Prologs
4.jūnijs I. Rīga. No rīta piebeidzam vakar iesākto šņabīša „Baikal” pudeli, pasūtam “Lulū” picu un pēc tās apēšanas braucam uz lidostu. Lai gan vakar biju notīrījis vecākās kurpes, ar kurām biju plānojis braukt, lidostā secinu, ka esmu uzvilcis citas kurpes – ar mīkstāku ādu, kas nav īsti piemērota garajam ceļojumam. Pa ceļam uz lidostu, aizmirstam ieiet Centrālajā dzelzceļa stacijā, lai samainītu euro uz rubļiem „Tavex”, kā arī nopirktu kaudzi krustvārdu mīklu žurnālus, ar kuriem īsināt laiku priekšā stāvošajos garajos pārbraucienos ar vilcieniem pa Sibīriju. Neko darīt – izmainu naudu lidostā ar šausmīgi neizdevīgu kursu, zaudējot 90 euro. Atkal jau neko darīt – izskatās, ka būs jāēd tikai reizi dienā. Izejam cauri visām pārbaudēm, Arnis saka, lai es šo procedūru laikā nerunājot, taču izdzertais rīta šņabītis liedz man klausīt šim padomam. Tāpēc samērā loģiski, ka lidostas personāls platām acīm skatās uz manu „skaidro” seju, nestabilo gaitu un pat pajautā Arnim, vai man nevajagot medicīnisko palīdzību. Trādirīdis turpinās arī lidmašīnā uz Maskavu. Biju piemirsis, ka lidojam nevis ar AirBaltic, bet gan ar Utair, tāpēc esmu patiesi sašutis, ka apkalpe nerunā latviski. Apvainojos un ignorēju viņus, viņi mani tāpat. II. Maskava. Ielidojam Vnukovas lidostā, tur, gaidot lidmašīnu uz Vladivostoku, tualetē divreiz uzpīpēju un izdzeram ar Arni kafejnīcā pa atspirdzinošam alus kausam. Tikai saņemot rēķinu, konstatējam, ka viens alus kauss maksā 8 euro. Nauda šorīt kūst vēja spārniem, bet mūsu ceļojumā nav aizvadīta pat pirmā diena! III. Lidmašīna. 8 stundu lidojums paiet negaidīti ātri. Nedaudz parunājamies ar mums blakus sēdošo tantiņu, parādām viņai fotogrāfijas no mūsu iepriekšējiem ceļojumiem pa pasauli, viņa mums parāda arī bildes no saviem digitālajiem krājumiem. Paguļam, divreiz lidojuma laikā paēdam (ēdiens negaršīgs – pliekans un pārsālīts), apbrīnojam sniegotos Baikāla kalnus, kuriem lidojam pāri, vēlreiz nedaudz paguļam un jau nosēžamies Vladivostokā. Pirmā diena aizvadīta!Ceļojums
5.jūnijs. Vladivostoka mūs sagaida ar diezgan mazu lidostu, no kuras ātri vien, bez liekiem jautājumiem, tiekam ārā. Stāvam karstajā saulē un vēl īsti nespējam aprast, ka esam atceļojuši tik tālu no mājām. Bet – lai tiktu uz mājām atpakaļ, ir jāsāk rīkoties. Tāpēc ar mikroautobusu stundas laikā aizbraucam uz pašu Vladivostokas pilsētu, kur ieejam dzelzceļa stacijā par 2 euro nomazgāties dušā. Atstājuši mantas stacijas glabātuvē, dodamies apskatīt pilsētu. Visur gaisā ir diezgan paliels smogs, migla un celtniecības putekļi. Funikulieris uz augstāko skatu punktu pilsētā – „Ērgļa ligzda” nedarbojas, tāpēc kāpjam augšā kājām. Skats uz pilsētu paverās nekāds – miglas un smoga dēļ nevar saskatīt tālāk par pārdesmit metriem. Arī Zelta tilts visā savā krāšņumā apskatāms tikai bildēs uz visvisādiem suvenīriem, savukārt par tā iespaidīgumu pārliecināmies, izejot ar kājām tam pa apakšu. Kāpjam lejā no „Ērgļa ligzda”, esam nosvīduši gluži slapji, tāpēc pirmajā alko-veikalā tiek nopirkts vietējais aliņš (es) un sula (Arnis). Apsēžamies parkā, kāri dzeru veldzējošus malkus, bet tieku tikai līdz puspudelei, kad klāt ir divi policisti. Pēta manu pasi, zvana kaut kur un netiek skaidrībā, kāpēc man ir nevis tūristu, bet biznesa vīza. Izskatās, ka šie nopietni domā, ka esmu ieradies Krievijā, lai šeit paliktu strādāt, tāpat kā neskaitāmie ķīniešu viesstrādnieki, ar kuriem pilna visa Vladivostoka. Sola jau mani aizvest uz iecirkni, lai visu noskaidrotu, bet izglābj Arnis, liekot lietā savu jau LPA laikos izslavēto diplomātiju. Neizdzertā pudele ir jāizmet, toties tieku sveikā cauri, ar policistu vārdiem “Nevar jau jums Latvijā radīt sliktu iespaidu par Krievijas policistiem.” Pastaigājamies vēl pa centru, bet nekas īpašs jau te apskatāms vairs nav. Laika joslu maiņa liek tomēr par sevi manīt, spēka aizbraukt uz Krievu salu mums nav. Ejam atpakaļ uz dzelzceļa staciju, kur piecas stundas pavadām sēžot un guļot uz soliņiem, līdz pienāk klāt modrie stacijas policisti un jautā, ko mēs te visu dienu darām. Esam atkal jau piefiksēti. Policisti ir draudzīgi noskaņoti, tomēr pēc šķiršanās ar viņiem, nolemjam, ka nav ko lieki zīmēties un tāpēc ejam ārā vēl nedaudz pavazāties apkārt. Apēdām pa čeburekam (Purvciemā ir garšīgāki), nofotografējamies pie Ļeņina pieminekļa un 9288 km zīmes-pieminekļa, kur beidzas Transsibīrijas dzelzceļa maģistrāle. Iepērkamies un secinām, ka atkal jau nav ko darīt. Ejam atpakaļ stacijā, cerot, ka trešo reizi šodien ar policistiem vairs nebūs jāsastopas. Arnis stacijas kafejnīcā iepazīstas ar kādu vietējo, kas dzer tēju un uzlādē mobilo telefonu. Kamēr šie runājas, pamanām, ka stacijas vienā stūrī pa maziņu televizoru rāda visādus klipus par vilcieniem, drošību uz sliedēm utt., kur cita starpā ir arī trīs mūsu pašu VAS „Latvijas Dzelzceļš” klipi ar Avārijas brigādes multfilmu varoņiem. Patīkams pārsteigums! Vēl stacijā ir neliela izstāde ar vēstures eksponātiem – dzelzceļnieku piederumi, formas, karte nez no kura gada, kur melns uz balta redzama arī mūsu pilsēta Abrene. Ir arī nodzeltējuši papīri – dažādas Vladivostokas dzelzceļa pavēles, rīkojumi – senākie pat no 1935.gada. Katra otrā pavēle ir par pazemināšanu amatā vai atlaišanu (un viena pat par nodošanu tribunālam!) par atrašanos darbā alkohola reibumā. Cerams, ka visi Vladivostokas dzelzceļa alkaši ir atlaisti un mūsu vilcienā uz Habarovsku būs tikai priekšzīmīgs personāls. Vilciens tūlīt būs klāt, turpināšu rakstīt rīt no rīta.6.jūnijs.
I. Vilciens. Sēžu vilcienā kaut kur starp Vladivostoku un Habarovsku, vietējais laiks plkst.7 rītā (piezīme – šeit un turpmāk – visur tiks dots tikai vietējais laiks attiecīgajā pilsētā, jo pēc tā arī dzīvojām, nepielāgojoties laika joslu maiņām). Braucam pa ļoti skaistu un gleznainu apvidu – priekšplānā, tieši pie sliedēm, tāds kā nebeidzams dendroloģiskais dārzs – paretas cipreses, krāšņum krūmi utml., tad tālāk klajš līdzenums, vēl aiz kura tālumā kalni. Plackartes biedri vēl guļ, tāpat kā Arnis, protams. Ar mums kopā plackartē brauc tēvs un meita (ap 18-20 gadu). Vakar vēlu vakarā pēc tam, kad veiksmīgi bijām uz perona atraduši savu vagonu ar kārtas numuru 23 (veiksmīgi tāpēc, ka šis vagons neatradās starp 22. un 24.vagonu, kā varētu domāt), pļāpājām ar viņiem par visu iespējamo. Tēvs agrāk dzīvojis Ukrainā, mākot arī ukraiņu valodu, bet pašlaik, kā saprotams, atrodas pilnīgā Kremļa informatīvajā telpā, jo baidās pat domāt par braukšanu atpakaļ uz Ukrainu. Meita, savukārt, brīžam atstāj ļoti erudīta un vērīga cilvēka iespaidu, brīžam atkal nevar saprast, kas viņai galviņā darās. Piemēram, viņa jautā, vai Latvijā cilvēki iet uz klubiem, vai Baltijas jūrā ir krabji un tamlīdzīgi vēžveidīgie utml. Viņa ir patiesi pārsteigta, ka Baltijas jūrā nav krabju, kalmāru un vēl visvisādu mošķu, kas apdzīvo Klusā okeāna Vladivostokas krastus. Toties pabrīdina nepirkt tirgū jūras veltes, jo tā varot ātri saindēties. Sakām, ka neriskēsim, tāpēc pirksim tikai belašus. Tur gan tēvs ar meitu sāk smieties, sakot, ka ar belašiem un šaurmu varot saindēties vēl ātrāk. Tā kā meita studē medicīnu, tad nolemjam nešokēt viņu un nepastāstām, ka vakar jau notiesājām pirmo čebureku Vladivostokas stacijā un nekas ar mums ļauns nav noticis. Pļāpājām ar viņiem ilgi – kādas stundas divas.Būtu vēl turpinājuši sarunu, bet vagonā izdzēsa gaismu un apkārtējie kaimiņu plackartēs jau arī taisījās uz gulētiešanu. Eh, ja būtu šņabītis un tukšs vagons vai vismaz kupeja ar aiztaisāmām durvīm, tad gan būtu pļāpājuši visu nakti! Kamēr šo visu rakstu, tauta jau palēnām sāk mosties, tamdēļ jāmet rakstīšana pie malas. II. Viesnīca Habarovskā. Pēcpusdiena. Esam iekārtojušies omulīgā viesnīcā Habarovskā un kamēr Arnis mazgājas pats un mazgā drēbes, tikmēr varu izstāstīt, kas notika pa šo garo dienu no vilciena līdz šim brīdim. Izkāpjot ārā no vilciena, esam tā sadraudzējušies ar tēvu un meitu, ka šie piedāvā mūs izvizināt savā mašīnā pa visu Habarovsku, no Ziemeļu līdz pat Dienvidu rajonam, šķērsojot Amūru turp un atpakaļ.Braucienā redzam visu iespējamo, ko vēlāk būtu vērts aplūkot tuvāk un dziļāk, tikai nezinām, vai paspēsim to pa pusotru dienu, kas mums atvēlēta šai pilsētai. Draudzībai ar tēvu un meitu kļūstot arvien tuvākai, arī politikas tēma no tēva puses tiek cilāta biežāk un biežāk. Man jau apnīk klausīties to, ka „Krievija taču atbrīvoja visu Eiropu un pēc tam atstāja to” (piebildi, ka šī atstāšana notika tikai pēc 45 gadiem mūsu draugs, bez šaubām, nejauši piemirst pateikt). Bet bez politikas tēmām, viss pārējais tiešām ir lieliski – uzzinām un redzam labākās iepirkšanās vietas gan divos tirgos, gan trīs lielveikalos, labākās Habarovskas pirtis, parkus, copes vietas pilsētā un tās tuvējā apkaimē, interesantākos muzejus, skaistākās baznīcas utt., utjp. Daudzi no šiem apskates objektiem ir mūsu viesnīcai pat tuvumā. Turklāt visa šī ekskursija mums bija pilnīgi par brīvu, tā pilnībā apstiprinot sen zināmo Krievijas krievu plašo un viesmīlīgo dvēseli! Arnis jau pamazām beidz dušoties, tā ka jādodas pilsētā! Vakars solās būt garš, trešo daļu rakstīšu pēc atgriešanās. III. Vakars viesnīcā. Izstaigājāmies pēcpusdienā četras stundas pa Habarovsku. Nogājuši lejā pie Amūras, iemērcam rokas šajā gigantiskajā upē (pat Dņepra nobāl tās priekšā). Arnis, neklausot vilcienā saņemtajam brīdinājumam, apēd pirmo šaurmu šajā ceļojumā – ļoti garšīga un tikai par 2,50 euro. Principā Habarovskā nomaldīties nav iespējams – visu pilsētu caurvij maģistrālās, perpendikulāri izveidotās ielas, kas nosauktas slavenu noziedznieku vārdos – Dzeržinska, Kārļa Marksa, Kim-Čen-Ira, Kaļiņina, Frunzes un, protams, arīvislielākā baņdita – Ļeņina – vārdos. Paēdam TāloAustrumu universitātes studentu ēdnīcā, apskatām kā kopā vienā pakalnā blakus sadzīvo gan sieviešu klosteris, gan skaista, restaurēta baznīca, gan ēkas ar PSRS ordeņiem pie sienām. Vakars sāk palikt apmācies, tā kā taisās uz lietu. Vai iesim vēl uz muzikālajām strūklakām, tas būs atkarīgs no laikapstākļiem un šņabīša, ko pašlaik nedaudz iemalkojam. Uz muzejiem gan rītdien iesim noteikti – Arnis pat nosolās pamosties laicīgi! Bet nav ko zīlēt – rīts gudrāks par vakaru – lejam glāzēs šņabīti un tad jau redzēs, ar ko šis vakars beigsies.
