Bieži vien viens otrs idiotu bariņš salīdzina Latviju ar Bulgāriju un Rumāniju, jo par tām, iespējams, esam attīstītāki, jo IKP statistika un citas muļķības liecina, ka tās ir nabadzīgākas par Latviju.
Lai par to pārliecinātos, devos uz Bulgāriju. Padzīvoju tur pāris dienas. Man uzreiz radās sajūta, ka esmu atgriezies padomju laikos. Labi, Bulgārija ir valsts, kas Eiropas Savienībā iestājusies nesen, tāpēc tā vel nav spējusi tikt vaļā no padomju mentalitātes, un izskatās, ka nespēs arī, jo tās sabiedrība joprojām ir ļoti prokremliski orientēta, turklāt eiroskeptiski noskaņota. Nebrīnīšos, ka tā izstāsies no ES ātrāk nekā Lielbritānija. Gudri vīri zina stāstīt, ka Bulgārijas lielākā problēma ir čigāni, bet es jums teikšu, ka lielākais apdraudējums Bulgārijas pastāvēšanai ir lielais daudzums tur mītošo un spietojošo Putina krievu pasaules pārstāvju. Šeit es velku paralēles ar notiekošo Latvijā, bet, paldies, Dievam, šajā plānā mums iet daudz labāk.
Viens piemērs, es apmetos necilā viesnīciņā Burgasas nomalē, lai nu šīs necilās vietas nosaukums paliek pie manis, citos viesnīcas numuriņos bija apmetušies pārsvarā homos post-sovetikus humanoīdi no plašās Putina krievu pasaules, arī Latvijas krievvalodīgie, nu es teikšu, viens kārtīgs cirks, vairāk nekā. Pie kopīgā brokastu galda vien ik rītu varēju saskaitīt četrus/piecus purnus ietērptus lētos krokšos un T-kreklos ar uzrakstiem – „Putina armija”, „Laipnais cilvēks”, „Krim Naš”, „Putins – pats labākais prezidents pasaulē”. Kā vēlāk pamanīju, tos varēja iegādāties turpat dažus kvartālus tālāk kādā suvenīru bodē pa ceļam uz Melnās jūras piekrasti. Vēl viens piemērs, televizors manā viesnīcas numuriņā! Zināt, ko tas man piedāvāja skatīties? Pāris porno kanālus un kādus pāris desmitus Krievijas propagandas TV kanālus, ziniet, vēl tikai pietrūka uz naktsgaldiņa Putina ģīmetnes zelta rāmīti pilnai laimei!
Jau pirmās dienas vakarā tuvējā barčikā gandrīz atrāvos pa rīkli no dažiem interesantiem indivīdiem, ja vien kroga saimnieks nebūtu iejaucies, paldies, viņam. Atzīstu, ka pats vien biju vainīgs, jo nebiju diezgan tolerants pret manāmi iereibušo trijotni, atgādinot viņiem, ka Krima tomēr ir Ukraina un ka Latvijā svētdienās nemaršē neonacisti pa ielām.
Mani nemaz neizbrīna nesen medijos parādījušās ziņas par kārtējo krievu diplomātu, kas izraidīts, šoreiz no Bulgārijas, par spiegošanu un sazin vēl kādām netīrām lietām. Nemaz nebrīnīšos, kad kādu dienu Bulgārijas suvenīru bodēs varēsim iegādāties magnētiņu ar uzrakstu „Putins – Bulgārijas prezidents!”.
Esmu dzirdējis TV-24 „gudrus” vīrus runājam, ka Bulgārijai tāpat kā Latvijai ir problēmas ar investīciju piesaisti, jo lielās kompānijas nevēlas ieguldīt naudu vidē, kur notiek korupcijas skandāli viens pēc otra un sūdīgs tiesiskais noregulējums. Protams, ka viņiem ir taisnība, ja viņi runā par Krievijas investīcijām, kas būtībā ir netīrā nauda. Šiem cilvēkiem tik tiešām netīk ne skandāli, ne tiesiskie regulējumi un kaut kādi likumi, kas traucē mazgāt naudiņu tīru.
Vazājoties pa Burgasu, uzreiz pamanīju, ka krietna krievu kapeika investīciju izskatā ir aizgājusi garām Latvijas fīrmaņiem no vienas otras bankas un būvfirmas, kuri šobrīd sēž uz pikts sola, gaidot tiesu. Es runāju par neskaitāmajiem nekustamā īpašuma investīciju projektiem, kuri tiek reklamēti krievu valodā ik uz stūra. Laikam jau Bulgārija sit pušu Latviju Eiropas Savienības pilsoņu pasu tirgošanas ziņā. Tas pats stāsts, ja esi bagāts krievs, nopērc māju Bulgārijā un kļūsti par ES pilsoni.
Tāpat kā Latvijā, tā arī Bulgārijā ir super skaista daba – strauti, upes, ezeri, kalni ar sniegotām virsotnēm, klintīm un mežiem apauguši kalni, bet jau piemēslota ar plastmasas maisiņiem un stikla taru. Tūrisms tur sit augstu vilni, bet mans secinājums ir, ka to lielākais patērētājs ir Putina krievu pasaules pārstāvji, līdz ar to viss, kas šai valstī saistās ar tūristu apkalpošanu, notiek pārsvarā krievu valodā. Tam visam bonusā tomēr nāk bedrainas ielas aizlaisti iekšpagalmi, ceļmalas apaugušas ar pāraugušu kūlu un nekopti parki pilsētas centrā, ļoti daudz noplukušas ēkas un vienkārši padomju arhitektūras grausti, ko ceļojumu bukletos neredzēsiet. Jau atkal var just šo nolādēto post-sovetikus mentalitāti. Man bija grūti saprast, vai tik tiešām ir tik grūti novākt miskasti no veikalu un krogu priekšdurvīm. Arī paši krogi, tādi nevīžīgi un noputējuši. Un, kas viņiem ar tiem klaiņojošiem suņiem? Vienkārši miljons to tur bija!
