“Pavadītās dienas šeit man noteikti palīdzēja apzināties, ka dzīvē ir vēl daudz augstāki mērķi, uz kuriem tiekties. Ne tikai labklājība, bet arī harmonija, daile un dzīves balanss…”
Pēc Ženēvas un Francijas Alpiem es skaidri zināju, ka vēlos doties tālāk uz Monako. Šķiet, ka rokas gluži pašas no sevis auto stūri novirzīja Vidusjūras virzienā un prāts, apzināti neiebilstot, nokārtoja visus pārējos šķēršļus. Tādā veidā mēs vēlā vakara stundā nonācām Monako Karalistē. Absolūti dabiski ir tas, ka naktsmītnes nākamajām dienām atradām ar skatu uz multimiljonu vērtām jahtām. Bonusā šim klasiskajam skaistumam, viesnīcā strādāja apburoši skaista administratore. Uzreiz izmantoju iespēju aprunāties, taujājot par Monako apskates objektiem. Pēc desmit minūtēm vairākas reizes jau bijām kopā pasmējušies, iepazinušies un gandrīz viņu pierunāju mūs izvadāt kā gidam.
Kāpēc izvēlējos doties uz Monako? Drīzāk var uzdot jautājumu – kāpēc gan nē? Ženēva no Vidusjūras atrodas tikai nepilnu piecu stundu brauciena attālumā un tā ir vieta Eiropā, kur Tu noteikti gribētu būt. Skaistas pludmales, pasaules slavenas miljonāru jahtas un, protams, ātrākās mašīnas. Ne velti šeit vasarās gozējas pasaules līmeņa slavenības.
Pilsētas centrā ir jūtams sacensību gars. Ne tikai F1 sacencības, bet arī iedzīvotāji sacenšas viens ar otru. Sacencību uzdevums ir valkāt dārgākos brendus, izrādīties ar ātrākajām un ekskluzīvākajām automašīnām. Tā vien šķiet, ka zem katras mašīnas pārsega ir iebūvēts raķešdzinējs. Man škķiet ironiski, ka vietā, kur mašīnas vidēji kustas ar 15 km/h, visi brauc ar trasei paredzētiem “superkāriem”. Pilsētā ir jūtama F1 vēstures garša. Mani jau kopš bērnības ir interesējušas ātras mašīnas un sacensības, tapēc noteikti nepalaidu garām iespēju apskatīt pieminekli, kas ir veltīts F1 leģendai un pirmās Monako grand prix F1 sacensību uzvarētājam Huanam Manuelam Fanhio. Fanhio F1 čempionātā uzvarēja piecas reizes un līdz Mihaela Šumahera ērai bija planētas titulētākais F1 pilots tālajos piecdesmitajos gados. Tagad man ir tā iespēja stāvēt blakus viņam veltītajam piemineklim.
Pirmā diena Monako noteikti bija neaizmirstama. Apskatījām šo mazo valsti no viena gala līdz otram. Izstaigājām daudzas jo daudzas mazās ieliņas, kas viena pēc otras atklāja savus paslēptos arhitektūras dārgumus. Redzējām karaļa namu, restorānus un, protams, slaveno Monte Carlo kazino.
Ja Latvijā par katru Ferrari mašīnu, kas parādās ielās, raksta žurnālos, tad šeit Ferrari ir uz katra stūra. Pirmajā dienā atskatījāmies uz katru eksemplāru, taču nākamajā dienā pēc skaita 30 vairs neatradu sevī motivāciju to turpināt darīt. Ejot garām Monte Carlo casino, saskaitīju kārtējos, skaitā septiņus, ikdienišķi noparkotus Ferrari. Vietējiem tā ir ikdiena. Ikdiena, kuru man par lielu pārsteigumu spēja kaut mazliet izmainīt 1956. gadā ražots Mercedes Benz 300SL Gullwing, kurš lēnām un ar īpašu šarmu slīdēja pa Monako ielām. Tajā brīdī uz ielas nebija vienaldzīgo. Visi kā viens pārtrauca savas gaitas un metās bildēt šo 5 miljonu vērto leģendu. Lūk, arī bagātos var apburt, nepieciešams tikai vēl dziļāks naudas maks.
Otrā dienā jau jutos kā īsts vietējais iedzīvotājs. Jau zināju, kur ved katra lielākā ieliņa, un man bija skaidrs, kurā galā ir labākie restorāni. Šo dienu es veltīju vietējo cilvēku izzināšanai. Apstaigāju pāris vietējos veikalus, it kā iepērkoties, ar mērķi nedaudz parunāties ar vietējiem iedzīvotājiem. Uzreiz uzzināju, ka esmu dziļi maldījies savās domās par vietējiem iedzīvotājiem. Lielākā daļa apkalpojošos cilvēku šeit nav vietējie, bet cilvēki, kas dzīvo tuvākajās Francijas pilsētiņās un šeit dodas uz darbu. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs – īpašumi šeit ir tik dārgi, ka vienkāršam darbiniekam nav naudas, lai šeit dzīvotu pastāvīgi.
Nejauši gāju garām kādam nekustamā īpašuma kantorim, kur skatlogā bija izlikti daži īpašuma sludinājumi. Piemēram, 21 m2 dzīvoklītis šeit maksā 750 000 EUR. Bet jāsaprot, ka ja Tev ir īpašums Monaco, tad Tu esi Monaco rezidents. Ja Tu esi rezidents, tad uz Tevi attiecas Monaco nodokļu politika jeb tas, ka šeit praktiski nav jāmaksā nodokļi. Tieši tāpēc ļoti daudzi bagāti iedzīvotāji izvēlas būt par Monaco rezidentiem, un par šādu naudu nopērk vienkārši sev adresi un milzīgas nodokļu atlaides. Nedomāju, ka miljonāri izvēlas dzīvot 20m2 lielā dzīvoklī.
Kad otrā diena Monako tuvojās norietam, mēs ar draugu devāmies izpētīt tās naktsdzīvi. Jau iepriekšējā vakarā mums ieteica apmeklēt Buddha bar, kas ir blakus kazino. Šī vieta mani nomierināja, jo atšķirībā no visām citām Monako ekstravagancēm, šeit bija tāds pats tusiņš kā visos augsta līmeņa klubos Rietumeiropā un Latvijā. Buddha bārā aizmirsām visu, kas līdz šim mums lika justies, kā ārzemniekiem un tūristiem. Baudot ūdenspīpi un kokteiļus, nesteidzīgi meklējām jaunus sarunu partnerus starp pārējiem tusētājiem.
Vēlāk klubā es satiku divas meitenes, atzīšos, ka manu uzmanību daudz vairāk piesaistīja viena no viņām. Īsti neatceros, kā nonācām līdz sarunai, jo kad pirmo reizi viņu ieraudzīju, man aizmirsās spēja runāt. Lai paskaidrotu, kas par skaistumu tajā dienā tika atrasts, iedomājieties, ka jūs no ezera izvilktu zelta zivtiņu, kas jums dotu trīs vēlēšanās. Un visas trīs jūs izmantotu, lai aprakstītu savu ideālo sievieti. Lūk, man tā bija viņa!
Tikai pāris minūtes no sarunas sākuma jau sapratām, ka ar šīm meitenēm runāt patiesībā var diezgan viegli un nepiespiesti. Viņas bija no Ukrainas. Viņas bija atbraukušas pie bijušās kursa biedrenes, kas šeit netālu mācās. Un viņas bija pirmās starp cilvēkiem šeit, kurām patika fakts, ka mēs bijām no Austrumeiropas. Mēs aizgājām parunāt blakus bārā un vēlāk turpinājām sarunu pastaigā gar krastmalu. Lai gan man nebija iespējas mēģināt ko vairāk, esmu diezgan pārliecināts, ka drīzumā došos ceļojumā uz Ukrainu un man būs privātais gids.
Bija pienākusi mūsu pēdējā pilnā diena Monaco pirms došanās tālāk. Tā kā ukrainietes vairs satikt nebija iespējams, es atcerējos par mūsu viesnīcas skaisto administratori. Viņai piemita kas tāds, kas lika man ik pa laikam par viņu aizdomāties. Es sapratu, ka es noteikti nožēlošu, ja nepamēģināšu ar viņu iepazīties tuvāk. Man bija tikai jāizdomā plāns. Devos pie viņas. Pirmais, ko es viņai pateicu bija: “Sveiki, vai Jūs man varētu lūdzu izpalīdzēt, esmu iekļuvis nelielā situācijā.” Viņa ar laipnu skatienu paskatījās uz mani, un ar maigu sievišķīgu balsi man pajautāja: “Sveiki, kā es Jums varu palīdzēt?” Es uzreiz ķēros pie lietas: “Man ir izveidojusies situācija – man šobrīd ļoti gribētos aiziet uz kādu vietējo klubu. Es drīz dodos prom, un man gribētos uzlikt ķirsīti uz putukrējuma jeb punktu uz i. Vai Jūs man varētu ietikt, kādu labu vietiņu uz kurieni es varētu aiziet?” Skaistā viesnīcas administratore paskatījās uz mani, un smaidot jaukā balsī, sāka stāstīt par vienu labu vietiņu kuru ir vērts apmeklēt. Tas bija klubs, kurā vakarnakt mēs ar draugu labi pavadījam laiku. Lai būtu interesantāk, es sāku viņai jautāt, kur tas klubs atrodas. Es speciāli jaucu visus apskates objektus. Es apbrīnoju viņas pacietību. Vairākas reizes jautāju viņai, kur jāiet, kas tā par ielu? Tad es viņai vairākas reizes pārjautāju, kā izskatās tas klubs. Izlikos, ka nesaprotu, ko viņa saka. Neatceros, kurā ielā atradās klubs, sāku jaukt labo ar kreiso pusi. Brīdī, kad viņas sejā bija lasāms, ka es šo vietu neatradīšu, es atļāvos pajautāt: “Cikos Tev beigsies darbs, varbūt es varu Tev lūgt sevi pavadīt?” Viņa atkal pasmaidīja. Es nevilcinādamies viņai sāku teikt: “Es justos drošāk, ja ar mani nāktu kāds, kas zina vietējo vidi”. Viņa pasmaidīja un pateica, ka viņai divpadsmitos beidzas darbs.
Jau bez piecpadsmit divpadsmitos es gaidīju pie administrācijas galdiņa, un pēc brītiņa parādījās arī viņa. Ieraudzīja mani un pasmaidīja, es biju neatlaidīgs. Un man bija viss ceļš līdz klubam, lai uzsāktu sarunas un pierunātu viņu klubā uz vismaz vienu kokteili. Kā par brīnumu, viņa viegli piekrita. Vakars bija jautrs, viņas ieteiktā vieta bija tikpat trauksmaina kā vakarnakt. Kokteiļi, mūzika, dejas – viss bija ideāli. Es izbaudīju vakaru šeit ar savu kompāniju. Jau sāku domāt variantus, lai vakaru paildzinātu vēl. Bet pēkšņi vienā brīdī viņa pateica, ka ir ļoti, ļoti nogurusi un devās mājās. Es biju nedaudz pārsteigts, jo mums tiešām patiesi varēja redzēt abpusēju pievilkšanos, bet neiebildu, redzēju viņas acīs, ka meitene ir patiesi nogurusi. Pavadīju viņu mājās un apmainījāmies ar kontaktiem.
Tā nu pienāca rīts, kurā bijām spiesti pamest šo utopisko valstiņu Vidusjūras krastā. Pavadītās dienas šeit man noteikti palīdzēja apzināties, ka dzīvē ir vēl daudz augstāki mērķi, uz kuriem tiekties. Ne tikai labklājība, bet arī harmonija, daile un balanss. Šīs sajūtas man radīja vēlmi atgriezties mājās un strādāt ar dubultu sparu, lai varu šeit atgriezties atkal un atkal.
forši 
