Pēc padomju varas nodibināšanas visā Ziemeļkaukāzā, 1921. gadā tika izveidota „Kalnu Padomju Sociālistiskā Republika” (Горская ССР),bet vēlāk tā tiek pārveidota par autonomo republiku, kuras sastāvā ietilpa arī čečenu un ingušu(vainahu) apdzīvotās teritorijas. Sekojoši 1922. gadā Kalnu republikas satāvā tika izdalīti autonomie apgabali starp kuriem tika izveidots arī Čečenu autonomais apgabals, kura satāvā uz to brīdi gan netika iekļauta Groznijas pilseta un tās piepilsētas rajons.
Savukārt 1924. gadā tiek likvidēta Kalnu Autonomā Padomju Socialistiskā Republika un tās autonomie apgabali tika iekļauti Ziemeļkaukāza novadā, un Groznijas pilsēta ar piepilsētas rajonu jau tiek pievienota Čečenu autonomajam apgabalam. Tāpat šim apgabalam tika pievienota liela daļa no bijušā Sunžas kazaku apgabala teritorijām, bet nedaudz vēlāk daļa šo teritoriju jau tiek pievienotas Ingušu autonamajam apgabalam. Sekojoši 1934. gadā ņemot par pamatu to, ka čečeni un inguši, tātad vainahi, ir ļoti radniecīgas tautas, Ingušu un Čečenu autonomie novadi tiek apvienoti vinotā autonomajā novadā, bet 1936. gadā šis autonomais novads jau tiek pārveidots par Čečenijas un Ingušijas Autonomo Padomju Sociālistisko Republiku.
Tādējādi sanāca tā, ka jaunā padomju vara šajā periodā daudz maz respektēja mazo tautu intereses, ko līdz tam nekādi nevēlējās darīt cariskās Krievijas Impērijas vadība. Arī sekojošo kolektivizāciju Čečenijā un Ingušijā neuztvēra tik sāpīgi, kā daudzos citos jaunās Padomju valsts reģionos, jo patiesībā vainahu sabiedrības modelis jau bija balstīts uz dzimtu kopīgām-kolektīvām interesēm. Jaunizveidotie kolhozi sākotnēji pat tika veidoti no pastāvošām vainahu kopienām. Tas izpaudās tā, ka uz aula vai aulu grupas bāzes tika izveidots kolhozs, kurā faktiski dzīvoja un strādāja ļaudis, kuri pārstāvēja veselu -vienotu dzimtu, vai pāris radniecīgu kopienu, kuru iekšienē jau pastāvēja ciešas kolektīvās saites un attiecības.
Vainahu attieksme pret padomju varu sāka pasliktināties tikai pagājušā gadsimta divdesmito gadu beigās, kad politiskām represijām tika pakļauti vairāki ietekmīgi ļaudis un garīdznieki. Taisnības labad gan japiebilst, ka tad liela daļa no represētajiem bija arī pašas Komunistiskās partijas vietējie biedri. Toties nopietnākās domstarpības starp vainahiem un padomju varu izraisījās Otrā pasaules kara laikā, kad lielā daļa čečenu un ingušu nevēlējās karot Padomju armijas rindās, un tie visai bieži atteicās doties uz kara komisariātiem un centās paslēpties kalnu aulos. Īpaši šāda tendence pastiprinājās tad, kad Nacistiskās Vācijas karaspēks nonāca līdz Kaukāza kalnu piekājei. Tad vairumam kalniešu šķita, ka Padomju valsts tūlīt pat karu zaudēs un tādā gadījumā galīgi nav vērts karot tās armijas rindās. Vēl jo vairāk, nacistiskā Vacija Ziemeļkaukāzā izvērsa plašu propogandu, kuras mērķis bija vervēt kalniešus cīņai par „brīvību no Padomju okupantiem”. Rezultātā izveidojās tāda situācija kāda mums latviešiem pavisam nav sveša! Sanāca tā, ka daļa kalniešu Otrā pasaules kara laikā karoja Padomju armijas rindās, bet pavisam neliela daļa nacistiskās Vācijas armijas rindās. Un tomēr atgādināšu, ka lielākā daļa vainahu nekaroja ne pie vieniem, ne otriem! Tie vienkārši ignorēja šo, ne savu karu un kā jau tikko minēju, viņi vienkārši paslēpās kalnu aulos. Tas gan viņus nepaglāba no nelaimes.
Vēl pat nebija beidzies Otrais pasaules karš, kā padomju vara nolēma atriebties kaukāza tautām par nelojālo attieksmi. 1943. gadā Ziemeļkaukāzā tika uzsāktas represijas pret iedzīvotājiem. Pirmās deportācijas tika veiktas Karačju un čerkesu republikā, no kuras burtiski tikko bija padzīts nacistiskās Vācijas karaspēks. Tālāk sekoja nākamais deportācijas vilnis, kurš jau skara arī Čečeniju un Ingušiju, kuru teritorijas vācu karaspēka kontrolē nekad nebija pat nonākušas. Tas notika 1944. gada 23. februārī. Saskaņā ar Berijas izdoto un Staļina atbalstīto plānu tika uzsākta vainahu deportācija. Praktiski šī plāna mērķis bija deportēt pilnīgi visus čečenu un ingušu tautības iedzīvotājus uz Kazahijas stepju, Kirgīzijas kalnu un Sibīrijas mazapdzīvotajiem reģioniem.
Plāna realizacijā dalību ņēma gandrīz 20 tūkstoši NKVD darbinieku, kuriem palīgā tika nosūtīti aptuveni 100 tūkstoš armijnieku un dažādu iekšlietu struktūru pārstāvju. Dažu dienu laikā tūkstošiem ļaužu tika sadzīti uz tuvējām dzelzceļa stacijām Groznijā, Nazraņā, Sunžā, Argunā, Gudermezā un citur, no kurienes lopu vagonos tie tika nosūtīti uz jau pieminētajiem reģioniem. Domāju ka mūsu latviešiem arī šeit īsti nav jāstāsta par to kas visam tam sekoja, bet tomēr gribu piebilst, ka vainahu deportācija noritēja daudz nežēlīgāk, kā Baltijas tautu deportācija. Pirmkārt, kalniešu deportācija notika ziemā, kad valdīja nežēlīgs sals. Tadējādi ļoti liels skaits deportēto ļaužu gāja bojā jau pa ceļam uz izsūtījuma vietām. Otrkārt, no Čečenijas un Ingušijas tika deportēti gandrīz visi iedzīvotāji neņemot vērā pat to, vai viņi bija, vai nebija lojāli Padomju valstij. Pie kam, deportēti tika pat tie kalnieši, kuri bija karojuši pret nacistisko Vāciju Padomju armijas rindās!
Veicot vainahu deportāciju izrādījās, ka katastrofāli trūkst tehnikas un līdzekļu šīs operācijas savlaicīgai pabeigšanai. Faktiski tam trūka auto transports un pajūgi. Tā pat, ziemas bargajos apstākļos, netika laicīgi padoti vagoni. Tātad pastāvēja draudi, ka deportāciju nevarēs pabeigt Berijas un Staļina nosprautajā laikā (līdz 9.martam) un tad par šīs operācijas kavēšanos nāksis atbildēt nozīmētajiem tās vadītājiem. Kas notiks gadījumā ja Staļina un Berijas pavēles netiks izpildītas laikā, to visi labi zināja. Tādējādi kad operācijas vadība saprata, ka savlaicīga plāna realizacija var izgāzties tad tika dotas pavēles iznīcināt tos ļaudis, kurus nebija iespējams izvest no republikas teritorijas paredzētajā termiņā.
Rezultātā tūkstošiem ļaužu starp kuriem lielākā daļā bija tādi, kuriem nokļūšana līdz tuvākajām dzelzceļa stacijām sagādāja grūtības tika nošauti uz vietas. Protams ka lielākā daļa no tiem bija sievietes, bērni un vecāku gadu gājuma ļaudis.
Šeit gribu piebilst, ka pirms brauciena uz Čečeniju es internetā atradu ļoti labu kinofilmu, kurā attēloti to laiku notikumi vienā no Čečenijas kalnu auliem. Filma saucas „Pavēlēts aizmirst” (Приказано забыть) jeb otrs nosaukums „Pelni” (Пепел) un tajā atainoti to laiku notikumi čečenu kalnu ciematā Haibah. Filmu balstoties uz patiesu notikumu atstāsta veidojusi Čečenijas filmu studija un tā tiešām ir izdevusies lieliski, un ne par mata tiesu nav sliktāka par dažu labu un populāru amerikāņu asā sižeta filmu! Iesaku noskatīties, bet ir viena problēma. Krievijā šo flmu ir aizlieguši demonstrēt kinoteātros un televizījā. Savukārt interneta resursos to ir grūti artast, jo tā regulāri tiek dzēsta, vai bloķēta. Un tomēr! Varat mēģināt to atrast. Patreiz to var apskatīt šeit-„FILMA Pavēlēts aizmirst”, vai mēģiniet to atrast youtubē ierakstot vārdus: „Приказано забыть, Пепел”.
Tautas nelaime vards ir Kadirovs.Un gaidu,kad Depardje laidisies no turienes.
Kad krievu tanki sāka braukt pa čečenu zemēm lielā daļa krievu paši jau sāka pamest šo zemi. Vēl jo vairāk, kad Krievijas feerālie spēki sāka bombardet pilsētas, tad Čečeniju pameta ir čečeni ir krievi. Pēc kara čečeni atgriezās, bet krievi tik pat kā nē. Tā kā iemesls tam ir karš. Protams ka nevar noliegt arī starpnacionālā naidu kā iemeslu tam, bet tas sakotnēji nebūt nebija pirmais iemesls. Un pie visa tā ko Krievija tur pastrādāja nav nekāds brīnums, ka šāds naids rodas. Mūsu pašu Latvijā ne tuvu visu latviešu attieksme pret krievu tautības iedzīvotājiem nav tā labākā un iemesli tam navtālu jāmeklē.
Krievu armijā dienēju kopā ar vairākiem čečeniem un nevienam no viņiem galvā nebija pilni 100.
