Mūsu vasaras piedzīvojums ar velosipēdiem!3

Pamodāmies agri no rīta, jo bija tik gaišs un silts. Viens pavecāks vīrs, kuru redzējām arī vakar, mūs šoreiz sveicināja angliski: „Hello!” Laikam dzirdēja mūs runājam angliski. Paēdām auzu pārslu putru un devāmies uz pludmali. Gribējām vēlvienu dienu pagozēties pludmalē pirms devāmies uz Andoras pusi. Zinājām, ka tik drīz pie jūras vairs netiksim. Pēdējo nakti nolēmām gulēt autobusa pieturā jūras krastā, lai no rīta varētu aiziet nopeldēties, nomazgāties vienā no pludmales dušām (lietojam tikai dabai draudzīgus mazgāšanās līdzekļus).

Pienāca vakars un iekārtojāmies pieturā. Neilgli pēc aiziešanas gulēt, mums garām pabrauca policijas mašīna, jo tajā vakarā visapkārt bija uguņošana. Nezinajām, kas Spāņiem tie bija par svētkiem. Tomēr policija neapstājās un neko mums neteica, arī otrreiz, kad viņi mums pabrauca garām. Tad nu mēs nopratām, ka mēs drīkstam tur gulēt.

Pamodāmies. Bija diezgan pavēss, bet tā vai tā nopeldējāmies. Tad sākām savu ceļu uz Andoras pusi, lai gan nebijām droši, kuru ceļu izvēlēties. No sākuma sekojām upei, jo gar to gāja velo celiņš. Saule jau bija tieši virs mūsu galvām un palika ļoti karsti. Mums katram līdzi bija tikai 2 pudeles ar ūdeni. Drīz vien ūdens pudelēs uzsila un īsti vairs neveldzēja. Kad ūdens jau bija gandrīz beidzies sākām meklēt, kādu vietu, kur papildināt mūsu krājumus, tomēr, diemžēl, nekur neredzējām nevienu veikalu vai avotiņu. Lielā upe, gar kuru braucām, izskatījās pārāk piesārņota, lai no tās dzertu.

Likās, ka drīz noģībšu no karstuma. Tomēr par laimi drīz vien atradām restorānu, kurā iegajām pēc auksta ūdens un kaut kā ēdama. Telpās bija tik patīkami vēss!! Negribējās vairs iet ārā. Pajautājām, vai tuvumā ir kāds veikals. Meitenes mums izskaidroja, kā atrast tuvāko lielveikalu. Lai arī tas nebija pārāk tālu, karstums darīja savu. Zinājām, ka nav prātīgi mīties dienas vidū, kad saule ir tieši virms mums un gaisa temperatūra ir pāri 30 grādiem. Veikalā nopirkām pāris augļus, ķiršus un saldējumu. Devāmies tālāk.

Tas pats kalns, ko redzējām no Barselonas parka un pludmales, bija mums priekšā. Izskatījāmies, ka mūsu izvēlētais maršruts mūs aizvedīs arī līdz kalnam. Šis kalns izcēlās uz visa pārējā fona, jo tam visapkārt bija tikai līdzenumi un pauguri.

Pēc pāris karstām un smagām stundām uz riteņiem, mēs nonācām šī kalna pakājē. Ieraudzījām, ka uz šī kalna virsotni iet „bānītis” (līdzīgs kā Siguldā). No lejas izskatījās, ka kalna augšā ir tāda kā pelēka, veca betona ēka. Taču nolēmām doties augšā, lai redzētu, kas tur ir. Ja jau uz turieni ved bānītis, tad tur kaut kam ir jābūt!?

Iekāpām bānītī, riteņus atstājām ēnā stāvlaukuma stūrī. Bānītis lēnām virzījās augšup. Mēs tuvojāmies šai dīvainajai celtnei. Vēl joprojām nesapratām, kas tā ir. Taču, kad nonācām galvā mūsu skatam pavērās kas negaidīts! Tur bija tāda kā maza pilsētiņa, ar veikaliem, muzeju, baznīcu, tirgoņiem gar ielas malu, vilciena staciju, restorāniem un visu ko citu! Tas viss likās tik neticami. Tā kā mums nebija daudz laika visu apskatīt pirms pēdējā bānīša, kas gāja lejā, paprasījām kādam, kā mēs te varētu nokļūt ar riteņiem. Cilvēki, gan uz mums tā dīvaini paskatījās, jo laikam nejau daudzi izvēlās mīties 10 km tikai augšup.

Pēc mazas pastaigas devāmies lejā pēc riteņiem. Pēc vakariņām atradām piknika soliņus, kas atradās ceļa malā, pa kuru mums būtu jābrauc augšā nākamajā dienā. Jau 4. nakti gulējām zem zvaigžņotām debesīm.

Piecēlāmies ap pus 7 no rīta. Baltie akmens „stabi” kalna galā bija tīti baltā miglas plīvurā. Tas izskatījās vienreizēji. Paēdām brokastis un sākām savu ceļu uz kalna virsotni. Centāmies pieveikt lielāko daļu no brauciena pirms saule uzkāpa debesīs. Jo, tad kad saule ir pašā augšā, ir gandrīz neiespējami atrast ēnu, kur paslēpties no karstuma. Mums paveicās, jo pa ceļam atradām avotiņu, kur papildināt mūsu ūdens pudeles. Ūdeni ne vien dzēru, bet arī lēju uz rokām un galvas, lai apslāpētu karstumu.

Šie nieka 10km mums aizņēma 2 stundas! Ceļš bija diezgan stāvs un ārā bija ļoti karsts, tādēļ apstājāmies ik pa laiciņam, lai atdzistu un atgūtu elpu. Beidzot nonācām pilsētiņā, pieslēdzām riteņus un devāmies izpētīt, ko vēl mēs varam šeit atrast. Izrādījās, ka pati kalna virsotne ir apmēram 1200 metri virs jūras līmeņa un uz to ved pastaigu taka. Nākošās dienas plāns bija gatavs. Rīt dosimies līdz pat pašai virsotnei, bet šodien izpētīsim, tuvāko apkārtni.

Pēc pastaigām apkārt pilsētiņai un pa suvenīru veikaliem devāmies uz noskatīto „kempinga” vietu. Tā kā laiks bija labs nolēmām atkal gulēt zem klajām debesīm. Šoreiz virs mums līgojās daži koki.

Ap diviem naktī pamodos no dīvaina trokšņa. Paskatījos apkārt, lai redzētu, kas tas par troksni. Izradījās, ka tā bija mežacūka, kas meklēja ēdamo, apmēram 2 metru attālumā no mums! Liels gan bija tas sivēns, bet tāds mierīgs. No sākuma domāju nemaz nemodināt savu partneri un doties atpakaļ pie miera, taču mežacūka, kuru nosaucām par Fredi sāka ostīt mūsu somas, kurās bija ēdiens. Tā kā nevēlējos, ka viņš sāk grauzt mūsu mantas, modināju savu partneri un mēs devāmies gulēt kaut kur citur. Izdzirdējām vēl pāris mežacūkas mežā kalna augšā, tām gan tur tā jautri gāja. Labi, ka mūsu Fredis bija tāds mierīgs.

Nakšņojām jau atkal autobusa pieturā.

Pamodāmies agri, jo ielu tīrītāji un mistkašu savācēji savu darbu sāka jau pirms 5.30 no rīta. Pēc brokastīm sagatavojāmies savam pārgājienam uz kalna virsotni. Piepildījām pudeles ar ūdeni, jo zinājām, ka visas upes un strautiņi pa ceļam būs sausi karstās vasaras dēļ. Skati bija neatkārtojami un taciņas, pa kurām mēs gājām bija interesantas! Taciņas bija daudz labākas, kā lielākā daļa pastaigu taku Lielbritānijā. Drīz jau arī saule sāka karsēt. Izrādījās, ka kalna virsotnē bija mežiem klāta liela ieleja, caur kuru viena no pastaigu takām arī veda.

Daudzi cilvēki šeit brauc, lai nodarbotos ar klinšu kāpšanu. Arī šodien šeit bija ļoti daudzi kāpēji, kuri izskatījās tik mazītiņi uz lielo balto akmens stabu fona. Žēl, ka mēs nebijām paņēmuši savus kāpšanas piederumus (pārāk smagi, lai visu to sapakotu uz mūsu riteņiem!).

Skats no pašas virsotnes nebija man tas tīkamākais, jo varēja redzēt Barselonu un citas pilsētiņas un ciematus tā apkārtnē, bet skats pār kalna ieleju bija vienkārši elpu aizraujošs. Atradām labu vietu pusdienām, tālu prom no tūristu takas, ar skatu tikai un vienīgi uz ieleju. Negribējās nemaz doties prom. Šī vieta likās tik savāda un piesaistoša.

Nonācām atpakaļ pilsētiņā Monestir de Montserrat, izdzirdēju kādu bariņu sarunājāmies latviski. Parasti Lielbritānijā neuzrunāju nevienu, ja dzirdēju viņus sarunājāmies latviski, bet šeit tas likās citādāk. Uzsāku sarunu ar šiem latviešiem, izstāstīju, ka esam devušies ceļā ar riteņiem uz 2 vai 3 mēnešiem. Šie latvieši škita jauki, bet mazliet slinki uz kalnā kāpšanu un pastaigām, viņi labprātāk pasēdēja ēnā ar aliņu rokā. (;

Pēc pavadītās dienas Montserrat devāmies lejā. Nakti pavadījām uz tiem pašiem piknika soliņiem, kur nakšņojām pirms mīšanās kalnā.

Ar nožēlu pametām interesanto kalnu un devāmies tālāk uz Andoras pusi. Ap pusdienas laiku nonācām lielākā pilsētā Manresa. Iegājām informācijas centrā pajautāt, ko mēs varētu apskatīt šīs pilsētas apkārtnē. Mums ieteica doties uz mazu viduslaiku ciematiņu Mura, kas gan nebija mūsu vēlajamā virzienā, bet mēs tik un tā nolēmām tur doties. Kļūda!

Tas izrādījās pats karstākais un nogurdinošākais brauciens manā mūžā! Mēs nezinājām, cik karsts tad bija, bet pat ēnā mēs nespējām rast vajadzīgo veldzi. Man tiešām šķita, ka es noģībšu karstuma dēļ, un droši vien tam bija pavisam tuvu. Katru kilometra zīmi gaidījām ar lielu nepacietību, kas likās kā mūžība.

Laimīgi nonācām galamērķī. Pastaigājām pa ciematiņu. Visas mājiņas izskatījās tik dīvainas, mums teica, ka tās ir saglabājušās no viduslaikiem. Ieliņas bija ļoti šauras, stāvas un bruģētas. Izlēmām atpakaļ doties nākamajā dienā ar autobusu uz Manresu, jo to pašu ceļu vēlreiz es mīties nevēlējos.

Pieturā sagaidījām autobusu, kas šeit nāca tikai dažas reizes dienā. Šoferim pajautājām, vai mēs varam ņemt savus riteņus autobusā. Šoferis bija ļoti laipns un teica, ka viņš ļautu, bet viņš nezina, vai otrs šoferis nākamajā dienā arī ļaus. Mēs nolēmām palikt Murā līdz rītam un riskēt.

Tagad mums tikai vajadzēja atrast dzeramo ūdeni un izpētīt ciematiņa apkārtni. Mēs uzrunājām pavecu kundzīti: „Perdon, Àagua?” Viņa mums piepildīja pudeles, mēs pateicāmies un devāmies tālāk savā pastaigā. Ciematiņš bija meža ieskauts. Caur mežiem veda visādas pastaigu takas. Zinājām, ka autobuss šeit nenāk no paša rīta un mums būs pāris stundas līdz autobusam, nolēmām doties uz vietējo alu, kas atradās kaut kur mežā, no rīta nevis vakarā.

Atradām soliņus aiz tūristu informācijas centra, kur pārlaist nakti.