl vienu Dī upes ielejas skatu pirms došanās uz vilvienu. Savu pastaigu es sāku vienos dienā un nobeidzu astoņos vakarā un kopsummā nosoļoju ap 23-25 km.
Been there done that. 
Kaut kur Spoku galerijas ir ari bildites no si veidojuma.
Kamēr ceļoju līdz akveduktam, man bija doma pēc tam varbūt doties uz Chirk castle un Chirk akveduktu, bet pēc Pontcysylte akvedukta apskates kaut kā ļoti iepatikās tas celiņš gar kanālmalu, tāpēc nogriezos un aizsoļoju Llangollenas virzienā. Chirk castle pēc bilžukiem i-netā izskatā diezgan iespaidīga būve, pa kuru var ilgi blandīties. Ja es tur garāmejot ieskrietu, ta laika pietrūktu visu kā nākas apskatīt
