Ceļojums uz paradīzi - Fuerteventura55

Ceļš kļuva aizvien čūskveidīgāks un šaurāks. 

Sākās vadītāju atpūtas punkti, un nolēmām apstāties.  Te, kopā ar vācu tūristu ģimeni pamanījām mīļas, dzīvās būtnes. Uzminiet, ko?  

Burundukus! Tie ķepām no manām rokām ņēma banānu un ēda to!

Bija jādodas tālāk. Ja iepriekš ceļš jau pakāpeniski gāja uz leju, tad šeit atkal bija jābrauc augšup. Atkal.

Ceļš kļuva vēl šaurāks – tur spēja novietoties tikai pusotrs auto, bet biju drošs, jo ceļš bija asfalta, un ceļa malu atdalīja bluķi. Biju lielā šokā, kad izbraucot lielāko daļu serpentīna, tālumā redzēju avarējušo – no klints noskrējušo auto. Domāju, tur neviens nav izdzīvojis. :( 

Šeit var redzēt to augstumu, no kura auto krita...

(atveriet pilnībā bildi, vai pievelciet tuvāk)

Uztaisot loku devāmies mājās pie baseina, jo nākošajā dienā mūs sagaidīja daudz trakāks brauciens pa kalniem.

Nākamā diena:

Agrs rīts. Zvana modinātājs, ka jāiet brokastot pie zviedru galda. Ar ilgu lamāšanos un čammāšanos paēdām (protams kaut-ko paņemot no galda līdzi ). Pēctam žigli devāmies ceļā uz tālo ciematu Cofete, līdz kuram jātiek pa visdažādakiem ceļiem. Tikai 2h braucām pa šoseju. Teiksiet, "izsmeļoši" un neinteresanti? Nē, tas ir kā skatīties National Geographic – apkārt tev ir tik daudz skatu un krāsu! Jāmācās pilnīgi no jauna latviešu valoda, lai to izstāstītu – jo trūkst vārdu.

Te pēkšņi sākās ātrgaitas šoseja. Ceļazīme apzīmēja, ka var braukt 120km/h, bet mēs kā pieklājīgi un kārtīgi Latvieši izspiedām 140km/h. Taču tas bija viss, ko varēja izspiest Seat Leon 1.4L tilpuma motors.