Vakardien piemirsās publicēt kārtējo stāsta daļu, jo bija taču piektdiena un darīju to, ko visi inteleģenti un kulturāli cilvēki dara piektdienas vakarā. Savukārt tagad ir laiks turpināt ceļojumu.
20.jūnijs.
I. Vilciens.
Jekaterinburga. Mmm...pilsēta, kas nosaukta meitenes vārdā, kas manā dzīvē vienmēr paliks labā piemiņā. Bet pirms stāsta par pieredzēto Jekaterinburgā, vēl īss atskats uz vakardienas noslēgumu vilcienā.
Braucam plackartē, aiz sienas kompānija no paveca vīrieša, sievietes gados un diviem jauniešiem. Visi bauda alu, slēpjot to maisiņos, kad vagona pavadones iet garām. Arnis izsaka minējumu, ka pēc stundas, spriežot pēc sarunu tēmām, ko labi var dzirdēt, viņus vai nu izmetīs no vilciena vai arī viņiem būs jābeidz dzert. Tēmas tiešām liecina, ka alus ir baudīts jau krietnu laiku un lielos kvantumos. Dzirdam izskanam svētu pārliecību, ka Putins jau gribētu palielināt pensijas, bet ierēdņi viņam neļaujot to darīt. Otra tēma, vēl graujošāka, izskan vēlu vakarā, kad kompānija ir piefiksējusi, ka mēs ar Arni neesam krievi. Pie mums gan viņi nenāk, taču dzirdam, ka sieviete izteic minējumu, ka esam igauņi, savukārt jaunieši viņu pārliecina, ka drīzāk esam lietuvieši vai latvieši. Vīrietis gados šādos maznozīmīgos strīdos neiesaistās, vienīgi nosaka, ka pret latviešiem un lietuviešiem viņam neesot iebildumu, bet igauņus gan viņš apšautu, ja vien pie rokas būtu automāts. Taču tas mūs neskar, turklāt igauņi mums pašiem nekad nav īsti patikuši, tāpēc mēs netraucējam viņus un viņi netraucē mūs. Un nu atgriežamies pie Jekaterinburgas.
II. Jekaterinburga.
Izkāpjam no vilciena rīta agrumā un dodamies apskatīt šo skaisto pilsētu. Ielas vēl ir tukšas, bet jau jūtams, ka būs karsta diena. Pārejam tiltu pār rīta miglā tīto Isetas upi un ejam gar tās krastu pa labiekārtotu promenādi līdz nākamajam tiltam. Veči jau copē, ūdens upē ir tīrs un ik pa laikam palecas kāda zivtiņa. Pie nākamā tilta ir liela futbola fanu telts, koncerta skatuve un informācija, ka pagājušonakt te ir bijusi futbola nakts (kā nekā spēlēja Krievija ar Ēģipti). Ik pa laikam uz ielām redzam vēl aizkavējušos futbola cienītājus – daži iet vēl samērā braši, dažiem palīdz iet kolēģi, citus draugi nes, bet vēl dažs labs stāv, turoties pie māju sienām, nespējot vairs paiet tālāk ne soli. Visi noskaņoti pozitīvi, jo Krievija taču pieveikusi Ēģipti. Dzirdot, ka runājam svešvalodā, pie mums pienāk viens manāmi iereibis līdzjutējs un skaidrā angļu valodā ar neatkārtojamo krievisko akcentu, pajautā, vai nevar kā palīdzēt. Atbildam viņam krieviski, tas atplaukst kā maija saulīte, novēl mums visu to labāko un dodas tālāk. To, ka naktī te ir bijušas patiesi skaļas un vētrainas svinības, mums apstiprina netālu esošā kioska pārdevēja, kad pie viņas pērkam cigaretes.
Pirmais apskates objekts – baznīca uz Asinīm (Храм на Крови), kas uzcelta vietā, kur reiz atradās Ipatjeva nams. Te tieši pirms 100 gadiem nošāva caru Nikolaju II. Baznīcā ir paliels muzejs, kas veltīts caram un viņa ģimenes locekļiem. Pēc tā apskates nākas secināt, ka nekas labāks par caru un viņa ģimeni Krievijai nekad nav bijis; visi cara ģimenes locekļi svētie vai tuvu šādam statusam.
Pretim baznīcai uz Asinīm atrodas vēl viena – nedaudz mazāka, bet tikpat skaista. Tālāk ejam uz laukumu – memoriālu Afganistānas karā kritušajiem urāliešiem. Līdzīgi kā Habarovskā arī šeit ir melnas akmens plāksnes ar uzvārdiem, kas krituši katrā Afganistānas kara gadā. Tas ir memoriāla priekšpusē. Savukārt memoriālā aizmugurē atrodas analoģiskas plāksnes ar uzvārdiem, kas krituši katrā abu Čečenijas karu gados. Visbeidzot starp memoriāla priekšplānu un aizmuguri novietots akmens galds, uz kura novietotajām plāksnēm atzīmētas vietas pasaulē, kur citos karos un konfliktos krituši urālieši – sākot no 20.gadsimta trīsdesmitajiem gadiem līdz pat mūsdienu Sīrijai. Divas pēdējās plāksnes ir tukšas un bez nosaukuma, spriežam, ka te reiz būs uzvārdi arī Gruzijas, bet it sevišķi Ukrainas karā kritušajiem „ихтамнет” urāliešiem.
Gaidot plkst.9:00, kad vajadzētu vērties vaļā Urālu slavas kauju muzejam, izstaigājam vēl vairākus pilsētas kvartālus. Pilsēta ir tīra un sakopta. Plkst.9:00 esam pie muzeja ieejas, bet nākas vilties, jo izrādās, ka tas strādā tikai no plkst.10:00. Muzeja durvis ir vaļā, kāda darbiniece – večiņa– slauka grīdu un jautā, ko vēlamies. Jau pavisam drīz viņa atšifrē, ka esam ārzemnieki un notur mūs par futbola faniem (Jekaterinburgā jau viena pasaules čempionāta spēle ir notikusi, otra būs rītdien). Ar vārdiem, ka nevar taču dzīt projām ciemiņus, viņa ieved mūs iekšā muzejā un ļauj sākt tā apskati jau tagad, pirms tam vēl sajūsmināti pastāstot, ka nekad neesot par futbolu interesējusies, bet tagad pat pierakstot burtnīcā mājās visu šā pasaules čempionāta spēļu rezultātus!
Pirmais muzeja stāvs veltīts kariem viduslaikos un jaunajos laikos. Otrais stāvs, savukārt veltīts gandrīz tikai Otrajam pasaules karam, ar mazu ekspozīciju arī par 2008.gada Krievijas – Gruzijas karu. Skatāmies eksponātus un pēkšņi pie mums pienāk kāda sieviete, sakot „buena dias” un turpinot runāt spāniski. Sakām krieviski viņai, ka diemžēl nepārvaldām spāņu valodu. Viņa pāriet uz krievu valodu un noskaidrojas, ka muzeja darbiniece, kas mūs ielaida iekšā, bija noturējusi mūs par peruāņiem (rītdien Peru šeit spēle ar Franciju). Spāņu valodas pratēju sauc Ksenija un viņa ir īsta vēsturniece – stāsta bez apstājas visu iespējamo. Nav jau neinteresanti, bet no milzīgās informācijas plūsmas, nedaudz pagurstam. Par laimi mūs izglābj bērnu grupa, kuru viņai ir jādodas izvadīt pa muzeju. Uz atvadām viņa liek pierakstīt vairākas dokumentālās filmas, kas mums obligāti YouTube jānoskatās.
Diemžēl, bet gabaliņš no 1960.gadā notriektās U2 lidmašīnas, kuru vēlējamies apskatīt, muzejā patlaban nav – visa ar to saistīta ekspozīcija aizvesta restaurēšanai. Esam vīlušies. Vēl viena vilšanās ir muzeja iekšpagalmā, kur no grāmatā “Trans-Siberian Handbook” minētās lielās kara tehnikas izstādes ir tikai viens BMP-3, divas bruņumašīnas, daži tanki un pieci lielgabali. Tomēr, pārspriežot šo situāciju ar Arni, vienojamies, ka grāmatas autoru nevar vainot par to, ka saslavējis muzeju, kurā no kara tehnikas nekas īsti nav. Visticamāk, ka autors nav bijis ne Kubinkas tanku muzejā pie Maskavas, ne Staļina līnijā Baltkrievijā, savukārt mēs pēc šīm vietām jau esam palikuši pārāk izlepuši.
Vilšanās gan ar to nebeidzas, jo vēl viens grāmatā “Trans-Siberian Handbook” minētais muzejs – Urālu mineraloģijas muzejs – kuru grāmata noteikti iesaka apmeklēt, ir beidzis pastāvēt jau pirms četriem gadiem. Tā iet, ka seko grāmatai, kura sarakstīta pirms septiņiem gadiem. Labi, ka vismaz sliedes starp Vladivostoku un Maskavu vēl ir vietā. Tiesa – izskatās, ka neliela daļiņa no šī muzeja ir palikusi mineraloģijas veikaliņā, kas atrodas muzeja bijušajā ēkā. Izbaudām kaut nedaudz, bet tiešām skaistus smaragdus, opālus, kristālus, nefrītus, jašmu, safīrus, rubīnus un citus minerālus.
Vēderi jau sākt kurkstēt, tāpēc iegriežamies pirmajā iestādījumā ar nosaukumu “Stolovaja”, lai pēc vakardien baudītā tikai fast-food paēstu arī veselīgāku ēdienu. Stolovaja neliek vilties – ēdamzāle ir tieši tāda, kādai jābūt katrai normālai stolovajai – 30 gadus vecs interjers ar stingri paralēli un perpendikulāri novietotiem galdiem, noputējušiem puķu kokiem pie logiem, tikpat apputējušām klavierēm vienā stūrī, kurām blakus nolikts pilnīgi šajā aizgājušo laiku noskaņās neiederošs liels plazmas televizors. Tātad, laiks tomēr šeit galīgi vēl nav apstājies. Kasieres galdiņš, kas vienlaicīgi ir arī izeja ar paņemtajiem ēdieniem no virtuves, pārsteidz ar iespaidīgu resnu doktordesu grēdu. Pats ēdiens ir vienkārši lielisks – garšīgs un izcili lēts (zupa, otrais, maize un morss kopā izmaksā smieklīgus 87 rubļus). Kaut Latvijā būtu saglabājušās tādas stolovajas, lai nevajadzētu uz savas pensijas rēķina ēst visādos ganbejos, suši, moresun, divkafijās u.c. nodokļu nemaksātāju iestādījumos!
Izmetam vēl pāris līkumus pa pilsētu, bet centrā vairāk nekā ievērības cienīga nav – pa sešām stundām esam apguvuši arī šo pilsētu. Dodamies uz dzelzceļa staciju, kur mūs gaida nieka 29 stundu brauciens uz Maskavu. Klāt pēdējais posms mūsu Transsibīrijas odisejā.
III. Cits vilciens.
Atkal braucam plackartē, vagonā ir karsti un nedaudz smacīgi. Ventilācija strādā, taču slikti, tomēr to atsver tas, ka esam plackartes augšējās guļvietās, no kurienes varam vērot pretējā pusē pie loga apakšā sēdošu skaistu krievieti, kas ņemas ar savu bērnu un tamdēļ nemana, ka ir mūsu intereses objekts. Tomēr nav jau tā, ka tikai lūram uz viņu. Arnis paātrinātos tempos ir sācis lasīt A.Upīša “Zaļā zeme”, savukārt es rakstu šīs rindas un pārlapoju iepriekš sarakstītās piezīmes, pielabojot šur tur un izdzēšot to, kas vēsturei nav jāzina. Tagad jābeidz rakstīt, lai nedaudz nosnaustos, jo pēc 380 km būs pirmā vilciena apstāšanās un to nu garām palaist nevar – jāuzpīpē tak!
21.jūnijs.
I. Vilciens.
Plkst.7:30 no rīta. Visi esam kārtīgi izgulējušies, jo ieguvām papildu divas stundas miegam uz laika joslu nomaiņas rēķina. Nu jau abi mani telefoni rāda vienādu – Latvijas – laiku (pirms tam visu ceļojuma laiku vienā turēju Latvijas, otrā vietējo laiku). Plackartē un vagonā nekas īpaši interesants pašlaik nenotiek – pasažieri pamazām mostas, mazgājas, daži brokasto, baudot dienišķos roltonus ar tēju, bet vēl dažs labs pa nakti ir izpīpējis jau veselu paciņu cigarešu. Tāpat kā mūsu plackartes biedrs, kas guļ zem Arņa. Par pīpēšanu tad arī sākas šīs dienas stāsts.
Jau vakardien, pie vagona pavadones interesējoties, kad būs pirmā smēķēšanas pieturvieta, viņa izteica tikai Krievijā iespējamu piedāvājumu, sakot – “nopērciet “loterijas biļeti” par 100 rubļiem un pīpējiet starp vagoniem, bet tikai tā, lai vilciena policija nepieķer, citādi arī man būs problēmas”. Uz manu iebildumu, ka 100 rubļus vidēji maksā cigarešu paciņa, tāpēc tādu naudu maksāt par vienu pīpēšanas reizi būtu pārāk nesamērīgi daudz prasīts, viņa pavaicā līdz kurienei braucu. Uzzinot, ka līdz pašai Maskavai, viņa ar neatkārtojami burvīgu smaidu, ko vēlāk iemūžināju arī fotogrāfijā, atļauj par tiem 100 rubļiem pīpēt cik vien reizes vēlos vai kamēr netikšu pieķerts no vilciena policijas puses.Apspriežot šo piedāvājumu ar Arni, kopistiski nolemjam tomēr neriskēt pēdējā ceļojuma posmā uzrauties uz liekām nepatikšanām. Tāpēc pīpējam tikai pieturvietās, kad vilciens apstājies un stāv.
Savukārt mūsu plackartes biedrs, kas guļ zem Arņa, ir visnotaļ azartisks cilvēks, kuram loterijās turklāt, acīmredzams, ka ļoti veicas. Ik pēc stundas viņš iziet uzspēlēt “noķer mani, ja vari” spēlīti ar vilciena policistiem, uzpīpējot starp vagoniem un ik reizi atgriežas nepieķerts, lai gan vilciena policisti diezgan regulāri izstaigā cauri mūsu vagonam. Arī mani viņš aicina pievienoties, tomēr atsaku, jo esam jau vienojušies ar Arni tā nedarīt.
Plackartes biedrs par atteikumu sapīpot neapvainojas, bet painteresējas no kurienes braucam un pastāsta, ka pats arī jaunībā ir daudz ceļojis pa Vidusāziju un Kaukāzu. Saņemam daudz ieteikumus turpmākajiem ceļojumiem pa šiem reģioniem, taču nevis apskates objektu plānā, bet gan nobaudāmo ēdienu jomā. Uzzinām, ko vislabāk ēst Uzbekistānā, Tadžikistānā, Armēnijā, Azerbaidžānā un Gruzijā, ja nu kādreiz mēs dotos uz šīm valstīm. Stāsti biedram sanāk lieliski un tik garšīgi, ka pilnīgi siekalas saskrien mutē, iztēlojoties vien. Un interesantākais ir tas, ka, neskatoties uz šīm plašajām gastronomiskajām zināšanām un regulāras pielietošanas praksē (gan biedrs pats, gan viņa sieva regulāri mājās gatavo šo zemju ēdienus), mūsu kompanjons ir pilnīgi bez jelkāda puncīša! Laikam jau veiksme pīpēšanas loterijā viņam palīdz būt arī ar tik veselīgu miesas būvi!
II. Joprojām vilciens.
Plkst.11:15. Esam tiko atgriezušies atpakaļ vagonā pēc patīkamas 20 minūšu pastaigas svaigā gaisā, kamēr vilciens apstājies kādā pieturā. Jo tuvāk esam Maskavai, jo vairāk redzama civilizācija – aiz vagona loga vairs nav tikai trijās nedēļās tik ierastie meži un kalni, bet nu jau arī šosejas un apstrādāti lauki. Arī tirgotāji uz peroniem pieturvietās palikuši advancētāki, jo nu jau viņi tirgo arī milzīgas mīkstās rotaļlietas (vispār jau ļoti praktiski – nevajag vest cauri visai Sibīrijai dāvanas maskaviešiem, lieki aizņemot vagonā vietu, ja tās var nopirkt pēdējā brīdī īsi pirms Maskavas), savukārt kāda nevainīga paskata tantiņa stumj ratiņus, kam virspusē salikti mazsālīti gurķīši un vafeļu konusiņi ar iebiezināto pienu, taču viņa visus čukstus informē, ka ratiņu apakšā pārdošanā ir pieejams arī alus un šņabis. Piedāvājums vilinošs, jo plackartes biedrs ir tāds, ar kuru sadzert būtu pat ļoti patīkami – noteikti alkohols viņam atraisītu vēl vairāk lielisku stāstu par tuvējo ārzemju ēdieniem – taču nolemjam paciesties līdz Maskavai, līdz kurai palicis mazāk kilometru nekā no Zilupes līdz Liepājai. Arnis intensīvi cenšas paspēt izlasīt maksimāli daudz no A.Upīša “Zaļā zeme”, kā arī starplaikos starp lasīšanu konstatē, ka ceļojums izrādījies pat vieglāks, nekā bija plānots. Principā jau tā ir, lai gan Omskas dēļ viss varēja beigties arī savādāk, nerunājot nemaz par to, ka ceļojums varēja beigties vēl nesācies, ja nebūtu ielaisti lidmašīnā Rīgā vai beidzies jau pirmajā dienā Vladivostokā, ja tur nebūtu trāpījušies cilvēcīgi policisti. Domājams, ka atlikušajās stundās līdz Maskavai nekas ievērības cienīgs vairs neatgadīsies, tāpēc nākamo reizi rakstīšu par piedzīvoto jau no hosteļa.
III. Maskava.
Ir plkst.18:00 un esam iekārtojušies hostelī Maskavā, Sokoļniku rajonā. Kas notika pēdējās sešās stundās vilcienā? Jāsaka, ka nekas ievērības cienīgs, ja neskaita, ka pēdējās četras stundas mūsu vagonu pārpilda karavīri, ieskaitot guļvietu zem manis. Mūsu gastronomiskais plackartes biedrs cenšas viņus pavilkt uz sarunām, arī mēs gaidām provocējošus tekstus, kad viņi uzzināja, ka esam latvieši, bet nekā – šie visi klusē kā partizāni. Viegli jau laikam ap sirdi nav, kad jādodas karot pret brāļu tautu.
Hostelis mums ir orientēts uz pasaules čempionāta futbolā faniem. Recepcijā mums administratore pastāsta, ka hostelis ir uzņēmis jau meksikāņus un argentīniešus; pašlaik mūsu astoņvietīgajā istabiņā dzīvo tikai viens gvatemalietis, kas gan pašlaik ir izgājis. Tā ka būs jautri un izzinoši iepazīties. Tagad ieiesim dušās noskalot pēdējos dzelzceļa putekļus un pēc tam laidīsim iepazīt rajonu.
