Cienījamie lasītāji!
Jūs jautāsiet, kur tad ir palikusi 4. daļa, ja jau tagad publicēju 5. daļu?
Tā nu diemžēl sanāca un es ļoti atvainojos, bet vakar kļūdas dēļ pievienoju ceturto stāsta daļu nevis no sava profila, bet anonīmi. Tāpēc 4. daļu, lūdzu, lasiet šeit - https://spoki.tvnet.lv/celojumi/Pa-Transsibirijas-dzelzcelu-no/884718
Kad esiet to izlasījuši, tad droši pārejiet pie 5. daļas, kurā ieradīsimies Boba Hārtlija pilsētā, kurā mūsu plāni sāks brukt un jukt.
15.jūnijs.
I. Vilciens.
Rakstu, sēžot vilcienā, stundu pirms iebraukšanas Omskā. Kā tad mums gāja visu šo dienu?
Iesākumā vēl pāris vārdu par vakardienu. Publika mums kupejā gadījusies vissliktākā no līdz šim pieredzētā. Vīrietis un sieviete pusmūža gados, nerunīgi un neinteresanti. Pilnīgs pretstats vēl nesen sastaptajiem Stasam un Nikolajam. Arī pārējā vagona publika visprastākā – tamburā un WC visi pīpē, nemaz nekautrējoties un neslēpjoties, turklāt pīpē ar apskaužamu regularitāti, tā, ka pat mūsu kupejā var sajust cigarešu dūmu smaku. Acīmredzams, ka to sajūt arī vilciena policijas pārstāvji, tāpēc vienā nomaļā pieturā no mūsu vagona tiek izsēdināti uzreiz pieci cilvēki. Tiesa, kāds no policistiem pēc tam to nokomentē, sakot, ka “pieci izsēdināti cilvēki vienlaikus – tas taču nav nekas īpašs”.
Kā jau vakar minēju, tad pirms gulētiešanas vēl pasēdējām restorānvagonā pie alus glāzes. Šī vilciena restorānvagons irvislabāk iekārtots, salīdzinot ar visiem iepriekšējiem – puķes uz galdiņiem ir īstas nevis mākslīgas, toties cenas gan nesamērīgas attiecībā uz alus tilpumu – 0,4 litri alus maksā veselus 250 rubļus. Pat Vecrīgā ir lētāk! Apņemamies izbeigt šādu naudas un nervu šķērdēšanu restorānvagonus un turpmāk klusi un paslepus lakt kupejā.
Bet rīts skaists – plkst.6 no rīta izkāpjam Novosibirskā. Kamēr Arnis dzelzceļa stacijā izmanto dušas, tikmēr es bufetē izbaudu kausu alus par saprātīgu cenu – 90 rubļi. Sākumā gan jūtos nedaudz neērti, jo tādā rīta agrumā alus varētu arī nebūt tas pieklājīgākais dzēriens. Ko krievi vēl padomās par latviešiem? Taču tad, kad ieraugu piesienas esošajā pulkstenī Maskavas (un tātad arī Rīgas) laiku, proti, plkst.2 naktī, tad fokusējos uz to un neērtības sajūtas pazūd – kā nekā plkst.2 naktī alus vēl ir visnotaļ pieklājīgs dzēriens un nebūt ne tas sliktākais iespējamais variants. Turklāt bufetē pārdošanā ir Krievijā ražots alus ar nosaukumu “Rīgas alus”!
Lai gan Novosibirska ir Krievijas trešā lielākā pilsēta, tās apskate mums aizņem nieka divas stundas. Diemžēl neviens muzejs vēl tik agri nestrādā, tāpēc uzsvaru liekam uz baznīcu apskati, tiesa, tikai no ārpuses, jo arī tās vēl aizslēgtas. Protams, ka pilsētas centrā neiztrūkstošs elements ir Ļeņina piemineklis. Arī pati dzelzceļa stacijas ēka ir apskates vērta, jo tā izrādās lielākā visā Sibīrijā, turklāt patiešām skaista. Tomēr teikt, ka šajā pilsētā neapciemojam nevienu muzeju, nevar. Metro pārejā un pie Ļeņina pieminekļa ir izvietotas divas Novosibirskas vēstures muzeja ekspozīcijas – proti, par novosibirskiešiem Otrā pasaules kara laikā, kā arī par to, kā cēla pirmo tiltu pār Obu.
Paēdam sātīgas brokastis un sēžamies jaunā vilcienā, kas mūs pēc 8 stundām nogādās Omskā.
II. Cits vilciens.
Vilcienā šoreiz braucam plackartē un ir vēl sliktāk nekā bija pagājušonakt braucot uz Novosibirsku. Vagonā ož pēc zālēm kā slimnīcās, kopā ar mums brauc arī divi suņi un kaķis, kuri, protams, savā starpā sarunājas. Plackartes biedrs, lai gan tīrīgs, toties ar smirdošām kājām. Bet kaut kā pie tā visa pierodam un pēc pārdesmit minūtēm jau aizmiegam.
Pamodies pabeidzu lasīt A.Upīša grāmatu “Zaļā zeme” un jūtos lepns – vismaz kaut ko savā dzīvē esmu sasniedzis. Grāmata tiešām laba, interesanta, brīnos, kāpēc nespēju tehnikuma laikā viņā izlasīt vairāk par pārdesmit lappusēm.Atzīmēju, ka jūlijā Latvijā jāpaņem bibliotēkā turpinājums – “Plaisa mākoņos”.
Kādā pieturā, kur vilciens stāv pusstundu, izkāpjam uzpīpēt un piedzīvojam vēl ko nebijušu. Vilcienu, kā jau ierasts no pašas Vladivostokas, uz perona sagaida tirgotāji ar pīrādziņiem, ogām, zivīm, dārzeņiem un citām gardām lietām. Pasažieri, kā parasts, cītīgi iepērkas, bet pēkšņi parādās policisti, kas pieiet pie viena tirgoņa, otra un tā tālāk rindas kārtībā. Vienu tirgoni savāc un aizved, otram tirgonim kaut ko skaidro un beigās izraksta nezin ko uz parastas lapiņas (pēc protokola neizskatās). Pārējie tirgoņi to redzot, jau laikus aiziet prom no perona, bet daži vienkārši stāv, neko nepiedāvājot pircējiem (tjipa, es te nevis tirgojos, bet tikai tāpat iznācu pastaigāties, nejauši apkrāvies ar ēdamlietām). Kad policisti tiem otrajiem pagājuši garām, tad tirgošana uzreiz atsākas. Netiekam skaidrībā par šo situāciju – ja jau tirgoties nedrīkstētu, tad taču varētu vienkārši nelaist nevienu tirgoni pie vilciena, nobloķējot izejas uz peroniem. Savukārt, ja tirgoties drīkst, tad kāpēc dažiem tirgoņiem policisti piesienas, bet citus atkal neaiztiek? Un kāpēc šādas policijas darbības nebija redzamas nekur citur jau nobrauktajos vairāk nekā 6000 kilometros?
Iebraucot Omskā, dzelzceļa pievedceļā redzams sastāvs ar uz platformām uzkrautiem tankiem. Diemžēl nepaspējam nofotografēt, bet gan jau, ka redzēsim vēl tos sašautus pa TV, kad būs reportāžas no Donbasa. Ukraiņi jau savu lietu prot!
Beidzu rakstīt, jākāpj ārā.
III. Viesnīca Omskā.
Ir desmit minūtes pāri pusnaktij un nu pienācis laiks izstāstīt patiesi bēdīgas lietas. Neesmu rasists, bet, jo vairāk tuvojamies gejropai, jo acīmredzami vairāk tā samaitā krievu cilvēkus... Bet nu visu pēc kārtas šajā traģiskajā dienā.
Sākums ideāls. Izkāpjam Omskā no vilciena un jau pēc desmit minūtēm sēžam mikroautobusā, kam pusstundas laikā mūs būtu jāaizved uz 12 km attālo autoostu. Diemžēl atslēgas vārdiņš te ir “būtu”, jo nebijām ņēmuši vērā trīs faktorus:
1) šodien ir piektdiena;
2) pulkstenis ir jau seši pievakarē;
3) ceļa remonti.
Rezultātā autoostā otrpus Irtišai nokļūstam tikai pēc 50 minūtēm, bet tas vēl ir tikai “jautrības” sākums. Autoostā no septiņām kasēm strādā tikai divas, pie kurām jau izveidojušās palielas rindas (prātā ataust ainas no Maximas un Supernetto). Mēs izvēlamies stāvēt nepareizajā rindā, jo pēc 30 minūšu stāvēšanas kasiere bez emocijām vienkārši izliek plāksnīti, ka šai kasei darba laiks beidzies. Arnis aiziet pie blakus esošā autoostas priekšnieka, kas māk tikai atvainoties un ieteikt stāvēt vienīgajā atlikušajā rindā, turklāt mierinot vēl pasakot, ka uz šī vakara pēdējo reisu uz Astanu palikušas vairs tikai divas biļetes. Pēdējā atlikusī rinda ir palikusi nežēlīgi gara, turklāt kustās uz priekšu gliemeža ātrumā. Bažas par tikšanu pie tām pēdējām divām biļetēm ir lielas, jo rindā priekšā ir vismaz 50 cilvēku, no kuriem lielais vairākums ir kazahu gastarbaiteri (latviski – Sprīdīši), kuri pilnīgi iespējams varētu vēlēties nedēļas nogali pavadīt savā dzimtenē. Tomēr Arņa gājiens pie autoostas priekšnieka nav bijis veltīgs – jau pēc dažām minūtēm viņš ir pārdomājis, jo iznāk un dod pavēli atvērt uz desmit minūtēm vēl vienu kasi (jau atkal ir nostrādājusi slavenā Arņa diplomātija!). Arnis operatīvi ieņem vietu pie jaunatvērtā kases lodziņa un izskatās cerīgi, jo viņam priekšā paspējuši nostāties tikai pāris cilvēku. Pēc septiņām minūtēm Arnis ir ticis pie kases lodziņa, liekas jau, ka tūlīt, tūlīt viss būs, bet...kasiere pasaka, ka ir tikai praktikante (tas nekas, ka jau aptuveni 40 gadus veca) un tāpēc nemācēs atlikušajās trijās minūtēs noformēt biļetes mums, jo neesam ne krievi, ne kazahi un tāpēc biļešu pārdošanas process ir savādāks, ko viņa vēl nemāk. Pirms pagūstam uzsprāgt par šādu servisu pilsētā, kurā jau rudenī valdīs pats pedantiskais Bobs Hārtlijs, nejēdzīgā kasiere – praktikante iesaka mums noskriet divus stāvus zemāk, kur tieši pie autobusu platformām ir vēl divas biļešu kases (un kāpēc to jau iepriekš neieteica autoostas priekšnieks?). Nodrāžamies lejā un iestājamies vienīgajā rindā (otra kase, kāds brīnums, nestrādā), kura nemaz tik gara nav – priekšā tikai desmit cilvēku, no kuriem neviens neizskatās pēc kazaha. Taču te nākas nostāvēt vēl veselu stundu, jo ik pa laikam regulāri atnāk un bez rindas brīvi pie kases lodziņa pieiet visādas pensionāres, ko visi arī mierīgi palaiž priekšā. Skatoties uz šīm pensionārēm, kas mums liek jau otro stundu stāvēt šajā nejēdzīgā bardaka pārpilnajā autoostā, pilnīgi dabiski rodas dusmas, niknums un ataust atmiņā mūsu drauga Gačas teiktais par to, ka Latvijā gandrīz neviens pensionārs principā nav pelnījis pensiju, jo ar savu bezdarbību taču ir atbalstījis padomju varu. Kad pēc bezgalīgi garas un stresa pārpilnas stundas beidzot tiekam līdz kases lodziņam, izrādās, ka uz Astanu šovakar ir palikusi tikai viena biļete... Nospļaujamies, bet nekas cits neatliek, kā nopirkt biļetes uz nākamo reisu, kas būs tikai rītdien pēc desmit stundām.
Nopirkuši autobusa biļetes uz valsti, kur tās prezidents ir izdevis dekrētu 2020.gadā 80 procentiem valsts iedzīvotāju (tātad, sanāk, ka ieskaitot arī zīdaiņus) prast runāt angļu valodā, dodamies meklēt naktsmājas. Internets nav, prātojam, vai braukt atpakaļ uz centru vai noķert kādu taksometru un palūgt aizvest uz tuvāko viesnīcu, vai arī iet ar kājām dziļāk iekšā šajā rajonā (tāds Purvciema un Pļavnieku apvienojums dubultā izmērā). Beigās nosliecamies par pēdējo variantu un jau pavisam drīz atrodam norādes uz diviem hoteļiem kaut kur tepat rajonā. Prasot vietējiem ceļu, uzzinām, ka abi ir sasniedzami ejot vienā virzienā, viens esot labāks, taču tur apmetoties tikai kaukāzieši, tāpēc krievu cilvēki tur neejot un arī mums nav ieteicams. Jau pēc dažām minūtēm sasniedzam pirmo hoteli – no ārpuses tīri solīda padomju laika blokmāja ar jauniešu sporta centru, disko klubu un biljarda zāli piedevām. Šis noteikti nav tas kaukāziešu hotelis! Nopērkam numuriņu uz nakti un tikai tad pamanām, ka foajē tālākajā galā sēž un stāv čečeni, armēņi, turki, pakiji un tamlīdzīgu tautu pārstāvji. Tātad, esam gan sajaukuši hoteļus. Kārtējā neveiksme šajā pilsētā. Neko darīt, nāksies draudzēties šonakt ar melnajiem brāļiem, neesam jau krievi, varbūt izdzīvosim.
Nomazgājamies dušā un aizejam uz veikalu pēc produktiem vakariņām. Atnākuši atpakaļ brālīgi iedzeram (Arnis kefīru, es šņabīti). Skatoties pa logu izcili skaistu saulrietu pār mājām, kas reāli atgādina Purvciemu un Pļavniekus, atpūtinām kājas un nervus. Šodienas neveiksme nozīmē to, ka no ieplānotajām papildu divpadsmit stundām Astanas vai Maskavas apskatei nekas vairs neiznāks. Neliela škrobe ir, taču tā pazūd, kad Splinters no Latvijas atsūta sms, lai turamies! Turēsimies ar.
Nu jau pulkstenis rāda divi naktī. Viesnīcas iemītnieki nemaz nav tik melni kā viņus mālē – uz balkona pīpējot sapazīstamies ar vairākiem dīvaiņiem, kas neinteresējas par hokeju, turklāt, kad cenšos viņiem sīkāk pastāstīt par šo lielisko spēli, Bobu Hārtliju un Latvijas izlasi, daži steidzīgi vien mūs pamet. Toties redzams, ka šeit zagļu nav, jo pāris numuriņus tālāk no mūsējā pie durvīm gaitenī jau vairākas stundas stāv nolikti kaļķiem nobristi celtnieku zābaki. Eh, jāiet jau laikam čučēt.
16.jūnijs.
Pilnīgi bezjēdzīgi pavadīta diena. No rīta brokastīs viesnīcā izbaudām lieliskas krievu pankūkas. Pēc tam pastaigājamies nedaudz pa Omsku un dodamies uz autoostu. Vakardien piedzīvotais bardaks tur turpinās arī šodien, jo izrādās, ka bez biļetēm uz Astanu, ko mēs tik sūri grūtā cīņā izcīnījām, vēl ir jāpērk arī bagāžas biļetes, citādi autobusā iekšā neielaidīs. Omskas autoosta nebeidz negatīvi pārsteigt (nu kāpēc neviens vakar nepateica par šīm bagāžas biļetēm?). Apēdam pa šaurmai un secinām, ka šajā autoostā tā nav ēdama – ne šaurma, bet kaut kāds apsildīts sūds. Īsinot laiku līdz autobusam, skatāmies uz garāmgājējām un risinām vīriešu sarunas par sieviešu lietām. Esam vienisprātis, ka pie sieviešu izvarošanām ir vainojamas pašas sievietes, jo atšķirībā no vīriešiem, kas vienkārši uzvelk bikses vai šortus, viņas savus smukos dupšus cenšas paslēpt, ievīstīt vai kā savādāk seksīgi pasniegt, tā, ka jebkuram vīrietim tīri dabiski rodas mednieka interese atklāt to, kas īsti zem tiem brunčiem ir paslēpts. Vai šādi secinājumi ir Omskas smuko sieviešu dēļ vai vakardien izdzertā šņabja rezultāts gan neņemamies spriest – šim jautājumam nepieciešama nopietna, zinātniski pamatota izpēte. Bet vispār šis garais ceļojums sāk liek par sevi manīt. Ak, kaut drīzāk pienāktu tas autobuss uz Astanu, lai pēc tam reiz varētu braukt uz mājām līgot.
