Man jau sen gribējās aizbraukt uz Obidos. Daudz biju dzirdējusi par viduslaiku festivālu un par slaveno šokolādes festivālu. Līdz šim nebiju sataisījusies aizbraukt, bet pagājušajā nedēļā izlēmām, ka vajag apskatīt. Mūsu iedvesmu nereti saknē apcērt fakts, ka mums nav sava auto un tad jāpēta un jāmeklē, no kuras stacijas vai pieturas kas brauc un kur.
Nereti tas ir vairāk slinkums, jo principā jau Portugāle ir maza diezgan, lai dienas laikā normālu ekskursiju uztaisītu. Pat uz Porto jābrauc mazāk kā trīs stundas.
Parasti, kad mēs kaut kur braucam, nekādu īpašo izpēti un informācijas vākšanu nepiekopjam. Šoreiz es intereses pēc palasīju online par pilsētas vēsturi. Vienīgais, ko vēlāk atcerējos, bija tas, ka 1755. gada zemestrīcē daudzas vēstures liecības aizgāja nebūtībā. Pilsēta ir tik skaista un interesanta, ka nemaz negribējās ar informācijupārlādēties. Mēs vienkārši staigājām pa ieliņām un baudījām skaistumu. Obidos ir salīdzinoši maza un reāli ar pāris stundām pietiek, lai apskatītu visu, kas ir sienu iekšpusē.
Ar to sienu es domāju aizsargvalni, kas apvij pilsētu. Es saprotu, ka tā ir viena no galvenajām tūristu izklaidēm, bet man tas diemžēl gāja secen, jo manas bailes no augstuma nav savienojamas ar kaut ko tādu. Bet izskatījās jau forši, reāli pa augšu apiet pilsētai apkārt. Apkārtne ap pilsētu arī ir skaista, tā kā burvīgs skats ir uz abām pusēm. Nu nekas, varbūt kādreiz man kājas nedrebēs un nelabi nebūs un tad es arī pa to valni noiešu.
Gribu nedaudz aprakstīt, kā tad uz to pilsētu var tikt. Jo mums tas sagādāja mazmazītiņas galvassāpītes. Tā kā vilciena stacija sanāk nedaudz attālāk no šīs galvenās, vēsturiskās daļas, tad izdevīgāk ir braukt ar autobusu. Mēs braucām ar Rápida Verde - Rodoviária do Tejo. To nav grūti google atrast. Autobusi iet salīdzinoši regulāri un cena vienam cilvēkam vienā virzienā ir 7 eiro un 60 centi. Respektīvi divatā tāds izbrauciens izmaksā ap 30 eiro. Bet ir tā vērts.
Autobuss no Lisabonas atiet no autobusu centrāles blakus Campo Grande metro stacijai. Te ir tā mazā viltība, jo principā visi autobusi atiet no plača, kas atrodas iepretim Sporting futbola stadionam, bet autobuss uz Obidos atiet no vietas nedaudz iesāņus no galvenā plača. Es pievienoju foto ar aptuveno pieturas atrašanās vietu. Atiešanas plačiem nav lielu uzrakstu, kas nosaka, kas tas par autobusu, tāpēc sanāk lasīt visus sarakstus katrā būdiņā. Biļeti jāpērk pie vadītāja. Labāk sagatavot puslīdz precīzu naudiņu, lai vadītājam nav jāmokās ar atlikuma meklēšanu.
Mēs bijām pieturā ap 11.20 un autobuss pienāca 12.30. Iepriekšējo, meklējot īsto pieturvietu, bijām nokavējuši. Portugālē, līdzīgi kā Latvijā, visur ir rindas princips. Respektīvi, kas pirmais pienāk, tas pirmais kāpj iekšā. Tas attiecas arī uz pilsētas transportu. Esmu bieži redzējusi dusmīgus portugāļus, ko nokaitina tūristi, kas šo neievēro un spraucas iekšā bez rindas.
Kad mēs pienācām, tad visas sēdvietas jau bija aizņemtas un mēs piesēdām blakus būdiņā. Rezultātā uz brīdi, kad bija jākāpj iekšā, mēs bijām gandrīz pēdējie, jo tie, kas principā pienāca pēc mums, nebija mūs redzējuši. Tā mēs zaudējām vietu rindā.
Bet tā nebija nekāda problēma, autobuss bija liels un aizņemtas bija labi, ja puse no visām vietām.
Ceļš līdz Obidos ir apmēram vienu stundu garš. Pirms Obidos ir vēl viena pietura vieta ar nosaukumu Bombarral.
Ko darīt Obidos. Kā jau es teicu, katram savs, mums patīk vienkārši staigāt un pētīt. Izložņājām visus stūrus. Jāsaka, ka galveno ielu pametām jau pēc pārdesmit metriem, jo pārāk daudz tūristu tur bija. Ko es piefiksēju, ka 90% runāja angliski, parasti nākas dzirdēt vācu valodu. Visa galvenā iela ir viena liela tirgotava Katra ēka ir vai nu suvenīru veikals vai džindžas tirgotava. Mēs nopirkām magnētiņu, izņēmuma kārtā. Mans draugs gandrīz vai nopirka zobenu, skaisti un par labām cenām, bet es tāpiedomāju, kā tad mēs to zobenu ar autobusu braucot mājās aizvestu. Tānenopirkām. Magnētiņu pēc divām dienām somā atradu, biju pavisam aizmirsusi.
Ko ēst. Vai labāk, ko dzert. Obidos ir slavena ar džindžu jeb ķiršu liķieri. Var dzert uz vietas, var nopirkt līdzņemšanai uz mājām. Ierasta lieta ir dzert no šokolādes glāzītes. Ar to ēšanu ir tā, ka mēs bijām mājās brokastis paēduši un es biju sataisījusi maizītes līdzi. Ar tām maizēm ir tā, ka mēs ekskursijās neskaitām, cik maksā pusdienas un ēdam tur, kur patīk. Bet man vēl no skolas laikiem ir tās atmiņas, ka pirmais, ko tu dari skolas ekskursijā, iekāpjot autobusā, ir sāc ēst līdzpaņemtās maizītes. Man patīk autobusā šņakarēties.
Tā šoreiz sanāca, ka vēl ap 15 neko papildus ēst negribējās. Izdomājām iedzert džindžu kafejnīcā, kurai netīšam uzdūrāmies ejot apkārt pilsētai. Vieta ideāla, augstu virs pilsētas un skats paveras vienkārši izcils, pāri visai pilsētiņai. Vieta saucas Obidos Miradouro Cafe. Miradouo ir tā ka skatu punkts, respektīvi, tā portugāļi viņus sauc. Vēl labāka par vietu bija apkalpošana. Man sen nebija paveicis satikt te tik jauku apkalpotāju. Džeks bija viens pats, bet menedžēja visu ideāli. Mēs izdzērām džindžu, es izdzēru cafe Napolitana un mans draugs apēda tostermaizi. Tā kā viņu pašu, savdabīgi, iekšā bija viss iespējamais. Bija garšīgi.
Pēc tam devāmies atpakaļ. Te arī bija interesanti, nekur nebija norādes, kur tad ir pietura atpakaļceļā. Principā autobuss pietur turpat, kurp braucot uz Obidos, tikai pretējā ielas pusē. Diezgan loģiski. Iekāp, nopērc biļeti un pēc stundas esi Lisabonā.
