“Es biju viens ar viļņiem un okeānu. Nekas cits neeksistē kā nākošais lielais vilnis, kas parādās tālumā un kopš tā brīža okupē visu manu uzmanību…”
Ir pienācis februāra vidus, man visapkārt ir smiltis un manu ķermeni cepina ekvatoriālie saules stari. Manā priekšā šalko okeāna viļņi, kas beidzas tikai pie Brazīlijas krastiem. Ar lielu rokas vēzienu izjaucu paša veidoto zīmējumu smiltīs, paķeru savu sērfa dēli un dodos viļņos. Šādu notikumu ķēde, sērfošana un laika pavadīšana pludmalē, man galvā saglabājas līdz vakaram.
Esmu nonācis Marokas Dienvidrietumos, Āfrikas kontinenta malā. Kā jau iepriekšējā rakstā minēju, nokļūšana uz šejieni ir saistīta ar maniem piedzīvojumiem Londonā un tur sastaptajiem cilvēkiem. Liels iemesls ir arī tas, ka kļūdas pēc biju nopircis biļetes atpakaļceļam no Londonas uz Rīgu mēnesi vēlāk, nekā tās bija vajadzīgas. Izvēlējos šo kļūdu padarīt par piedzīvojumu. Viens no ballīšu draugiem Max regulāri dodas sērfot uz Maroku, un es izvēlējos piebiedroties.
Tā no aukstās Londonas nonācu Marokā, kur dienā valdīja patīkami +25. Labi, atzīšos, ka naktī nepieciešama silta virsjaka, bet kopumā šis klimats jau ir daudz patīkamāks, nekā dažkārt vasara Latvijā. Man nebija jārūpējas par apartamentiem, jo draugiem jau bija izīrēta sava māja nelielā pilsētiņā pie okeāna (nosaukums man bija tik sarežģīts, ka saucu to par “mazo pilsētiņu zem Agadiras&rdquo
. Man tika piešķirta sava istabiņa ar skatu uz kaimiņu pagalmu, sērfa dēlis, hidrotērps un sava zviļņa vieta terasē uz jumta. Patiesai laimei nekas vairāk nebija vajadzīgs.
Atšķirībā no maniem kompanjoniem, man bijusi tikai neliela sērfošanas pieredze Austrālijā. Sēžot pie datora un skatoties bildes, tas izskatās tik harmoniski un graciozi. Taču, kad tu esi okeāna krastā un redzi, sev tuvojamies milzīgus viļņus, kas sakuļ visu savā ceļā, uznāk pamatotas šaubas. Max man pamācīja sērfošanas pamatus, pastāstīja, kā strādā okeāna straumes, un, kur vislabāk atrasties, lai noķeru vilni. Šī lekcija bija īsa, bet izrādās, ka sērfošana ir sarežģīts process, kas pieprasa absolūtu uzmanību un ilgus treniņus.
Devos okeānā, un pirmajās reizēs tikpat ātri viļņi mani izspļāva ārā. Vienīgais iedrošinājums – tas ir nenormāli jautri, kā atrakciju parkā. Tagad, kad bailes bija pazudušas, es devos viļņos atkal un atkal. Sākumā turējos krasta tuvumā, izmēģināju, kā ir, kad vilnis tevi nes uz dēļa. Šī daļa man padevās pavisam viegli, bet tas bija tikai mazs sākums. Pat ja vilnis nav liels, daudz grūtāk ir nostāties uz dēļa kājās. Pirmā diena pagāja, mocoties, krītot, kuļoties zem viļņiem un sarijoties ūdeni. Tomēr, kad iznācu krastā pārguris pēc pirmās sesijas, uzliku sev skaidru mērķi. Gribu nobraukt vismaz vienu mana auguma vilni līdz sava ceļojuma beigām.
Tajā vakarā taisījām kopīgas vakariņas mājā. Pie galda nespēju pārstāt runāt par sērfošanu, viļņiem un, ka es to varētu darīt visu laiku. Draugi pārsvarā tikai smaidīja, iespējams viņi atcerējās savu pirmo reizi uz dēļa. Man bija ļoti patīkama kompānija, visi pieredzējuši sērferi un piedzīvojumu meklētāji. Ļoti labi sadraudzējos ar šiem cilvēkiem, katru vakaru pavadot kopīgi, velkot sishu jeb ūdenspīpi, un runājot par svarīgām un nesvarīgām lietām dzīvē.
Miestiņš, kurā bijām apmetušies, bija pavisam necils. Viena galvenā iela un trīsstāvīgas dzīvojamās mājas. Ielas pusē pārtikas un sērfa preču veikali. Šeit bija manāms kārtīgs vietējo iedzīvotāju un hipiju sajaukums. Hipiji bija oriģinālie šīs zemes tūristi, un viņi atklāja tās burvību plašākai cilvēku masai. Viņus noteikti pievilināja arī lielās Marokas hašiša plantācijas.
Tā kā šeit nebija klubi un alkoholu musulmaņi nelieto, tad vienīgā izklaides vieta, ko izmēģinājām, bija vietējais Shiskhas bārs ar skatu uz okeānu. Lai gan vietējie bija ļoti draudzīgi, iepazinos tikai ar savu draugu vietējiem draugiem. Viens no tiem bija Shishas bāra vadītājs un otrs bija Miguels. Miguels bija vietējais sērfa instruktors, bodyboard instruktors, gids, ceļvedis, tulks, šoferis… Jūs domu sapratāt. Šeit bieži noder vairākas iemaņas, lai nopelnītu iztikai. Miguels bija kaislīgs futbola fans, un šī tēma mūs ieveda dziļā diskusijā. Viņš man pastāstīja arī daudz par dzīvi Marokā. Īsumā, dzīve šeit nav īpaši bīstama vai grūta, un arī vietējie iedzīvotāji nav slinki. Taču daudz kas atkarīgs no karaļa norādījumiem, no tūristu atvestās naudas un no konfliktiem Āfrikas kontinentā. Daudzi vietējie sapņo par iespēju doties uz Eiropu un strādāt tur. Taču, tas viņus nekavē būt rosīgiem savās mājās. Maroka ir attīstīta Āfrikas valsts, un šeit jūtama stipra eiropiešu ietekme daudzās paaudzēs.
Nākamajās dienās daudz laika pavadīju, guļot zvilnī zem saules stariem. Šejienes iespaidi un sarunas ar vietējiem man lika pārdomāt, cik labi mums ir Eiropā. Visas mūsu ikdienišķās problēmas un kašķi šķiet niecīgi un uzpūsti, salīdzinot ar dzīvošanu no dienas uz dienu, kas notiek mazāk attīstītās valstīs. Skaidrs, ka mūsu Eiropiešu domāšana ilgtermiņā ir novedusi mūs pie prātīgiem lēmumiem, ieguldījumiem nākotnē un labas dzīves. Bet noteikti tā pati domāšana mums spiež raizēties par dzīvi daudz vairāk, nekā vajadzētu. Šeit cilvēki ir laimīgi, jo viņi novērtē laimi ikdienišķajās situācijās. Šī ir viena mācība, ko Latvijā esam aizmirsuši un ceru, ka tā kādu dienu atkal tiks pieņemta kā veiksmīgas dzīves pamats.
Pēcpusdienā ar dažiem sērfotājiem un Miguelu devāmies uz vietējo tirgu, kur baudījām visgardākos Āfrikas saulē audzētos augļus. Pasakaini mazie banāni, sulīgi un gardi apelsīni, avokado no paradīzes. Šeit bija arī liels piedāvājums garšvielu, riekstu, visdažādāko meistaru roku darbi kā drēbes, lakati, māla trauki, metāla izstrādājumi u.t.t. Atsevišķā tirgus daļā bija visa veida jūras veltes. Šī vieta ir kā sapnis gardēžiem un dabisko produktu cienītājiem. Savā galvā grūti salīdzināt šo cilvēku meistardarbus ar Latvijā populāro lielveikalu plauktos sastopamo masu produkciju. Izvēlējos iepirkt pēc iespējas vairāk garšvielas, izstrādājumus un eļļas, ko aizvest mājās.
Savu pēdējo dienu es veltīju sērfošanai. Bruņojies ar sērfa dēli rokās un biezu kārtu sauļošanās krēma, es devos viļņos. Iebridis ūdenī līdz viduklim, es uzgūlos uz dēļa un sāku ar rokām airēt pretī viļņiem. Jutos gluži kā pirmatklājējs, kas dodas nezināmā un bīstamā ceļojumā. Es biju viens ar viļņiem un okeānu. Nekas cits neeksistē kā nākošais lielais vilnis, kas parādās tālumā un kopš tā brīža okupē visu manu uzmanību. Tā ir kā bezgalīga spēle, kur cīnies nevis ar okeāna spēku un viļņiem, bet ar savām spējām un modrību. Protams, vēl joprojām pārsvarā esmu zaudētājs šajā spēlē, bet reizi pa reizei es uzķeru vilni, jūtu tā spēku nesam mani, uzraujos kājās un traucos uz sērfa dēļa pretī krastam. Šajā momentā es jūtos kā pasaules karalis. Varbūt piecas līdz desmit sekundes sērfoju, bet manā galvā tā ir mūžība, kas piepilda prātu ar tik daudzām emocijām, ka labākas sajūtas nemaz neeksistē. Brīdī kad atkal iekrītu ūdenī, visa smagā piepūle, kas vajadzīga, lai tiktu līdz nākamajam vilnim, liekas, tā vērta. Šis ir narkotiku paveids, adrenalīna radītājs, mīlestība, pēc kuras var ilgoties visu mūžu.
Pēc atvadām no saviem jaunajiem draugiem es ar somām rokās devos uz lidostas termināli, kur sākās mājupceļš uz Latviju. Šoreiz jutos pilnībā atpūties, sakārtojis savas domas. Un, lai arī man pietrūks saules un okeāna, esmu pilns ar cīņassparu vēl vairāk nodoties iztikas pelnīšanai, lai arī turpmāk man ir līdzekļi, lai lutinātu sevi eksotiskos pasaules nostūros.
Lasi vēl par maniem piedzīvojumiem manā blogā
