Nesen devos piedzīvojumu braucienā uz Rumāniju.
Kopumā mans ceļojums norisinājās piecu pilnu dienu garumā, ieskaitot ceļu. Uz Rumāniju devāmies ar mikro autobusu. Godīgi sakot- moku pilns brauciens, jo nav vietas ne kājām, ne gulēšanai.
Pirmā diena.
Sešos no rīta izbraucām no Rīgas. Braucām cauri Lietuvai. Ik pēc trīs stundām autobuss apstājās, un deva mums iespēju ievilkt elpu ceļa turpinājumam. Pēc Lietuvas sekoja Polija. Jāatzīst, ka šī diena, kad jābrauc cauri Lietuvai un Polijai bija garlaicīgākā diena, jo esmu vairākas reizes jau bijis šajās valstīs, kā arī tās daudz neatšķiras no Latvijas. Izņemot garumu un platumu. Pirmās dienas vakarā veiksmīgi sasniedzām Polijas pilsētu Kotowice, kur pārnakšņojām nakti viesnīcā ar trim zvaigznēm. Sūdzēties nevar- laba apkalpošana, uzņemšana un ērta gultas vieta.
Otrā diena.
Turpinājām braukt uz galamērķi. Šoreiz ceļš jau šķita daudz interesantāks. Slovākija, kurai braucām cauri, sagaidīja mūs ar kalniem un grēdām. Spīdēja saule. Jutos kā pasakā, jo visur, kur tvēra manas acis, rādījās debešķīgi skaistas ainavas. Uz stundu busiņa šoferīši atļāva mums pastaigāties pa Slovākijas pilsētu Košici. Tur es ieskrēju veikalā un nopirku telefona austiņas, jo savas biju aizmirsis mājās, un par cik priekšā mani vēl gaidīja daudzu stundu brauciens, sapratu, ka bez mūzikas nevar. Slovākijā iepriekš nebiju bijis. Vienmēr bija licies, ka nekā īpaša tur nav. Bet maldījos. Labprāt tur atgrieztos uz ilgāku laiku.
Pēc Slovākijas sekoja vīnu zeme Ungārija. Braucām pa tādu ceļu, kur neko fascinējošu neredzēju. Ticu, ka noteikti arī Ungārijā ir forši, bet, lai tā mani piesaistītu man tur laikam būtu jābūt ilgāk. Cenas salīdzinoši normālas, gan ēstuvēs, gan veikaliņos. Pēc Ungārijas laika 20:00 jau sāka satumst. Ap 23:00 Pēc Rumānijas laika, iebraucām Rumānijā. Par cik bija jau tumšs sapratu, ka varēšu atlikušo daļu gulēt, jo tā pat nekādus dabas skatus neredzēšu. Nav jau man infrasarkanā redze. Uz Rumānijas robežas mūs sagaidīja muitnieki. Čigānu tipa vīrieši sporta biksēs (trennuškās ) savāca mūsu pases, pārliecinājās par mums, ka esam normāli cilvēki un palaida tālāk . Pēc šī redzētā pie sevis sāku domāt, kur esmu nonācis, un vai visi šeit būs tādi? Kaut kad naktī bijām pilsētas Kluža- Napoka viesnīcā. Bet es biju tik noguris, ka jutos kā bezfilmā un pat īsti nenovērtējis četru zvaigžņu viesnīcu, devos gulēt.
Trešā diena.
Pieceļos. Saprotu to, ka man ļoti sāp kāja, kuru nemitīgi rauj krampji pēc ilgās sēdēšanas busiņā. Nodomāju, ka neko jau padarīt nevarēšu, un atliks vien paciest sāpes. Sāpes aizmirsās brīdī, kad iepazinu viesnīcu. Dīvaini ir tas, ka izejot no sava numuriņa un dodoties brokastot no ceturtā stāva uz pirmo, tu principā izej laukā, jo ik pa stāviem nav sienas, bet gan milzīgi balkoni, uz kuriem var smēķēt līdz slikti paliek. Nodomāju, ka ziemā nebūtu patīkami iet brokastot. Par laimi mums tur bija jau vasarīgais laiks ar visiem +30 grādiem pēc Celsija.
Brokastis. Fascinējoši. Par cik neesmu brokastu mīļotājs, kurš sevī jau no agra rīta var piebāzt pilnu muti ar desu maizēm, cīsiņiem un olām, iebēru sev nedaudz keloksu pārslas. Pielēju klāt pienu. Uztaisīju kafiju. Kamēr taisīju kafiju, mani keloksi bija vienā lielā putrā. Jo izrādās, ka piens bija karsts. Respektīvi vārīts. Tātad neēdu neko, jo es kā latvietis ēdu keloksu pārslas ar aukstu pienu un noteikti neiedomājos, ka siltākā zemē tos ēd ar vārītu, karstu pienu. Sabojājās apetīte.
Priekšā mūs gaidīja seminārs par darba pieredzi, darba iespējām un tamlīdzīgām lietām . Semināru noklausījos, saņēmu sertifikātu, ka to esmu apguvis. Man patika viens no semināra uzdevumiem, kur mums bija jāsadalās grupās un jāiet ielās intervēt iedzīvotāji par viņu viedokli sakarā ar darbu un biznesu. Mūsu grupa intervēja kādu puisi, kurš uz ielas tirgo kafiju. Viņš bija viens no retajiem rumāņiem, kurš ļoti labi runāja angļu valodā. Ar muti vaļā klausījos viņā. Lai arī viņš tikai tirgo kafiju, bet savu darbu darba aiz vislielākās mīlestības. Viņš stāstīja, ka galvenais nav tas, cik nopelni, bet tas, ka redzi, ka klients pirmo reizi pagaršojot viņa kafiju atgriežas vēl un vēl. Tas viņam sagādā fantastisku baudījumu . Ļoti iedvesmojošs stāsts.
Pusdienas četru zvaigžņu viesnīcā bija ļoti negaršīgas. Kartupeļi garšoja pēc nekā ar pelējuma piegaršu, gaļu, protams, ka nevarēja sakost, kur nu vēl apēst . Un frikadeļu zupā, kur frikadeles bija no vairāk rīsiem, nekā gaļas, varēju meklēt cerību, ka vakariņas iešu ēst kādā citā kafejnīcā.
Pēc semināra sākās brīvais laiks, jeb skriešana pa ielām, suvenīru pirkšana, karstās saules ķeršana un pilsētas izbaudīšana. Bijām pārguruši. Ieskrēju kebabā, kur pārdevēji protams angliski nesaprata ne vārda. Par cik viņi nezināja kādu kebabu man pagatavot, viņi tajā salika visu iespējamo. Salāti, kukurūza, gaļa, zirņi un citas lietas. Bet īstenībā garšoja labi. Labāk par pusdienām noteikti.
Fascinēja arī tas, ka viesnīcas uzņemšanas daļā cilvēki nepārzināja angļu valodu, un vienai latviešu sievietei ilgi nācās stāstīt to, kādu numuriņa atslēgu viņai vajag. Jo viņi vienkārši nesaprata.
Rumānija man patika ar skaisto ainavu un karsto, vasarīgo laiku. Bet bija jau vēls vakars un vajadzēja doties gulēt, jo nākamais rīts atkal bija mājupceļa došanās sākums. Protams pirms gulēšanas, izmantojot Rumānijas viesnīcas Wi fi noskatījos seriālu „Ugunsgrēks”, jo nevar taču aiziet gulēt neuzzinot, vai Zentiņa atkal nav iekūlusies kādās nepatikšanās.
Ceturtā diena.
Atvadāmies no karstā un vasarīgā laika, nopērkot vietējā tirdziņā sulīgākās, garšīgākās un sarkanākās zemenes, ko jebkad esmu ēdis, un dodamies mājup. Ceļš tāds pats, kā braucot uz Rumāniju. Pa nakti paliekam Polijas viesnīcā.
Piektā diena.
Nopludinu Polijas viesnīcu, dēļ tā, ka dušā bija kaut kāds sastrēgums un ūdens nezin no kurienes tecēja ārā. Saslauku cik nu varu, lai apakšējie kaimiņi nenoslīkst dēļ viena latvieša, un mūku prom uz busiņu. Braucam absolūti visu dienu caur Poliju un Lietuvu līdz 01:00 naktī nonākam Rīgā.
Es noteikti visiem iesaku izbaudīt ko šādu, jo, lai arī bija daudz visādu mīnusu, man toties ir ko atcerēties. Un nav jau tik šausmīgi tur kā izklausās. Es pat labprāt vēlreiz gribētu apmeklēt Rumāniju, bet noteikti , ka ar lidmašīnu. Dēļ busiņa vēl aizvien jūtu katru kaulu, kas atrodas manī.
