2005. gada pavasaris
Kas bija pirmais – vista vai ola – jeb, šajā gadījumā, ideja vai nauda, neatceros. Bet, tā kā stāstam ar kaut ko ir jāsākas, tad pieņemsim, ka ideja. Ideja vasarā doties ceļojumā, kas dzima manā un manas draudzenes Dinčas galvā. Galamērķis tika izvēlēts pārsteidzoši ātri – Budapešta, „Sziget Festival”. Tas ir, pasākums, uz kuru gribēju braukt jau 2000. gadā, bet neaizbraucu, jo nebija naudas.
Šoreiz naudas jautājums atrisinājās gandrīz uzreiz – padzirdējusi par maniem plāniem, mamma paziņoja, ka manā dzimšanas dienā (jūnijā) uzdāvinās naudu. Ar to pietiktu daļai izdevumu, pārējais bija jāgādā pašai, cītīgāk rukājot darbā. Tas ir, cik nu tas bija iespējams, mācoties videnē.
Pa lielam viss likās nokārtots un domās es jau sevi redzēju festivālā, taču, kā vēsta nosaukums, Budapeštas vietā es nokļuvu Krimā. Iejaucās liktenis-sliktenis un Dinča vairs nevarēja man piebiedroties ceļojumā. Vienai braukt negribējās un es prātoju, ko lai dara.
Tajā brīdī uz mana sliekšņa parādījās mana draudzene Daša, kura bija izdomājusi, ka vasarā vēlas doties uz Krimu. Par Budapešu viņa negribēja ne dzirdēt, savukārt es negribēju ne dzirdēt par Krimu. Tikko Daša bija prom, viņas vietu ieņēma mana mamma, kura ņēmās mani pārliecināt, lai braucu uz Čehiju (jo doties uz Čehiju gribēja viņa pati, bet viņai tam nepietika naudas). Es lepni paziņoju, ka Čehija mani neinteresē. Ak, kā šie vārdi man vēlāk nāca atpakaļ! Uz Čehiju aizbraucu pēc gada, Jaungada brīvdienās, un man tur tā iepatikās, ka vienu brīdi pat grasījos pārvākties uz dzīvi Prāgā.
Ar kādām tikai metodēm Daša un mamma mani neapstrādāja, lai pierunātu doties uz sevis izvēlēto galamērķi! Uzvarēja Daša, savukārt mamma tā apvainojās, ka uz laiku pārstāja ar mani runāt.
Ar to darba intro daļai vajadzētu pietikt, bet, pirms ķeros klāt ceļojuma aprakstam, vēl viena atkāpe no manas puses, lai paskaidrotu, kādēļ mani tolaik sauca par Žeņu, bet manu draudzeni – par Dašu.
Toreiz, 2005. gada pavasarī, man bija pagalam apnikusi mana līdzšinējā iesauka un es paziņoju, ka turpmāk saukšos par Žeņu Amoralovu. Daša, kura tad vēl nebija Daša, no savas iesaukas šķirties negribēja, bet beigās, līdzsvara dēļ, to izdarīja (mēs tolaik dēvējām sevi vienas populāras grāmatas un filmas galveno varoņu vārdos). Tā kā viņa vārda maiņas rezultātā bija palikusi bez uzvārda, es laipni piedāvāju „savējo” un tā mēs kļuvām par māsām Amoralovām. Vēlāk uzvārdu atmetām un kļuvām vienkārši par krokodīlu Žeņu un Čebudašku, jo bērnībā mums patika multenes par krokodīlu Genu un Čeburašku.
Bet nu pāriesim pie lietas...
Uz Krimu!
Un tā, mēs braucam uz Krimu! Atliek tikai tāds sīkums – uz kurieni tieši braukt?! Šķiram vaļā Dašas atlantu, vēl no PSRS laikiem, kurā daudzām pilsētām klāt pie nosaukuma piekabināta zvaigzne un „город-герой” (varoņpilsētas) statuss, un skatāmies.
Sevastopole, Jalta, Eipatorija, Sudaka, Alušta, Alupka... Gribētos redzēt Odesu, bet tā vairs nav Krima. Nu kā lai te izvēlas?! Atmiņā nāk Viktora Coja, Alekseja Ribina un citu mūsu iemīļoto krievu rokmūziķu un viņu draugu piedzīvojumi Krimā, kā arī Zentas Ērgles varoņu Baibas un Daumanta gandrīz medusmēnesis kaut kur šajā pussalā romānā „Nosargāt mīlestību”.
Augstākminētajai problēmai līdzi nāk vēl viena, ne mazāk svarīga – kur mēs dzīvosim? Atceramies „Privātajā Dzīvē” lasītu ceļojuma aprakstu par kāda pāra medusmēnesi Krimā (žetons par oriģinalitāti!). Viņi stāstīja, ka vietējie piepelnoties, izīrējot tūristiem istabas. Šādu biznesmeņu tur esot tik daudz, ka viņi tūristiem vai virsū skrienot. Nu, tas tā kā atrisinātu apmešanās vietas jautājumu, bet neatrisina problēmu Nr.1.
Un tad vienā brīdī viss nokārtojas pats no sevis. Sapratušas, ka latviešu valodā necik daudz mums noderīgas informācijas par Krimu neatradīsim, nomainām valodu uz krievu un starp meklēšanas rezultātiem atrodam kempinga „Веселий домик” (Jautrais namiņ&scaron
mājas lapu. Dzīvošana kalnos 50 m virs jūras, ēdināšana 3x dienā, bezmaksas ekskursijas, diskotēka katru vakaru un tas viss tikai par 5 ls dienā!!! Izklausās pārāk labi, lai būtu patiesība, vai ne? Tā nu mēs ar Dašu cītīgi pētām mājas lapu un meklējam atsauksmes Internetā. Neko sliktu neatrodam, tādēļ Daša aizraksta kempinga administrācijai, lai noskaidrotu, vai varam rezervēt tur vietas.
Nākamais svarīgais jautājums, kas nodarbināja mūsu prātus, bija – braukt uz Ukrainu caur Lietuvu un Poliju vai caur Baltkrieviju. Ja izšķiramies par labu pēdējam variantam, tad jākārto Baltkrievijas vīza, kas nozīmē papildu tēriņus un formalitātes. Ukrainas vīza mums nav vajadzīga, jo Eirovīzijai par godu Ukraina ir ieviesusi bezvīzu režīmu ar ES.
Vispār jau domāt nenākas ilgi. Ar tādiem argumentiem kā „mēs ko, maz esam redzējušas Lietuvu un Poliju?” (patiesību sakot, jā – atšķirībā no Dašas, es Polijā biju bijusi tikai 1 reizi) un „kad vēl mums būs iespēja redzēt Lukāšas karaļvalsti?” uzvar Baltkrievija. Patiešām, nevar zināt, kad mums radīsies nākamā iespēja redzēt leģendām un mītiem apvīto kaimiņzemi. Vai vispār radīsies?
Neraugoties uz neapmierinātību ar manu izvēli, mamma solījumu tur un dzimšanas dienā uzdāvina man naudu, 103 latus. Drusku pabrīnos, jo parasti taču dāvina apaļas summas, bet nu labi.
Triju latu nozīme man kļūst zināma kaut kad vēlāk, kad sarunā ar mammu pieminu jubilejas latus, sakot, ka ļoti gribētu tikt pie skudriņas.
„Kur tad palika tā skudriņa, ko es tev uzdāvināju?”
„Tie bija jubilejas lati?!”
„Skudriņa, stārķis, baravika. Tu nepamanīji?”
„Nē! Es tos iztērēju!”
„Ko?!?”
Šajā brīdī pār mani sāka birt pārmetumu krusa no sērijas „es-tā-pūlējos-bet-tu!” Nu, ko es varu teikt? To pašu, ko parasti – ko gan citu no manis var sagaidīt!
***
Par ceļojuma mēnesi esam izvēlējušās augustu – sezona vēl nebūs beigusies, bet tūristu jau būs palicis mazāk. Augustam sākoties, mamma aizvien biežāk sāk apbērt mani ar jautājumiem: kad mēs braucam prom? Cikos? Uz kurieni tieši? Kur apmetīsimies? Kad būsim atpakaļ? Uz visiem šiem jautājumiem man ir tikai viena atbilde – „Nezinu! Jautā Dašai!” Es zinu tikai to, ka mana pase šobrīd atrodas Baltkrievijas vēstniecībā, to, ka vīza man izmaksāja 18 latus un to, ka 1 Ukrainas grivna ir aptuveni 13 santīmi.
Mamma pie Dašas iet atteicās, nācās iet pašai. Tur es noskaidroju visus augstākminētos jautājumus, kā arī to, ka Daša saņēmusi atbildi no „Jautrā namiņa”. Mums ir rezervētas vietas, sava telts nav nepieciešama. Pēc īsas apspriedes tomēr nolemjam to ņemt līdzi – ja nu izrādīsies, ka „Jautrais namiņš” neeksistē vai ja mums tur nepatiks, varēsim uzsliet telti pludmalē.
Pie viena dabūju atpakaļ savu pasi. Skatos uz smuko vīzu, paskatos zīmodziņus pasē un domāju, ka labprāt pasi paturētu, kad tai beigsies termiņš, taču pases bilde man padevusies tik neveiksmīga, ka nokauj šo ieceri pašā saknē. Kad pirms gada pārrados mājās no Zviedrijas, robežsargs, atvēris manu pasi un ieraudzījis bildi, neizturēja un sāka smieties man tieši sejā. Nelietis!
***
Un tā, X diena ir pienākusi. Ir 17. augusta rīts un mēs ar Dašu un manu mammu, kura atbraukusi mūs pavadīt, atrodamies Rīgas autoostā. Mūsu autobuss ir piebraucis, topošo pasažieru nav daudz, labi ja desmit. Sākums daudzsološs – ja paveiksies, varēsim gulēt, izstiepušās pa diviem vai pat pa četriem krēsliem. Atvados no mammas, sameklēju biļeti un pasi, ar vienu kāju jau esmu autobusā, kad pēkšņi...
„Kur ir jūsu apdrošināšana?” stjuarte jautā.
Mēs ar Dašu izbrīnīti saskatāmies. Tūrisma aģentūrā, kurā kārtojām vīzas, samaksājām gan par tām, gan par slaveno Baltkrievijas ceļojumu apdrošināšanu, bez kuras nelaiž iekšā valstī. Tā kā atpakaļ saņēmām tikai pases, nospriedām, ka apdrošināšana kaut kādā veidā ir iekļauta vīzā.
„Mums tās nav,” viena no mums atbild.
Ko nu? Nav apdrošināšanas, nav iebraukšanas Baltkrievijā. Attiecīgi, arī uz Ukrainu netiekam. Vai tiešām mūsu ceļojums beigsies, vēl nesācies?!
„Nu nekas, jūs tās varat iegādāties autobusā.”
„Fūūūūūūūūūū!!!” Izgrūžam atvieglotu nopūtu un ejam ieņemt savas vietas.
Ceļojums var sākties.
(Turpinājums sekos)
