Šodienas plānā bija apskatīt "Briesmoņu parku", kas ir saglabājies no 16 gadsimta, kuru izveidoja Pier Francesco Orsini jeb Vicino pēc savas mīļotās sievas nāves. Parkā atrodas arī neliels templis, kas ie veltīts tieši sievai. Parks starp 19. un 20. gadsimtu bija aizaudzis un pamests. Septiņdesmitajos tika uzsākta parka restaurācija un šobrīd ir viena no galvenajiem reģiona tūrisma objektiem. Pat Salvadors Dalī bijis liels parka cienītājs.
Parks ir salīdzinoši neliels un pārsvarā to apmeklē vietējie itāļi ar ģimenēm un bērniem. Bija gana interesanti, jo šīs nav nekādas butaforijas, bet autentiskas akmenī kaltas skulptūras. Parkā ir arī vairāki uzraugi, kas naski svilpj, ja kāds izdomā aiziet tālāk par barjeru un uzrāpties statujā smukāka selfija meklējumos. Ieeja parkā 11€, stāvvieta pļavā bez maksas.
Bet pati Bomarzo pilsēta mums patika vēl vairāk. Kalna galā ir izvietojusies baznīca un mēs spriežam, ka šis varētu bijis klosteris. Bet tas nav tik svarīgi.
Mazās ieliņas, trepītes, jumtiņi sniedz daudz lielāku gandarījumu par Briesmoņu parku. Šeit laiks apstājies pirms 150 gadiem un brīnums, ka Venēcijas tūristi nav pārmetušies uz šejieni. Neviena cilvēka un ļoti aizraujoša pastaiga pa vēstures lapām.
Izložņājuši visas ieliņas laižam uz mūsu lauku savrupmāju. Šeit naudiņu pelna ar lazdu riekstu audzēšanu. Izrādās, ka tos novāc neliels traktors, kas ar frontālām birstēm (kā ielas tīrītājiem) tos no zemes savāc kā tāds putekļu sūcējs.
Ātra pelde ledus stindzinošā baseinā, divas picas, vakara filma Amercan Gangster un dodamies gulēt. Rīt jadodas uz Romu vai dziļāk kalnos, nevaram vēl izlemt.
